Labie kreisie

Labāka otrā numura nav nevienā partijā. To pateicis, Saskaņas centra frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs nosmej, lai viņa sacīto netulkotu kā lielību, bet kā joku. "Esmu kā lifts vai trepes citiem, pa kura muguru visi kāpj augšā," saka J.Urbanovičs, kurš kopš Tautas saskaņas partijas (TSP) dibināšanas 1994.gadā ir bijis viens no tās faktiskajiem līderiem, bet nekad nav bijis pirmais. Vairāk nekā desmit gadus pirmais numurs bija Jānis Jurkāns kā saskaņas idejas, TSP un arī to pārstāvošo apvienību simbols. Kad viņš 2005.gadā aizgāja, protestējot pret Saskaņas centra izveidi, daudziem šķita, ka viss ir beidzies. Dažuprāt, vispirms jau tā šķita pašam J.Jurkānam. Zinātāji teic, ka viņš neesot ticējis Saskaņas spējai atgūties un diez vai to arī vēlējies. Viens no viņa domubiedriem Vladilens Dozorcevs toreiz sacīja: "Pazaudējot Jāni Jurkānu, mēs pazaudējam arī vēlētājus, kas par viņu balsoja. Un tādu bija daudz." Ilgi šķita, ka šīs prognozes izrādīsies patiesas. Vēl 2006.gada vasaras beigās pirms 9.Saeimas vēlēšanām reitingu tabulas nesolīja SC drošu iekļūšanu parlamentā. Bija viens no pēdējiem vakariem pirms Saeimas vēlēšanām, kad Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis, apkopojis pēdējās priekšvēlēšanu dienas reitingus, aicināja gatavoties pārsteigumam - SC atbalstītāju skaits bija neticami pieaudzis. J.Jurkāna kā simbola vieta apvienībā nepalika tukša. J.Urbanovičs atrada citu līderi - Nilu Ušakovu, kuram bija 29 gadi, kad viņš 2005.gada oktobrī kļuva par SC priekšsēdi. Visiem atvērts, jauns, simpātisks cilvēks ar eiropeisku domāšanu, studējis ekonomiku un izglītojies arī ārvalstīs. Strādājis par žurnālistu krievu presē, bijis Pirmā Baltijas kanāla galvenais redaktors un Krievijas ziņu aģentūras ITAR TASS korespondents. Četru politisko spēku veidotā apvienība Saskaņas centrs 9.Saeimā ir pārstāvēta ar 17 mandātiem, no kuriem viens ir Daugavpils pilsētas partijas līderim Aleksejam Vidavskim, viens - Jaunā centra priekšsēdim Sergejam Dolgopolovam, četri - Latvijas Sociālistiskajai partijai, no kuras Saeimā ievēlēts arī Alfrēda Rubika dēls Artūrs Rubiks. Pārējie 11 ir Tautas saskaņas partijas deputāti. Šis politiskais spēks, tāpat kā Tēvzemei un brīvībai/LNNK, ir bijis pārstāvēts visās Saeimās pēc neatkarības atjaunošanas. Jau vairākus mēnešus SC ir sabiedrības domas aptaujās populārākā partija un raidījusi nepārprotamus signālus par vēlmi iesaistīties valdībā, tiesa, ar nosacījumu, ka tā ir plaša varavīksnes valdība. Pagaidām neviena labējā partija nav solījusi, ka šī vēlme var piepildīties. Taču Latvijas politikā viss mēdz strauji mainīties. "Es biju pārliecināts, ka mēs būsim Saeimā, un esmu pārliecināts, ka būsim arī valdībā," saka N.Ušakovs. Sociologs A.Freimanis vēl neprognozē, vai šī apņemšanās piepildīsies, pieļaujot, ka "latviešu partijām varētu būt problemātiski pārkāpt šo Rubikonu", un TP drīzāk izmanto SC, lai savaldītu partneru ambīcijas. Sociologs arī uzskata, ka SC tikai nosacīti var saukt par populārāko politisko spēku - tas ir saglabājis stabilu vēlētāju atbalstu, kamēr citām partijām piekritēju skaits