Līdakas jūrā

Turklāt pludmalē esam iznākuši pašā bula laikā, kad ezeros un upēs neviens normāls makšķernieks neko izvilkt necer un droši vien zviln smiltīs, slinki un bez īpaša satraukuma vērodams mūsu rosīšanos ap laivu. Patiesībā arī es mūsu rosīšanos vēroju no šī slinkā makšķernieka pozīcijām, mierinādams sevi ar to, ka šī pasākuma visvarbūtīgāko iznākumu - secinājumu «te ķērās vakar un ķersies rīt» - papildinās Ameļkoviča bilde uz jūras fona un viņa makšķernieka stāsti, kuru dēļ arī viņu uzmeklēju, vēl tagad turpinādams mazliet brīnīties, kāpēc viņš šādā laikā tik atsaucīgi piekritis uzņemties jūras copes gida lomu. Šo stāstu skaitā ir gan Ameļkoviča pavasara skrējiens pa Salacu līdz krūtīm ūdenī pāri krūmiem pakaļ milzu lasim, gan ne mazāk aizraujošs stāsts no viņa jūras copes gaitām - uzduršanās slinku ālantu baram, kas makšķerniekam pēc sešu stundu copes beigusies ar zivju pilnu laivu. Šoreiz Andrejs bez ilgas domāšanas ir apsolījis parādīt, kā jūrā spiningojamas līdakas. TIKAI AR BRILLĒM Protams, esmu dzirdējis par lielajām līdakām, kas pērn tika velcētas jūrā pie Liepājas, un pats tepat netālu pērn piedalījies un nepalicis tukšā cita piekrastes makšķerēšanas speciālista Māra Ķelpja rīkotajos mačos Bigauņciema asaris. Taču minētās līdakas, kā līdakām klājas, tikušas ķertas rudens pusē, turklāt desmit metru dziļumā, un arī visnotaļ veiksmīgā asaru cope notika mazliet «copīgākā» laikā, nevis tādā pludmales dienā kā šī. Kā mēdz teikt, laiks par labu, lai vēl atļautos cerēt arī uz ķeršanos. Tomēr makšķerēšana jūrā ir lieta, kuras salīdzinoši nelielā popularitāte Latvijā šķiet apbrīnas vērta. Ne tikai tāpēc, ka jūra samērā ar upēm un ezeriem ir palikusi lielākas brīvības sfēra, kur nav jābaidās pārkāpt tauvas joslai. Jūrā vietas šķiet bezgalīgi daudz, un jāpiesargās tikai no tā, lai vizulis neieķeras piekrastes zvejnieku tīklos, kuri gan atšķirībā no upēs bieži atrodamajiem, ir godīgi marķēti. Pēdējos gados pienāk arvien vairāk ziņu, ka jūrā sekmīgi tiek makšķerētas ne tikai butes, asari vai zandarti, bet arī tādas zivis, kuras cilvēkam, kas ar jūras copi ikdienā nav saistīts, ir grūti iedomāties citur kā tikai aizaugušos dīķos. «Tādas viņi te makšķerē,» saka Andrejs, jūrmalciema zivju tirdziņā norādīdams uz kūpinātām... karūsām. Un piebilst, ka piekrastes zvejnieku tīklos esot bijuši arī līņi. Ja jau jūrā ķeras pat karūsas un līņi, kā tad tur nav? No makšķerējamām zivīm laikam tikai foreles un alatas, jo, ieskatoties M.Plikša un Ē.Aleksejeva grāmatā Zivis, top skaidrs, ka jūras piekrastē var sastapt pat samus, vēdzeles un mežavimbas. Kāpēc tad visi makšķernieki vēl nav pārcēlušies uz jūru? Tomēr jāzina vietas, paskaidro Andrejs. Līdaku vietu, uz kuru airējamies, viņš kopā ar copes biedru, pasīvo dekadentu Robertu Koļcovu atradis, spiningojot asarus, un attiecīgi iezīmējis. Lai gan no krasta jūra izskatās vienāda, Andrejs uzsver, ka veiksmīga jūras cope var būt tikai tad, ja zināms gultnes reljefs, akmeņainība, zāļainība, kantis un citas vietas, kas ļauj noteikt, kur zivis mēdz uzturēties. Teiksim, asaru cope ir populāra Vidzemes akmeņainajā jūrmalā. Saskatīt zivīgās vietas palīdz trīs lietas - pieredze, eholote un, pats svarīgākais, polarizējošās brilles, kas noņem atspīdumu. Bez tām jūras cope vispār grūti iedomājama. Beidzot esam aizairējušies līdz solītajai līdaku vietai. Nekā