Lielākie skandāli no Saeimas līdz Saeimai

gada aprīlī presē parādās informācija, ka Andris Šķēle bijis direktors ārzonas firmai Quainton Limited (QL), kam pieder ievērojamas daļas septiņos Latvijas uzņēmumos, tajā skaitā arī akciju sabiedrībā Ave Lat Grupa. Taču tobrīd, 1994. un 1995.gadā, A.Šķēle nav bijis valsts amatpersona un likums nav liedzis viņam šo amatu ieņemt. Prokuratūra atteica ierosināt pārbaudi A.Šķēles ārzonas firmas lietā, jo uzskatīja, ka prokuratūrā iesniegtie materiāli par A.Šķēles un ārzonas firmas QL iespējamo nodokļu nemaksāšanu nav pietiekami krimināllietas ierosināšanai vai pārbaudes uzsākšanai. 2) 1998.gada februāris - A.Šķēle un E.Inkēns tiekas sīvā politiskā diskusijā LNT tiešajā ēterā. A.Šķēle nievājoši izsakās, ka Latvijas ceļu 6.Saeimā raksturojot nemākulīga saimnieciskā darbība, bet E.Inkēnam, pēc A.Šķēles vārdiem, jāmēģinot pacelt savu sašķobījušos reputāciju, jo Saeimā neviens cits neesot saistīts ar Latvenergo skandālā iejaukto Nauru banku. E.Inkēns uzsver, ka A.Šķēle kā premjers ir politiski atbildīgs par Latvenergo afēru un pārmet viņam dubultus morāles standartus, kā arī nodēvē A.Šķēli par zaglīgu un apņemas nedēļas laikā pierādīt, ka A.Šķēle nav godīgs cilvēks. 3) 1998.gada februāris - LNT raidījums Nedēļa parāda sižetu par iespējamo A.Šķēles korumpētību. Raidījuma Nedēļa veidotāji prokuratūrā iesniedz dokumentus, kuri, pēc žurnālistu domām, pierāda, ka A.Šķēle 1992.gadā saņēmis kukuli no firmas Tetra Pak (TP) - 14 000 Vācijas marku vannasistabas iekārtas iegādei. Tolaik, būdams lauksaimniecības ministra vietnieks, A.Šķēle atbalstījis TP ienākšanu Latvijas tirgū, Lauksaimniecības ministrijas vārdā parakstot līgumu. A.Šķēle prokuratūrā iesniedz dokumentus, kam jāapliecina, ka iekārtas bijušais premjers pircis par saviem līdzekļiem, izmantojot drauga - firmas Tetra Pak Latvija vadītāja Kalevi Sāri starpniecību. Prokuratūra atteicās ierosināt krimināllietu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. 4) 1997.gada jūnijs - Ģenerālprokuratūra informē, ka toreizējais kultūras ministrs Rihards Pīks pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu. Viņš, no 1996.gada 12.augusta būdams kultūras ministrs, vienlaikus ieņēmis padomes locekļa amatu arī SIA Latekr un prezidenta amatu SIA Ričs un Ričs. Prokuratūra arī konstatējusi, ka R.Pīks ministra finansu deklarācijā nav norādījis 5000 latu naudas summu, ko savulaik pirms stāšanās amatā aizdevis sievai. Pēc prokuratūras atzinuma, nevar uzskatīt, ka R.Pīks būtu atradies ietekmējamā stāvoklī, jo minētās firmas darbību nebija sākušas, nebija guvušas peļņu un R.Pīks tajās amata funkcijas nebija veicis. Krimināllieta par šiem pārkāpumiem ierosināta netika, taču R.Pīks pats atkāpās no amata. 5) 1997.gada oktobris - presē tiek paziņots, ka Aleksandrs Kiršteins neatmaksā apmēram miljonu dolāru lielu parādu. Līgumu par 600 000 dolāru aizdevumu A.Kiršteins noslēdzis ar Anglijā dzīvojošo latvieti Nilu Ingu Gaili. Aizdevums ņemts Rakstnieku savienības Literatūras fondam piederošās mājas būvei. Taču N.I.Gailis nevēlējies naudu aizdot mājas īpašniekam - Literatūras fondam, tādēļ A.Kiršteins kā minētā nama arhitekts un N.I.Gaiļa paziņa bijis ar mieru parādu noformēt uz sava vārda. Līgums paredzējis katru mēnesi atmaksāt daļu no aizdevuma summas un tai aprēķinātos procentus. Taču A.Kiršteins par atmaksu neesot licies zinis, tādēļ parāda summa bija sasniegusi vairāk nekā 1 000 000 dolāru. Aizdevuma galvotājs bijis Rakstnieku savienības Literatūras fonds, no kā tika prasīta parāda dzēšana. Tiesa N.I.Gailim un A.Kiršteinam ieteica noslēgt mierizlīgumu. 6) 1995.gada novembris - toreizējā Saeimas Vides un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Anta Rugāte izšķērdīgi tērējusi komisijai atvēlēto Saeimas budžeta naudu, turklāt daļa naudas iztērēta kādai sabiedriskai organizācijai - Latgales atbalsta grupai, kuras vadītāja ir pati A.Rugāte, bet kurai nav nekāda sakara ar Saeimas komisiju. Minētā bijusi vienīgā komisija, kas pārtērējusi piešķirtos līdzekļus, kopsummā par 153 latiem. Lielākā daļa naudas bija tērēta saldumu, sulu un kancelejas preču iegādei. Saeimas komisija izteikusi A.Rugātei nopēlumu. Latvijas ceļš 1) 1995.gads - bijušais veselības ministrs, 6.Saeimas deputāts Pēteris Apinis bez konkursa, kāds nepieciešams attiecībā uz iepirkumiem valsts vajadzībām, neizdevīgi iegādājies medikamentus un