ir samazinājies. Abās barikĀŽu pusĒs Tas bija 1993.gada jūnijā, kad politiskā apvienība Saskaņa Latvijai - atdzimšana tautsaimniecībai pieteica sevi 5.Saeimas vēlēšanās un ieguva 13 vietas parlamentā. Apvienībā bija LTF mērenais spārns, kuru pārstāvēja arī J.Jurkāns, kā arī tautsaimnieki - Vilnis Edvīns Bresis, Jānis Lucāns, Edvīns Kide, kas vēlāk izveidoja Tautsaimnieku politisko apvienību. J.Jurkāna vadībā tika nodibināta Tautas saskaņas partija. Tajā bija arī Andris Ameriks (tagad LPP/LC), Boriss Cilevičs, kurš joprojām ir Saeimas deputāts, Sergejs Dolgopolovs, kā arī J.Urbanovičs, kurš Saeimā ienāca vēlāk Ernesta Jurkāna vietā. Tajā pašā 1994.gadā ir dibināta arī Latvijas Sociālistiskā partija, kuras programmatiskās nostādnes ir atšķīrušās, un vēl nesen šī partija plānoja "buržuāziski nacionālistiskās kontrrevolūcijas seku pārvarēšanu mūsdienu apstākļos". Atmodas laikā sociālistu līderis A.Rubiks atradās barikāžu otrā pusē un par 1991.gada augusta puča atbalstīšanu tika apsūdzēts valsts nodevībā. Novembrī paiet desmit gadu, kopš viņš atbrīvots no ieslodzījuma. Sociālisti vienmēr ir minēti kā nopietnākais šķērslis labējo partiju sadarbībai ar kreiso apvienību. Kā vēl viens būtisks šķērslis ir nosaukta kreiso ideoloģija nacionālajos, valsts valodas jautājumos. A.Vidavska vadītā Daugavpils pilsētas partija ir dibināta 2000.gadā pirms 2001.gada pašvaldību vēlēšanām. Iepriekšējās 1997.gada Daugavpils domes vēlēšanās A.Vidavska pārstāvētais saraksts pārliecinoši uzvarēja, toreiz tajā bija arī liels Latvijas ceļa kandidātu īpatsvars. TSP, Līdztiesība un sociālisti togad Daugavpils domē neiekļuva. ŠĶEĻoties un vienojoties Grūti iedomāties citu politisko spēku, kas būtu piedzīvojis tādu pārgrupēšanos, šķelšanos un atkal apvienošanos. Vasarā pirms 7.Saeimas vēlēšanām TSP, Tatjanas Ždanokas vadītā Līdztiesība un sociālisti sāka veidot apvienību, lai konsolidētu nelatviešu vēlētājus. Vēlēšanās 1998.gada rudenī tās startēja zem TSP karoga un ieguva 16 mandātu. 8.Saeimas vēlēšanās 2002.gadā jau ar PCTVL nosaukumu kreiso apvienība saņēma 25 deputātu vietas. Taču TSP līderis J.Jurkāns partijas nākotni saistīja ar iekļūšanu valdībā, un tāpēc 2003.gada februārī TSP atdalījās no PCTVL. Tā paša gada nogalē iekšējo nesaskaņu dēļ TSP atstāja S.Dolgopolovs, iebilstot pret veidu, kādā notikusi apvienības sašķelšana. Viņš aizgāja kopā ar domubiedriem, kas izveidoja nevalstisko organizāciju Cita politika. Uz tās bāzes vēlāk nodibināja partiju Jaunais centrs. PCTVL frakciju 8.Saeimā novājināja ne tikai pašu šķelšanās, bet arī piecu tās deputātu pāriešana uz Aināra Šlesera vadīto Latvijas Pirmo partiju. Katrs savu ceļu ejot, kreisie spēki sagaidīja 2005.gada pašvaldību vēlēšanas, kas vienam varēja būt pēdējā iespēja - vismaz tā medijos tika uztverts TSP starts Rīgas domes vēlēšanās, kurās J.Jurkāns pats kandidēja ar pirmo numuru. Taču arī tas nebija pietiekami, lai TSP pārvarētu 5% barjeru Rīgā. Savukārt Jaunajam centram tā bija pirmā iespēja, lai gan S.Dolgopolovs jau ar savu iepriekšējo darbību Rīgas vicemēra amatā bija nodrošinājis sev popularitāti. JC domē ieguva piecas vietas. JC