īpaša, turklāt, manuprāt, pārāk sekla, lai zivis mūs neredzētu. Bez mums jūrā šajā rajonā uzturas vēl pāris laivu, kurās Andrejs sazīmē makšķerniekus. Atpūtnieku vējdēļi, pūķi un kuteri ir stipri patālu gar krastu. Uzliekam vizuļus un sākam mest metrus divsimt tālā krasta virzienā. Pagājušā gadsimta 60.gados izdotajā grāmatā par spiningošanu Rīgas jūras līcī, ieskaitot Igauniju, viens no ieteikumiem bijis mešana krasta virzienā. Tomēr ķeroties arī citos metienos. Arī par līdaku ķeršanu tai grāmatā esot bijis rakstīts. Ieteicamākās vietas gan esot bijušas pie Kuivižiem un Engures... Tomēr uz iespēju iedzert par pirmo zivi ilgi nenākas gaidīt - Andrejs izvelk asari, normālu pannenieku. Vēl pēc brīža mums garām slīd kāda laiva, kurā sēž divi vīri. Uz jautājumu, kā ķeras, viņi atbild, ka «nekā īpaša» neesot - pāris kilavnieces līdakas, pāris ālantu ap pusotra kilo un vēl asari... Paldies dievam, uz ilgu laiku šie profesionāļi mūsu omu nesabojā. Pēc brīža noenkurojamies virs mazliet dziļākas vietas, un Andrejam atsāk ķerties asari, turklāt tādi, kādus tagad pat Peipusā reti redz. Brīžam pat katrā metienā. Arī manu izmisuma taktiku «trīs tukši metieni - vizuļa maiņa» drīz pārtrauc pirmais asaris. Minētie copmaņi uzturas ne pārāk tālu, acīmredzot kaut ko sajēgdami par īstajām vietām, un redzams, ka arī viņi ir nodarbināti ar vilkšanu. Andrejs izmēģina īstu Ālandu šūpiņu ar tādu kā iestrādātu rubīnu, uzsvērdams, ka jūras copē ļoti svarīgs ir sarkans akcents uz vizuļa, nomaina to pret rotiņu un tad nevērīgi izvelk arī pirmo līdaku - vismaz kilograms. Tomēr var redzēt, ka viņš ir priecīgs. Pēc dažiem metieniem izvelk arī otru tādu pašu vēl nevērīgāk. ĶERAS VIENMĒR Te nu pierādās jūras copes lielā priekšrocība: zivis ķeras vienalga kurā laikā. «Jo īpaši vasaras karstajās dienās - tad nav jāķer agrie rīti, saullēkti...» saka Ameļkovičs. «Mierīgi iebrauc dienas vidū un ķer jebkuras zivis. Man vienmēr ir sajūta, ka viņas tikai jāatrod, tad ķersies. Dažreiz asariem uznāk kaut kas, ka viņi aizveras un neņem vizuli, bet tad nomaini spiningu pret makšķeri un ķer ar slieku. Tad gan neķeras tik lieli kā uz vizuli.» Vislabākā kombinācija jūrā ir makšķere un arī spinings, lai var uzreiz operatīvi reaģēt uz situāciju, kas mainās strauji - nav to zivju un pēkšņi uznāk bars. «Jūras pluss ir tas, ka te var uztrāpīt uz Pēterlomu - tādu makšķerēšanu kā nekur citur,» stāsta Andrejs un atceras pats savu Pēterlomu: «Un tad es uztrāpīju tam ālantu baram. Un savilku. Diez vai vēl kādreiz piedzīvošu situāciju, kad zivju bars sešas stundas stāv jūrā, lec tev apkārt un neiet prom. Redzēti te ir baigi brekšu bari. Tādus neesmu redzējis nekur citur. Daži no Latvijas makšķernieku izlases stāsta, ka līdzīgus barus var novērot Gaujā - iet tāds bars, ka liekas, visa Gauja pilna brekšu.» Vienīgās grūtības jūrā ir tās, ka zivju vietas te grūtāk uztaustīt. Vieglāk to darīt, ja ir motors. Ja nav ne tā, ne laivas, var izlīdzēties ar iebrišanu. Andrejs stāsta, ka tā te darot vairāki - stāv neoprēna kombinezonos, iebaro karūsas un makšķerē. «Tās ir sudrabkarūsas, kas dzīvo jūrā un iet upēs nārstot. Zāļainajās vietās karūsai vienkārši ir paradīze. Zinu, ka viņi savelk baigās. Viņu te tik daudz ir tāpēc, ka jūra paliek saldāka. Droši vien jāsaka paldies attīrīšanas iekārtām - tās kārtīgi neattīra notekūdeņus un zivīm tas patīk. Kauguros