dezinficējošos līdzekļus par 117 000 latu. No šīs naudas 100 000 latu pārskaitīti valsts uzņēmumam Grindex par medikamentiem, ko uzņēmums bija saņēmis par Pasaules Bankas piešķirto kredītu, bet Ls 17 000 - firmai Johnson&Johnson AB par dezinficējošo līdzekļu iegādi. Turklāt no Grindex nopirktie medikamenti bija derīgi tikai līdz 1995.gada nogalei. Medikamentiem nebija noieta, bet LM tos «uzspieda» valsts ārstniecības iestādēm. Faktiski slimnīcas no LM naudas vietā saņēma zāles, jo P.Apinis uzskatīja - ja zāles kļūtu nelietojamas, zaudējumi tāpat būtu jāsedz no valsts budžeta. P.Apinis apgalvoja, ka viņa darbības laikā konkursu rīkošana nebija obligāta, taču Valsts kontrole uzskatīja, ka šis apgalvojums neatbilst patiesībai, jo Ministru kabinets jau 1994.gadā izstrādājis noteikumus, kas paredz rīkot konkursu, ja darījums lielāks par 2000 latu. (Tagad - ja lielāks par Ls 5000). Lai gan ministri rīkojušies nelikumīgi, Latvijas likumdošana par šādiem pārkāpumiem atbildību neparedz. 2) 1995.gada 7.septembris - Pēteris Apinis parakstījis rīkojumu par augšanas hormona iepirkšanu no zviedru firmas Pharmacia par 58 064 latiem. Taču izvēle par labu firmai Pharmacia izdarīta, neievērojot to, ka, ja valsts pasūtījuma izmaksas pārsniedz Ls 2000, jārīko konkurss. P.Apinis, būdams veselības valsts ministrs, tolaik presei aizbildinājās, ka viņš piespiests parakstīt minēto rīkojumu. Kad rīkojumam sekoja mediķu aizrādījumi, ka minētās zāles iespējams nopirkt daudz lētāk, pieci Saeimas deputāti pieprasīja paskaidrojumus no P.Apiņa. Tika sasaukta izsoles komisijas sēde, un Pharmacia izsoles laikā ievērojami samazināja preparātu cenu. Līdz ar to tika ietaupīti gandrīz 17 000 latu valsts budžeta naudas, kas nebūtu noticis, ja stātos spēkā P.Apiņa rīkojums. 4) 1998.gada septembris - A.Panteļējevs, iespējams, saņēmis naudu no Lihtenšteinas firmas. Dienas rīcībā nonāca dokumenti, ka Lihtenšteinā reģistrēta firma Alphanet Establishment pārskaitījusi 4150 ASV dolārus uz A.Panteļējeva kredītkarti. Lihtenšteinas uzņēmuma reģistra dati liecina, ka ar Alphanet Establishment valdes loceklis Verners Keihers ir arī valdes loceklis ārzonas firmā International Finance Company Establishments (IFCE), kas saistīta ar Latvenergo pazudušajiem 3 miljoniem. Patlaban prokuratūra izmeklē A.Panteļējeva kredītkartes lietu. 5) 1997.gada septembris - Saeimas deputāts Edvīns Inkēns no firmas Silikons Grupa par Ls 9288 iegādājies virtuves iekārtu, par kuru joprojām nav norēķinājies. Tika izteikti minējumi, ka virtuves iekārtas iegādi 1997.gadā apmaksājis kāds Latvijas uzņēmums. Taču E.Inkēna un Silikons Grupa vadība apgalvo, ka E.Inkēns firmai piederošo virtuves iekārtu iegādājies uz nomaksu. Minētais darījums norisinājies ar firmu, kas uz bārtera pamata, LTV piešķirot Silikons Grupai salīdzinoši mazu reklāmas raidlaiku ar augstām atlaidēm, LTV piegādājusi tehniku. Līdz ar to tika pausts minējums, ka E.Inkēns, izmantojot savu ietekmi uz LTV, sagādājis izdevīgu darījumu firmai, kuras pakalpojumus pats izmantojis, iegādājoties virtuves iekārtu. E.Inkēns noliedza gan savu iespējamo ietekmi uz LTV, gan arī neatzīst iespējamo interešu konfliktu. 6) 1998.gada 20.marts - Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns paziņo, ka astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu sākumā viņš tagadējam Saeimas deputātam E.Inkēnam iedevis 20 000 dolāru. Par šo naudu E.Inkēns Rīgā, Antonijas ielā, nopircis dzīvokli. N.Klaucēns stāsta, ka tolaik E.Inkēns vēl nav bijis deputāts, bet darbojies Tautas frontē un veidojis raidījumu Labvakar. N.Klaucēns negaida, ka nauda tiks atdota, taču paldies gan no cilvēkiem, kam viņš palīdzējis, vēlētos saņemt. 7) E.Inkēns nevēlas būt atklāts par savām īpašuma lietām. Viņš ikgadējā amatpersonas deklarācijā nesaprotami uzrakstījis bēdīgi slavenās virtuves iekārtas vērtību, pat VID darbinieki nav spējuši to atšifrēt. Uzrādot virtuves iekārtas summu, E.Inkēns uzrakstījis skaitļus 92800, taču komats ielikts zem astotnieka, līdz ar to nav saprotams, vai E.Inkēns iepircies par Ls 92 800 vai Ls 982. 