bija saistīts arī ar vairākiem balsu pirkšanas gadījumiem. JC interesēs esot notikusi atklātā balsu pirkšana Rēzeknes domes vēlēšanās. No tās visvairāk cieta tieši TSP, kurai Rēzeknē vienmēr bijušas stabilas pozīcijas. Ar šo pilsētu savu dzīvi ir saistījis J.Urbanovičs un vēl vairāki apvienības politiķi. Pēc atkārtotām vēlēšanām TSP ieguva mēra amatu, un par Rēzeknes galvu kļuva tagadējais Saeimas deputāts Jānis Tutins. JC iesaistīšanās balsu pirkšanā tika konstatēta arī Jūrmalas domē, Jūrmalgeitas kukuļošanas skandālā apsūdzētie Gvido Harijs Volbrugs un Leonīds Lasmanis vēlēšanās kandidēja JC sarakstā. Atjauno sadarbĪbu Tikai dažus mēnešus vēlāk, 2005.gada vasarā, partiju pārstāvji meklēja iespēju atjaunot agrāko sadarbību un veidot apvienību, tajā pieaicinot arī Daugavpils pilsētas partiju. Sarunas jau vadīja J.Urbanovičs, un to iznākumā jūlijā TSP un JC nolēma S.Dolgopolova vadībā veidot SC. J.Jurkāns tajā dienā paziņoja par izstāšanos no paša vadītās Tautas saskaņas partijas, kā iemeslu minot nespēju strādāt S.Dolgopolova vadībā, kā arī izsakot pieņēmumus par Parex bankas atbalstu. J.Jurkāna vairs nav politikā, tajā mazāk manāms arī S.Dolgopolovs, kurš tomēr ievēlēts Saeimā un ir pat Mandātu un iesniegumu komisijas priekšsēdis (tas ir viens no nedaudzajiem opozīcijai atvēlētajiem amatiem). J.Jurkāns tagad vada Baltijas asociāciju - transports un loģistika, kas pārstāv arī tā dēvētos Aivara Lemberga opozicionārus. Viņu vidū ir arī Oļegs Stepanovs, kurš atbalstīja SC. "Viņš atbalsta saskaņas ideju. Tā ir skaista, bet tai vēl nav pieprasījuma," saka J.Jurkāns. Viņš nenožēlo aiziešanu no politikas, jo "pie šodienas politiskās filozofijas valstī neko nevar mainīt". J.Jurkāns nav pārliecināts, vai to varētu izdarīt SC, kaut arī tā nonākšana valdībā būtu solis uz priekšu, taču esot šaubas, vai varas partijas to pieļaus. Viņš nesaka neko sliktu par SC, ja neņem vērā aizdomas par atkarību no oligarhiem dažādās bankās. Tāpat kā agrāk S.Dolgopolovs to noliedz, jo pieņēmums par JC kā Parex projektu esot "ārkārtīgi tālu no patiesības". VĒlĒŠanu pārsteigums Saskaņas centrs kļuva par 9.Saeimas vēlēšanu pārsteigumu, jūtami apsteidzot vēl vasarā populārāko apvienību PCTVL. Iespējams, vēlētāji sāka iepazīt SC tikai tad, kad tā līderi cilvēkus sāka uzrunāt pagalmos un no plakātiem māju kāpņu telpās, vai pēdējās dienās pirms vēlēšanām, kad pa ielām sāka braukāt mašīnas ar lieliem SC plakātiem. Eksperti domā, ka SC palīdzēja mediji un jo īpaši Pirmais Baltijas kanāls, kurā savulaik strādāja N.Ušakovs. SC pieteica sevi ar jaunu līderi un arī ar mērenākām, sabiedrību saliedējošām idejām, izvairoties no konfrontācijas. SC ienāca Saeimā ar daudzveidīgu komandu. Tajā ir gan parlamentā pieredzējušie, piemēram, Saeimas sekretāra biedrs Andrejs Klementjevs. Viņš līdz ar ievēlēšanu kļuva par savas mātes Teiksmas Klementjevas priekšnieku. Viņa kancelejas administrācijā sāka strādāt daudz agrāk, kad sekretāra biedrs vēl bija viņa tuvākais domubiedrs Aleksandrs Bartaševičs (TSP), kurš vēlēšanās nekandidēja. Parlamentārā pieredze ir arī Vitālijam Orlovam, Valērijam Agešinam, Aleksandram