redzēju izskalotu karpu ap četri kilo.» Iebarošana jūrā esot ne mazāk efektīva kā ezerā. Kad pareizi iebarotas auzu pārslas, ņemot vērā vēja un straumes virzienu, jāgaida ne vairāk kā 15 minūtes, kad zivis ir klāt - mazie ālanti, vimbas. Reiz Andrejs noķēris pat vējzivi. «Līdz tam viņu biju tikai redzējis - kad bars uzklīst, viņas šaudās kā bultas pa ūdeni. Biju makšķeri tālu aizlaidis, tinu atpakaļ, slieka man bija galā. Pamanīju, ka kaut kas nozib. Piecirtu, un šī uzreiz uztaisīja sveci, gluži kā mārlinu zvejā - kamēr tu viņu velc, viņa galvenokārt uz astes sēž. Bornholmā vācieši un dāņi viņas makšķerē ne pa jokam. Te vējzivis labāk ķert pie Liepājas.» Atceros liepājnieka Egila Dižgalvja teikto: makšķerējot jūrā no mola, nekad nezini, kas tev būs gruntenes galā - sīga, jūrasbullītis, asaris, jūraszaķis vai vēl kas cits. Upē vai ezerā šāda daudzveidība nav iedomājama. JĀCOPĒ REGULĀRI Jūrā, tāpat kā jebkurā copē, panākumi rodas no regularitātes, uzsver Andrejs. «Ir jābraukā. Patiesībā visi, kas ir pazīstami kā labi makšķernieki, ne katrreiz nāk malā ar zivīm. Teiksim, Lielupē ir veči, kas regulāri ņemas ar zandartiem. Divas dienas tie ķeras, tad trāpās tukšā diena, bet nākamajā dienā atkal ir. Ja tu uz zandartiem brauc katru dienu, tad trāpi arī uz pilnajām un īpaši nesatraucies par tukšajām, un necopes diena tev ir tikai atpūtas brīdis, jo zini, ka rīt vai parīt tu zivi dabūsi. Turpretim pilsētnieki ir nervozi: atbrauc, viņiem uzreiz vajag. Taču tai dienā neķeras, viņi dusmīgi aizbrauc mājās un štuko, kur braukt nākamreiz. Parādās informācija, ka tur un tur ķeras, viņi startē, bet visticamāk trāpa atkal tajā dienā, kad neķeras. Tā ar tām zivīm ir.» Lai nu būtu, nenervozēsim, norakstīsim uz regularitātes trūkumu un nepiemēroti resnu auklu to, ka no pāris stundās saķertajiem septiņarpus kilogramiem līdaku un asaru es izvilku puskilo, un brauksim malā. «Lielākā daļa zivju seklumā vizuli paņem tūlīt pēc metiena, tīšanas sākumā, tātad makšķernieku viņas tomēr pamana. Es jau aizliedzu saviem večiem lietot dzeltenus un sarkanus kreklus. Viņiem patīk tādos piecelties kājās. Man tas krīt uz nerviem, bet viņi uzskata, ka tas pievilina zivis. Es domāju otrādi,» saka Andrejs. Par līdakām mums abiem liels prieks. «Apnicis Kaņiera izmērs,» Andrejs teorētiski pamato, kāpēc rīdzinieku iecienītajā ezerā ķeras gandrīz tikai mazas līdaciņas: «Viena daļa makšķernieku ņem visas, otra daļa ņem, sākot ar normu, un tad nu tu lielākas nevari noķert. Bāzes vecis tev stāsta, ka šīs nākamgad paaugsies, bet tu jau saproti - nākamgad savādāk nebūs. Es pat domāju, ka līdaka ir tā zivs, kuru varētu ķert licencēti.» Vai cope jūrā nav bīstama? «Vēl nekad nav bijis tā, ka nevarētu tikt malā. Ar gumijas laivu ir riebīgi, ja ir krasta vējš,» atbild Andrejs. «Tas nes tevi iekšā. Īsti nevaru ieteikt braukšanu jūrā ar gumijas pūsli, lai gan pats ļoti ilgu laiku esmu makšķerējis tieši tā.» *** Braucot malā, secinām, ka ķēries ne sliktāk kā latviešu makšķernieku tik iecienītajās Ālandu salās, un vienojamies, ka tomēr ir patīkami redzēt uz jūras tik maz makšķernieku. Tas nozīmē, ka vēl kādus gadus būs iespēja papilnam izbaudīt patīkamo sajūtu, kad, stumjot laivu krastā, meitenes no sauļotāju kompānijām piebrien skatīties, kā copmaņiem gājis, un, ieraudzījušas lomu, sajūsmā sauc: «Kā? Vai tiešām jūrā ķeras tādas līdakas?!»