8) 1998.gada februāris - atklājas, ka SIA Sadarbības fonds (SAF), kura viens no īpašniekiem ir E.Inkēns, nomājusi biroja telpas Maskavā, Latvijas vēstniecības viesnīcā, par kurām maksājusi tā Nauru reģistrētā ārzonas banka, kurā pazudušas Latvenergo trīs miljonu pēdas. Trasta komercbankas, caur kuru Latvenergo 8 miljoni latu tika pārskaitīti uz ārzonas banku, padomes loceklis Vilnis Vītoliņš tolaik apgalvoja, ka E.Inkēns nav zinājis, ka par SAF īrētajām telpām maksā ar Latvenergo darījumu saistītā ārzonas banka, jo V.Vītoliņš minētajai bankai ieteicis izmantot SAF daļēji brīvās telpas Maskavā, bet Nauru bankas īpašnieks Aleksejs Ušakovs pateicībā par piedāvāto iespēju apņēmies atvieglot SAF maksājumus. E.Inkēns tolaik apgalvoja, ka viņš par šo darījumu nav zinājis. 9)1983.gadā, pildot amata pienākumus, toreizējais Tiesu ekspertīžu un kriminoloģijas zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs Valdis Birkavs nozīmējis savus padotos ekspertīzes veikšanai Gunāra Astras krimināllietā par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». V.Birkavs, kaut pats nenodarbojās ar ekspertīžu veikšanu, tomēr bija tas, kurš pēc VDK izmeklētāju pieprasījuma uzdeva saviem padotajiem noskaidrot, piemēram, vai pie G.Astras kratīšanā atrastās fotofilmiņas ar pārfotografēto grāmatu Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā ir izmantotas, pārfotografējot Lidijai Doroņinai-Lasmanei konfiscētās grāmatas. V.Birkavs uzskata, ka ekspertīze nekādā ziņā nav politiska un ka vislielākā atbildība par disidentu prāvām jāuzņemas tā laika tiesnešiem. Pagaidām neviens no tā laika tiesnešiem par disidentu tiesāšanu tiesas priekšā saukts nav. 10) 1997.gads - prokuratūra konstatē, ka Viļa Krištopana biznesa partneris, ar kuru kopā viņš nodibinājis Interbaltija SIA, Krievijas pilsonis Anatolijs Bliks vienlaikus ir arī ministra ārštata padomnieks. 11) 1997.gada vasara - vērtējot V.Krištopana darbības atbilstību Korupcijas novēršanas likumam, Ģenerālprokuratūra atzīst, ka V.Krištopans likumu pārkāpis, jo līdz 1997.gada 27.maijam atradies SIA Interbaltija valdes locekļa un viceprezidenta amatā, līdz 1996.gada 18.oktobrim bijis SIA LatRosTrans padomē, kā arī vēl 1997.gada vasarā atradies SIA Latvijas basketbola līga prezidenta amatā. Tomēr par V.Krištopana darbību netiek ierosināta krimināllieta, jo viņa rīcībā neesot konstatēts nozieguma sastāvs. Taču no SIA Tūja un SIA Vecais nams statūtiem saprotams, ka V.Krištopans tomēr bijis šo firmu amatpersona, lai gan prokuratūra šādu skaidrojumu noraidīja. Vēl 1997.gada janvārī V.Krištopans parakstījis SIA Vecais nams dokumentus kā prezidents, bet SIA Tūja, kur V.Krištopans saskaņā ar statūtiem ir direktors, reģistrēta tikai 1996.gada decembrī. Būdams SIA Tūja vienīgais dibinātājs, V.Krištopans bijis arī firmas direktors, jo statūtos teikts, ka sabiedrības pārvaldi īsteno direktors, kurš vienlaikus ir arī firmas dibinātājs. Toreizējais premjers A.Šķēle prasīja visu ministru, kas pārkāpuši pretkorupcijas likumu, demisiju. Taču V.Krištopans, nosaucot Latviju par «muļķu zemi», atteicās atkāpties. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ izraisījās valdības krīze, kas beidzās ar A.Šķēles valdības demisiju. 12) 1996.gada februāris - pirms tā dēvētā korupcijas skandāla V.Krištopans jau bija nonācis interešu konfliktā. Viņam, jau esot satiksmes ministram, konkursa komisijā bija jālemj, kurai firmai piešķirt tiesības veidot Latvijā otru mobilo telefonu tīklu. Piecu pretendentu vidū bija arī firma LatGSM, kurā 23% no akcijām piederēja Vācijas-Latvijas bankai, kur V.Krištopans ieņēma bankas padomes priekšsēdētāja amatu. Tolaik V.Krištopans gan dievojās, ka konkursa norisi viņš necentīsies ietekmēt un firmas uzvaras gadījumā banka no firmas aizies. 13) 1998.gada janvāris - bez atklāta konkursa, piesaistot privātu uzņēmumu Baltkom GSM, pēc satiksmes ministra V.Krištopana iniciatīvas tika izveidota komandītsabiedrība VITA-Telenet. V.Krištopans arī vienpersonīgi kā akcionāru pilnsapulce parakstījis rīkojumu par VITA un Pētera Šmidres, kas ir arī Baltkom GSM vadītājs, individuālā uzņēmuma Alīna kopīgās SIA Telenet izveidošanu. Uzņēmējsabiedrības izveidošanai tika izmantoti valsts bezpeļņas akciju sabiedrībai VITA piešķirtie valsts budžeta līdzekļi. Šāds darījums ar V.Krištopana gādību varēja sekmēt valsts līdzekļu izlietojumu privātās interesēs un slēptas privatizācijas veidā VITA varēja nonākt Baltkom GSM īpašumā. 