Golubovam. Miljonārs Aleksandrs Mirskis, olimpietis Ivans Klementjevs, bijušais Rēzeknes mērs J.Tutins Saeimā ir ievēlēti pirmo reizi. Pretēji daudzu skepsei "tā mašīna sāka strādāt vēl labāk", sacīja J.Urbanovičs, atsaucoties uz prasmi mācīties un neatkārtot savas kļūdas, kā arī vienot "latviešus un krievus, jaunos un vecos". To varot attiecināt arī uz līderu tandēmu. J.Urbanovičs savu aktīvo darbību savulaik sāka komjaunatnē, kad N.Ušakovam bija divpadsmit gadu. Tas bija īsi pirms atmodas, un drīz pēc tam J.Urbanovičs no Latvijas komjaunatnes līdera kļuva par Jaunatnes progresa savienības priekšsēdi, tolaik konfliktējot arī ar kompartijas līderi A.Rubiku. N.Ušakovs par SC partiju vēsturi zinot ļoti maz. J.Urbanovičs viņu uzrunājis Baltijas forumā, un viņš piekritis vadīt apvienību, tas šķitis liels izaicinājums un arī risks, jo nācies pamest labu darbu. "SC varētu kļūt par pirmo starpetnisko politisko spēku, lai pēc četriem, astoņiem gadiem cilvēki balsotu pēc ideoloģijas, nevis pēc etniskās pazīmes," sacīja N.Ušakovs. Aināra Šlesera pārstāvētā LPP/LC šo mērķi cer īstenot, piesaistot cittautiešus, bet SC pie sevis aicina latviešus, kurus izvirza arī amatiem. N.Ušakovs bija viens no tiem, kurš lūdza bijušo Satversmes tiesas priekšsēdi Aivaru Endziņu kļūt par SC kandidātu Valsts prezidenta vēlēšanās. A.Endziņš gan tika nosaukts pēdējā izvirzīšanas dienā - vēl vēlāk nekā koalīcijas atbalstītais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuram A.Endziņš zaudēja. Taču pie Saeimas viņam bija ne mazāk atbalstītāju kā V.Zatleram, un arī ziedu bija ļoti daudz - tik daudz, ka N.Ušakovs ar savu auto viņu vēlāk aizveda mājās. A.Endziņam par labu savu kandidatūru atsauca Jaunā laika nominētā Sandra Kalniete. Jau tajā laikā iezīmējās abu opozīcijas partiju sadarbība, kas turpinās. "Aivars Endziņš bija cilvēks, kuru sabiedrība gaidīja, un mums bija svarīgi, ka viņš piekrita kandidēt," sacīja N.Ušakovs. Viņa vadītā apvienība rudenī Nacionālās radio un televīzijas padomes vēlēšanās nominēja profesoru Ābramu Kleckinu, kurš ieguva koalīcijas atbalstu un tagad vada šo padomi. Taču dienu pirms prezidenta vēlēšanām 30.maijā intervijā Latvijas radio Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja: "Vienu kandidātu ir izvirzījusi koalīcija, kas pārstāv centriskās un labējā spārna partijas. Otru kandidātu ir izvirzījusi viena partija, ko mēs saucam par kreisu, bet par kuras finansējumu man kā prezidentei ir zināma konfidenciāla informācija, kas man savā ziņā rada bažas par viņu lojalitāti Latvijas valsts interesēm. Tas ir mans subjektīvais vērtējums, reaģējot uz tādu informāciju, kas man ir pieejama." J.Urbanovičs vēlāk sacīja, ka prezidente melo, jo atbildes vēstulē pierādījumus neesot sniegusi. No sākotnējās ieceres tiesāties ar prezidenti gan SC vēlāk atteicās, taču, protestējot pret to, SC deputāti nepiedalījās V.Vīķes-Freibergas atvadu pieņemšanā Rundāles pilī. Runā ar KuČinski Tautas partijas un SC frakcijas Saeimā atrodas vienā stāvā, un abu frakciju vadītāji Māris Kučinskis (TP) un J.Urbanovičs bieži viens pie otra iestaigā. Reizēm pat šķiet, ka J.Urbanovičs