14) 1997.gada oktobris - Satiksmes ministrijas (SM) darbinieki, ministru V.Krištopanu ieskaitot, nonākuši interešu konfliktā, dodoties ārzemju komandējumos par ministrijas pārraudzības struktūru naudu. V.Krištopans uz Londonu, Helsinkiem, Berlīni, Maskavu, Minsku un Tallinu, apmeklējot kaimiņvalstu ministrus, kā arī ar tranzītbiznesu un telekomunikācijām saistītus pasākumus, devies par pašvaldības institūcijas Ventspils ostas pārvaldes līdzekļiem. Tapa arī zināms, ka komandējumi tika noformēti tā, ka komandējuma nauda netika piešķirta valsts amatpersonai, bet gan kādam minētā uzņēmuma pārstāvim. Interešu konflikts varēja rasties tāpēc, ka ministrs komandējuma laikā nevar būt brīvs savos spriedumos, jo tam jāatceras braucienu finansējušās struktūras izrādītā labvēlība. TB/LNNK 1) 1998.gada jūlijs - par braukšanu alkohola reibumā netālu no Jēkabpils tiek aizturēts Saeimas deputāts Juris Vidiņš. Viņš savu vainu atzina. Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija nolēma Vidiņa lietu nodot izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Taču J.Vidiņš sodīts netika, jo Saeimas deputāti neuzskatīja šo lietu par tik svarīgu, lai izskatītu plenārsēdē. 2) 1997.gada maijs - DP Saimnieks līderis Ziedonis Čevers iesniedz premjeram Andrim Šķēlem dokumentus par ekonomikas ministru Guntaru Krastu. Dokumenti liecināja, ka G.Krasts ir pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu, jo atrodas SIA Hercogs GMBH direktora vietnieka amatā, tādējādi kopš 1996.gada 1.jūnija pārkāpjot pretkorupcijas likumu, kas aizliedz ministriem ieņemt citus amatus. DPS arī informējusi, ka minētā firma 1995.gadā bez licences tirgojusi alkoholu. G.Krasts tolaik informēja, ka firma jau pirms diviem pārtraukusi darbību un arī viņš, stājoties ministra amatā, atteicies no darba firmā, taču atbildīgās amatpersonas laikus neesot nokārtojušas izmaiņas Uzņēmumu reģistra dokumentos. 3) 1995.gada februāris - presē parādās publikācijas, kas informē par toreizējā ekonomikas ministra G.Krasta iespējamo interešu konfliktu. Tiek rakstīts, ka G.Krasts, izmantojot savu augsto amatu, mēģinājis panākt, lai Bauskas rajona vadība viņa firmai R.A.N.G. atļauj deklarēt kravas Grenctāles robežpunktā. Pēc notikumos iesaistīto personu liecībām tika noskaidrots, ka G.Krasts to darījis, vēl nebūdams ministrs. Taču ar firmu R.A.N.G. saistās vēl kāda TB/LNNK ietekmīga persona - uzņēmējs, R.A.N.G. līdzīpašnieks Normunds Lakučs. Prokuratūra pašlaik pārbauda viņa iespējamo saistību ar Lihtenšteinas ārzonas firmu, kas saistīta ar Latvenergo trīs miljonu lietu. Ticis izteikts pieņēmums, ka N.Lakučam varēja būt pieejams Nauru bankā atvērtais Lihtenšteinā reģistrētās firmas konts. 4) 1997.gada 15.februāris - Māra Grīnblata vasarnīcas skandāls. Preses rīcībā nonākuši dokumenti, kas liecina, ka vasarnīcas Vecāķu prospektā, kur mitinās arī M.Grīnblata ģimene, tiek iznomātas par simbolisku cenu - 8-30 latiem gadā. Lēmumu par vasarnīcu iznomāšanu esot pieņēmis atklātā sabiedriskā fonda Tēvzeme direktors Andris Pauls-Pāvuls, kas tolaik bijis Ziemeļu rajona nekustamā īpašuma un tā konversijas nodaļas vadītājs un privatizācijas komisijas priekšsēdis. M.Grīnblats noliedza zemās nomas maksas, sakot, ka viņa sieva Sarmīte par vasarnīcu maksājot 113 latu gadā. Tas, ka ēkas bijušas sliktā stāvokli, ticis fiksēts arī izīrēto telpu pieņemšanas un nodošanas aktā. 5) 1997.gada jūnijs - premjerministrs Andris Šķēle pieprasa toreizējā veselības valsts ministra Jura Viņķeļa demisiju. Prokuratūra J.Viņķeļa darbībā bija konstatējusi pretkorupcijas likuma pārkāpumus, jo viņš, neskatoties uz to, ka Korupcijas novēršanas likums stājās spēkā 1996.gada 1.augustā, vēl, pat prokuratūrai pārbaudot J.Viņķeļa atbilstību pretkorupcijas likumam, skaitījās amatpersona SIA Ants, SIA Pan-adrese Latvijā, kā arī SIA Narkotisko un psihotropo zāļu lieltirgotava. J.Viņķelis savu pārkāpumu neatzina. Tā kā J.Viņķeļa firmas nebija reāli darbojušās, krimināllieta par to ierosināta netika. Jaunā partija 1998.gada septembris - Raimonds Pauls tikai trīs gadus pēc Bankas Baltija (BB) slēgšanas atdod 2593 ASV dolāru parādu BB. Tas arī noticis nevis pēc R.Paula iniciatīvas, bet pēc tam, kad Diena Jaunās partijas valdes loceklim Sandrim Točam darīja zināmu, ka vēlas R.Paulam uzdot jautājumu par viņa finansiālajām saistībām ar BB. Savukārt R.Paula sievai Svetlanai Paulai jau pēc BB slēgšanas, izmantojot cesijas darījumu ar BB parādnieci firmu Ropaži, izdevies atgūt savus BB noguldītos Ls 30 900. Šāds darījums tajā laikā nebija nelikumīgs, taču samazina naudas apjomu, ko varētu saņemt citi noguldītāji. Latvijas sociāldemokrātu apvienība 1) 1998.gada vasara - Centrālā vēlēšanu komisija nolēma svītrot no deputātu kandidātu saraksta tiesnesi Sandru Briķi, jo viņa neievēroja Vēlēšanu likumu un, iespējams, savtīgu nolūku vadīta, vēlējusies atkāpties no sava ieņemamā amata tikai uz laiku, lai neievēlēšanas gadījumā varētu turpināt darbu. 2) 1998.gada maijs - prese raksta, ka Jānis Ādamsons vēlējies novilcināt Bankas Baltija (BB) lietas izmeklēšanu. J.Ādamsons, būdams iekšlietu ministrs, esot atklāti lobējis bankrotējušās BB uzraudzības komisijas piekšsēdētāju Aleksandru Laventu - vēlējies izmeklēšanas novilcināšanu, kā arī neilgi pirms krimināllietas ierosināšanas par miesassargiem norīkojis drošības policijas darbiniekus. 1995.gadā, īsi pirms krimināllietas ierosināšanas par krāpšanu lielos apmēros, A.Lavents vēlu vakaros mēdzis viesoties J.Ādamsona kabinetā. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš izsaka pieņēmumu, ka J.Ādamsons arī vēlējies sekmēt Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes demisiju, tā panākot lata devalvāciju, kas sekmētu īslaicīgu BB finansiālā stāvokļa uzlabošanu uz noguldītāju rēķina. J.Ādamsona reakcija uz krimināllietas ierosināšanu par krāpšanu Depozītu bankā bijusi savdabīga, jo pēc tam, kad Ģenerālprokuratūra saņēmusi iesniegumu, ka bankas īpašnieks izņēmis apmēram 30 miljonus dolāru, ko iztērējis savām vajadzībām, J.Ādamsons griezies pie ģenerālprokurora ar lūgumu neierosināt krimināllietu, jo viņš esot panācis vienošanos ar A.Laventu, ka Depozītu banku vajagot glābt. 3) 1996.gada decembris - iespējams, J.Ādamsons savām aktivitātēm izmanto operatīvo informāciju, ko ieguvis iekšlietu ministra postenī. Kad A.Šķēlem pirmoreiz 1996.gada decembrī tikai uzticēts sastādīt valdību, J.Ādamsons asi uzstājās pret viņu, izmantojot Iekšlietu ministrijas operatīvos materiālus. 4) 1998.gada septembris - prokuratūra paziņo, ka J.Ādamsons bijis VDK štata darbinieks. Pārbaudē konstatēts, ka 1990.gada 30.oktobrī J.Ādamsons iecelts darbā par Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieku izlūkošanas darbā. Konstatēts arī, ka J.Ādamsons dienējis VDK pakļautajā PSRS robežapsardzē, tādēļ uzskatāms par VDK štata darbinieku. J.Ādamsons par VDK štata darbinieku sevi neuzskata un apdomā iespēju prokuratūras lēmumu pārsūdzēt tiesā. Vēlēšanu likums paredz, ka par deputātiem nevar ievēlēt personas, ka bijušas PSRS, LPSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. 5) 1995.gada novembris - J.Ādamsons, pārņemot Iekšlietu ministrijas vadību, izdeva pavēli, kas liedz masu medijiem saņemt plašāku informāciju no IeM un izziņas pārvaldes darbiniekiem. Līdz ar to J.Ādamsons pārkāpa likumu par presi, jo iekšlietu struktūras ir tiesīgas neizpaust tikai to informāciju, kas ir valsts noslēpums. Tautas saskaņas partija 1) TSP Centrālajā vēlēšanu komisijā bija iesniegusi deputātu kandidātu sarakstu, kurā bija atrodami arī trīs cilvēku - Sergeja Dīmaņa, Tatjanas Ždanokas un Gaļinas Fjodorovas - vārdi. Minētie cilvēki vēl pēc 1991.gada 13.janvāra darbojās kompartijā. Kā zināms, likums personām, kas pēc minētā laika darbojušās kompartijā, aizliedz kandidēt Saeimas vēlēšanās. Paši deputāta kandidāti uzskatīja, ka, neļaujot viņiem balotēties, tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības. Taču TSP CVK iesniedza jaunu deputātu kandidātu sarakstu, no kura minēto personu vārdi jau bija svītroti. 2) Valsts valodas centrs atzinis - deputāta kandidātes Ingrīdas Podkolzinas valodas prasme neatbilst augstākajai prasmes pakāpei. LZS 1) 1997.gada jūnijs - atzīstot savu vainu pretkorupcijas likuma pārkāpšanā demisionē toreizējais zemkopības ministrs Roberts Dilba. Viņš amatpersonas deklarācijā nebija norādījis sev piederošās kapitāla daļas divās uzņēmējsabiedrībās. 2) 1998.gada vasara - pēc pašreizējā ekonomikas ministra Laimoņa Strujeviča iniciatīvas Ekonomikas ministrijā izstrādāti noteikumi par maksāšanas līdzekļu maiņu, kas ļautu Ventspils naftas privatizētājam akciju sabiedrībai Latvijas naftas tranzīts ietaupīt 8 miljonus latu, aizvietojot latus ar sertifikātiem. Neilgi pēc šo noteikumu izstrādāšanas L.Strujeviča padomnieks juridiskajos jautājumos Andis Bumbieris mirst, izkrītot no sava dzīvokļa balkona. No neoficiāliem avotiem top zināms, ka A.Bumbieris bijis pret L.Strujeviča izstrādātajiem noteikumiem. Tāpat zināms, ka A.Bumbieris neilgi pirms nāves pabijis prokuratūrā un Organizētās noziedzības apkarošanas birojā, kur