ar TP pārstāvi tiekas biežāk nekā ar sabiedrotajiem no JL. Viņi kā valdības un opozīcijas pārstāvji runājot par Latviju - tā šo sarunu saturu raksturo M.Kučinskis. Ja SC frakcijas līderis nebūtu J.Urbanovičs, šādu sarunu nebūtu, bet "Urbanovičam ir ļoti liela autoritāte un ietekme, uz ko balstās šī frakcija". Te arī slēpjoties tas, ko labējie dažkārt minējuši, - SC prognozējamība. Ja vērtētu atsevišķu politiķu izteikumus, tad esot jāatzīst, "ka viņi ir stipri kreisi savos uzskatos". Taču SC ir centies pārliecināt, ka "viņi nav Latvijas ienaidnieki, ko nevar sacīt par PCTVL", teic M.Kučinskis. Kad 8.Saeimā JL aizgāja no Aigara Kalvīša valdības, jaunie ministri amatus ieguva ar saskaņiešu atbalstu - viņi neieradās uz sēdi, un ministru apstiprināšanai bija nepieciešams mazāk balsu. Kad 9.Saeimā tēvzemieši iebilda pret Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju, koalīcijai atkal izlīdzēja kreisie. M.Kučinskis nesola SC iespēju nonākt valdībā, jo TP priekšsēdis A.Kalvītis ir pateicis, ka TP vēlas izveidot labējo partiju valdību. Taču M.Kučinskis ir pārliecināts, ka "SC politika ir būvēta uz to, lai tas iekļūtu valdībā". Sociālistu klātbūtne apvienībā, pēc to līderu domām, nevarētu būt šķērslis. N.Ušakovs saka, ka SC īsteno sociāldemokrātu principus, kas arī "ir izaicinājums, kamēr LSDSP pašlaik šo lomu nevar pildīt - ja sociālisti atbalsta mūsu principus, tad ar viņiem kopā ir jāstrādā". J.Urbanovičs norāda, ka apvienībā ir liberālais spārns un ir sociālistu spārns, vienojošais esot piedāvātā metode - dialogs. Viņš arī atgādina, ka bijis pirmais, kurš sācis runāt par to, ka "viss iet uz Saeimas atlaišanu un ka labākās zāles ir maksimāli plaša varavīksnes valdība". Nav pieminēts vēl tas, ko mēdz dēvēt par Maskavas roku. Pēc 9.Saeimas sanākšanas 2006.gada novembrī Diena rakstīja, ka "Kremļa sarkanos paklājus un svinīgo pusdienu galdu bija iespēja izbaudīt pieciem Latvijā dzīvojošiem krievu diasporas pārstāvjiem", kuru vidū bija arī Saeimas deputāti Juris Sokolovskis (PCTVL) un Nils Ušakovs. Toreiz Latvijas un Krievijas attiecību eksperti bija pārliecināti, ka, ieaicinot Kremlī Latvijas deputātus, Krievijas prezidents Vladimirs Putins ne tikai cenšas saglabāt savu cienītāju loku ārpus Krievijas, bet arī stiprināt ietekmi kaimiņvalstī. Tagad politologs Pēteris Viņķelis uzskata, ka Kremļa izmantotā taktika ir strādāt ar tiem, kuri ir pie varas, un ekonomiskos jautājumus tā varot tīri labi risināt, tāpēc "viņiem nešķiet principiāli svarīga krievu partijas iekļaušanās valdībā". Lūgts vērtēt, ko tas nozīmētu valstij, ja tas tomēr notiktu, P.Viņķelis sacīja: "Pati par sevi lielas daļas krievu tautības pilsoņu izvēli pārstāvošas partijas iekļaušana valdībā būtu laba lieta sabiedrības integrācijai." Viņaprāt, nacionālais jautājums ir zaudējis asumu, kas šķeļ sabiedrību, jo latviešu tūkstoši demonstrēja atbalstu Aleksejam Loskutovam. "Tomēr 9.Saeimas vēlēšanās visvairāk balsu ir ieguvis lielkapitāla intereses pārstāvošo partiju bloks, un sevi kā sociāldemokrātus pozicionējošā Saskaņas centra iesaistīšana šī bloka valdībā ir grūti iedomājama," uzskata P.Viņķelis.