sniedzis informāciju par «negodīgiem cilvēkiem Ekonomikas ministrijā». Pēc notikušā tiek ierosināta krimināllieta par A.Bumbiera novešanu līdz pašnāvībai, kurā paskaidrojumus sniedz arī L.Strujevičs. DP Saimnieks 1) 1995.gadā ar aizsardzības ministra Jāņa Arveda Trapāna pavēli toreizējam Valsts prezidenta padomniekam Dainim Turlajam un viņa ģimenes locekļiem apmaksāts brauciens uz Londonu. Kaut arī D.Turlais tolaik nav bijis Aizsardzības ministrijas (AM) darbinieks, AM iztērējusi 3303 latu no ministrijas centrālā aparāta uzturēšanai paredzētajiem līdzekļiem, lai apmaksātu D.Turlā ģimenes locekļu ceļa izdevumus uz Londonu. Minētajā summā ietilpst arī D.Turlajam piešķirtie līdzekļi kā stipendija papildus vidējais mēnešalgai un dienas naudai. VK atzina - no likuma viedokļa D.Turlajam piešķirtie līdzekļi nav, bet pēc būtības - ir attaisnojami. Tas nozīmējot, ka AM rīkojusies pareizi, apmaksājot D.Turlā un viņa ģimenes ceļojumu uz Angliju. 2) 1997.gada 4.jūnijs - bijušais drošības policijas priekšnieks Raimonds Rožkalns paziņo, ka toreizējais iekšlietu ministrs D.Turlais cenšoties ietekmēt DP darbu. D.Turlais solās panākt, lai R.Rožkalns atbildētu par saviem vārdiem. Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš sava darbinieka R.Rožkalna paziņojumu novērtē kā privātpersonas stāstījumu, kas atceras kādreizējo darbu DP. 3) 1997.gada 30.jūnijs - D.Turlais demisionē pēc Talsu traģēdijas, uzņemoties morālu, nevis politisku atbildību. 4) 1996.gada 16.decembris - Rīgas Balss paziņo, ka D.Turlais izpaudis valsts noslēpumu. Valsts drošības iestāžu likums nosaka, ka ziņas par valsts drošības iestādēm - to personāla skaitlisko sastāvu, iekšējo struktūru, amatu sarakstiem, finansēm un tehnisko aprīkojumu ir valsts noslēpums. D.Turlais, ķīvējoties ar Latvijas Banku (LB) par pareizākām naudas atmazgāšanas metodēm un likuma pantiem, preses konferencē paziņojis, ka LB Satversmes aizsardzības birojam pārskaitījusi 300 000 latu. Par šādu izteikumu ministru varējis saukt pie kriminālatbildības, sodot ar 2-8 gadu ilgu brīvības atņemšanu, taču tas nav darīts. 5) Juris Kaksītis, būdams AT tiesnesis, 1986.gadā notiesāja disidentu Raimondu Silaraupu. J. Kaksītis neuzskata, ka tādēļ viņš nedrīkstētu ieņemt ministra amatu. 6) 1996.gada marts - Juris Vidiņš un Roberts Jurdžs lūdz Valsts kontrolei izmeklēt Ernesta Jurkāna darbības Rēzeknes domē. E.Jurkāns izmantojis savu dienesta stāvokli, izkārtojot izdevīgus darījumus firmai Latinterkomerc, kurā viņš bijis viens no īpašniekiem. Viņš Rēzeknes domes vārdā garantējis Latinterkomerc kredīta ņemšanu Pareksa bankā, nododot bankai tiesības kredīta neatmaksāšanas gadījumā pārdot domes īpašumu - viesnīcas un universālveikala kompleksu. E.Jurkāns atbild - minēto kredītu dome ņēmusi, lai sagatavotos apkures sezonai un minētās ēkas, ar kurām dome galvojusi, lielākoties piederējušas firmai Latinterkomerc un domei piederējusi tikai ceturtā daļa. VK konstatējusi, ka Rēzeknes dome pieļāvusi budžeta deficītu. Tāpat konstatēts, ka pretrunā ar likuma par pašvaldībām noteikumiem, toreizējam Rēzeknes domes priekšsēdētājam E.Jurkānam piederējusi pamatkapitāla daļa Latinterkomerc, no kuras viņš izstājies tikai 1996.gada maijā. Taču tāpat VK atzinusi, ka budžeta izmaiņas 1995.gadā izdarītas, lai nodrošinātu pilsētas infrastruktūras uzlabošanu. Tādēļ VK Rēzeknes domei tikai ieteikusi pārskatīt 1996.gada budžetu, ņemot vērā iepriekšējā gadā pieļauto deficītu, un turpmāk nodrošināt pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojumu tikai saskaņā ar domes apstiprināto budžetu. 7) 1996.gada 13.novembris - A.Čepānis parakstījis vēstuli, kurā teikts, ka Latvijas Saeima piekrīt līguma pagarināšanai starp vācu firmu Kienast metall un Krievijas Aizsardzības ministriju. Saeima par šādu lēmumu nebija informēta. Kā atzina iepriekšējie parlamenta spīkeri, Saeimas priekšsēdētāja funkcijās šādi pienākumi neietilpst. Ārlietu ministrija (ĀM) par šādu dokumenta eksistenci neko nezināja, bet ārlietu ministrs Valdis Birkavs uzskatīja, ka par dokumentiem, kas saistīti ar ārlietām, Saeimas priekšsēdētājam būtu jāinformē ĀM. Kā vēlāk noskaidrojās, ja A.Čepānis nebūtu parakstījis minēto dokumentu, Latvijas Jūras administrācijai (JA) būtu tiesības nodarboties ar zemūdeņu vraku izcelšanu un pārdošanu, un iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti Latvijas vajadzībām. Dokuments nozīmē, ka Latvija piekrīt Krievijas armijas vraku īpašumtiesībām arī pēc termiņa, kas noteikts starpvalstu līgumā par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Tika minēts - A.Čepāņa parakstītais dokuments dod pamatu vācu uzņēmumam griezties starptautiskajā tiesā ar prasību segt zaudējumus, ja JA sāktu kādas ar vraku izvākšanu saistītas aktivitātes. 8) 1996.gada oktobris - toreizējais premjera biedrs Ziedonis Čevers tiek izsaukts kā liecinieks Rīgas apgabaltiesā, lai sniegtu liecības Ivana Haritonova lietā. Tādējādi vēl joprojām tiek atgādināta Z.Čevera vārda saistība ar Haritonova lietu, jo arī Z.Čevers bija viens no 360 politiķiem un uzņēmējiem, kas 1994.gadā parakstīja vēstuli ģenerālprokuroram, pieprasot no apcietinājuma atbrīvot I.Haritonovu. Starp parakstītājiem atrodami arī Ilgas Kreituses, Aivara Kreitusa vārdi. 9) 1997.gada 22.augusts - rodas jautājumi par Z.Čevera ienākumiem. Z.Čevers, kura ienākumi, veicot valsts amatpersonas pienākumus, kopš 1995.gada rudens bijuši vidēji 400 latu mēnesī, iegādājies māju par 50 000 dolāru, kā arī viņam ir paprāvi naudas uzkrājumi. Z.Čevers saka, ka viņa labi situētā dzīve nodrošināta par naudas uzkrājumiem, kas radušies, viņam vēl neesot valsts amatpersonai, bet konkrētas atalgojuma summas nosaukt nav varējis. Pašreizējā Latvijas likumdošana nedod iespēju pilnībā kontrolēt amatpersonu īpašuma un ienākuma līmeņa saskaņotību. 10) Z.Čevera vārds parādās arī Latvenergo trīs miljonu lietā. Laikā, kad Z.Čevers pildīja Ministru prezidenta biedra pienākumus, viņa biroja vadītājs bija skandalozais advokāts Modris Supe. Viņš savukārt tika pārpilnvarots darboties tās Lihtenšteinas firmas vārdā, kura cesijas darījumā ieguva Latvenergo trīs miljonus. 11) Iekšlietu ministrija pavēstī, ka pret deputāta kandidātu, paju sabiedrības Birzgale valdes priekšsēdi Kārli Okmani ierosināta krimināllieta par varas un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kā drošības līdzeklis piemērots paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu. DP, KDS, LZP apvienība 1996.gada maijs - pirms Valsts prezidenta vēlēšanām tiek dibināta sabiedriska organizācija Ilga Kreituse - Latvijas prezidente, kuras mērķis ir popularizēt Ilgu Kreitusi. Par sabiedriskās organizācijas valdes priešsēdētāju kļūst I.Kreituses dzīvesbiedrs un tolaik arī finansu ministrs Aivars Kreituss, tādēļ tas uzskatāms par interešu konfliktu. Tautas kustība Latvijai 1) 1998.gada augusts - zīgeristieši savai pirmsvēlēšanu aģitācijai izmantojuši Jēkabpils Sv.Miķeļa baznīcu. Ar šādu rīcību nebija apmierināts arhibīskaps Jānis Vanags, kurš uzskata, ka politisko partiju pasākumu rīkošana dievnamos nav atbalstāma. 2) 1998.gads - Zīgerista Rīgas biroja kamīns iegāzies apakšstāva dzīvoklī. Latvijas Nacionāli demokrātiskā partija Pret deputāta kandidātu Antonu Zīli ierosināta krimināllieta par huligānismu un cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Taču tas vēl nedod pamatu kandidātu svītrot no saraksta. Pašlaik šajā lietā notiek pirmstiesas izmeklēšana. Latvijas vienības partija 1) 1996.gada 26.janvāris - toreizējais zemkopības ministrs Alberts Kauls, izmantojot ministra pilnvaras, mēģinājis izpalīdzēt savam biznesa partnerim Mihailam Saifuļinam. A.Kauls Valsts labības birojam licis noslēgt līgumu ar M.Saifuļina pārstāvēto firmu Grata par pārtikas un lopbarības graudu un kombinētās lopbarības iepirkšanu. M.Saifuļina piedāvātās cenas salīdzinājumā ar Latvijas tirgus cenām bijušas nesamērīgi augstas. Turklāt šāda A.Kaula prasība bija nelikumīga, jo saskaņā ar pastāvošo likumu Latvijā nebija paredzēts veidot lopbarības graudu un kombinētās lopbarības rezerves. Līgums netika noslēgts. A.Kaulu un M.Saifuļinu saista kopējā biznesa intereses firmā Kūri - A.Kauls ir firmas prezidents, un firma pieder viņam, viņa sievai un M.Saifuļinam. 2) 1998.gada septembris - prokuratūra apšauba A.Kaula atbilstību vēlēšanu likumam un pieteikumu par šīs lietas izskatīšanu nosūta Vidzemes apgabaltiesai. Tiesa var atzīt, ka A.Kauls pēc 1991.gada 13.janvāra darbojies Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā, vai arī noraidīt prokuratūras pieteikumu kā nepamatotu. Tiesai pieteikums jāizskata septiņu dienu laikā no saņemšanas brīža. Bet no vēlēšanu kandidātu saraksta A.Kaula vārdu var svītrot tikai pēc tam, kas Centrālā vēlēšanu komisija būs saņēmusi tiesas spriedumu. Kā zināms, A.Kaula vārds atrodams Vislatvijas glābšanas komitejas aicinājumā PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, lūdzot prezidentam ieviest īpašu pārvaldi Latvijā. 3) 1996.gada februāris - bijusī Saeimas deputāte un tolaik Nacionālās radio un televīzijas padomes locekle Velta Puriņa vairāku avīžu žurnālistiem lūdza publicēt rakstus par Aleksandra Laventa atbrīvošanu no ieslodzījuma, par rakstiem solot maksāt 400-500 latus. V.Puriņa apgalvo, ka tas bijis tikai joks, jo viņa gribējusi pārbaudīt, vai žurnālistus iespējams uzpirkt. Taču, skandālam vēršoties plašumā, V.Puriņa no darba NRTVP spiesta aiziet, kā arī atteikties no LTV ziņu lasīšanas. Tautas kopa Brīvība 1) 1998.gada augusts - Gundars Valdmanis iztērējis vairāk kā 1000 latu Saeimas naudas, sūtot vēstules uz dažādiem Latvijas reģioniem, aicinot atbalstīt viņa vadīto Tautas kopu Brīvība. Saeimas prezidijs nolēma, ka G.Valdmanim iztērētā summa jāatmaksā. 2) 1997.gada aprīlis - pirmo reizi 6.Saeimas laikā deputātam par nepamatotiem apvainojumiem uzlikts sods. Sodītais deputāts - G.Valdmanis, kuram tika aizliegts piedalīties turpmākajās sešās Saeimas plenārsēdēs. G.Valdmanis, debatējot par grozījumiem Kriminālkodeksā, apgalvojis, ka «sadarbības padome ir noziedznieki». Nacionālā progresa partija 1) Firmas ZuS Rohstoffe Trading GmbH (ZuS) prezidents Armands Stendzenieks tiek turēts aizdomās par 18 miljonu ASV dolāru liela kredīta izkrāpšanu no Bankas Baltija (BB). 1997.gada novembrī Vācija A.Stendzenieku izdod Latvijai. Vācijā A.Stendzenieks tika aizturēts 1997.gada 14.jūlijā. Kredītlīgums starp ZuS un BB tika parakstīts 1994.gada 28.oktobrī. Tas paredzēja, ka A.Stendzeniekam uz vienu gadu tiks izsniegti 18 miljoni ASV dolāru ar aizdevuma likmi - 40% gadā, ko A.Stendzenieks izmantos, lai privatizētu kādu rūpnīcu Vācijā. Daļu kredīta A.Stendzenieks saņēmis skaidrā naudā, daļa pārskaitīta gan uz ZuS, gan A.Stendzenieka kontu kādā Vācijas bankā. Taču A.Stendzenieks rūpnīcu privatizējis nav, daļu naudas ieguldījis citā projektā, un nav skaidrs, kur palikusi pārējā kredīta nauda. Sākumā viņš BB maksājis procentus par kredīta izmantošanu, taču kopš 1995.gada tas vairs darīts netika. Ieslodzījuma laikā Latvijā A.Stendzenieks sāka badastreiku, protestējot pret viņam piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu. 1998.gada augusta sākumā A.Stendzeniekam tiek mainīts drošības līdzeklis no aresta pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu, taču jau 17.augustā A.Stendzenieks atkal tiek apcietināts. 1998.gada vasarā A.Stendzenieks dibina Tautas varas partiju. Taču, Tieslietu ministrijā iesniedzot dokumentus par partijas dibināšanu, konstatē, ka partijas dibināšana nav notikusi saskaņā ar likumu, tādēļ tās reģistrēšana tiek atlikta. Viktors Kalnbērzs vienlaikus ar R. Paula sievu S. Paulu, iespējams, atguvis Bankā Baltija noguldītos Ls 15 000. Arī tas noticis, izmantojot cesijas līgumu ar firmu Ropaži. V. Kalnbērzs cesijas līgumu nenoliedz, taču apgalvo, ka nekad šo naudu neesot atguvis. Latvijas Atdzimšanas partija 1) 1995.gada 6.novembris - raksts Rīgas Balsī, ka Banka Baltija (BB) iesniegusi tiesā prasību pret Andra Rubina vadīto firma Derma-Pharm-Riga, kas bankai neesot nomaksājusi līgumā paredzēto procentu summu - 6734 dolāru. 1994.gada 11.februārī minētā A.Rubina firma no BB saņēmusi G-24 kredītu - 200 000 ASV dolārus. Deputātu kandidāti, kas sadarbojušies ar VDK: Sociāldemokrātu apvienība: Jānis Ādamsons - VDK štata darbinieks Ilgonis Šteinbergs - VDK aģents Latvijas ceļš: Jānis Bahmanis - VDK aģents (lieta nodota izskatīšanai tiesā) Andrejs Siliņš - VDK aģents (lieta nodota izskatīšanai tiesā) Jaunā partija: Heriks Danusēvičs - VDK aģents Latvijas Nacionāli demokrātiskā partija: Andris Bērziņš - VDK aģents Tautas kustība Latvijai: Jānis Lagzdiņš - VDK aģents DP Saimnieks: J uris Celmiņš - VDK aģents (lieta nodota izskatīšanai tiesā) DP, KDS, LZP: Arvīds Ulme - VDK aģents Tautas kopa Brīvība: Ju-liņ Čžou - VDK aģents Vienības partija: Aivars Saliņš - VDK aģents Nacionālā reformu partija: Juris Vecvagars - VDK aģents Nacionālā progresa partija: Jānis Rupkus - VDK aģents (lieta nodota izskatīšanai tiesā) Demokrātu partija: Artūrs Malta - VDK aģents Gvido Harijs Volbrugs - VDK aģents Latvijas likumdošana paredz, ka Saeimā nevar ievēlēt tikai VDK štata darbiniekus. VDK aģenti Saeimas vēlēšanās kandidēt var, taču viņus vārdi tiek paziņoti vēlētājiem.