Margarita un viņas vīrieši

Šogad Margaritai apritēs sešdesmit, taču šķiet, ka gadiem nav varas ne pār balsi, ne skatuves šarmu. Top atkal jauna pro- gramma Tava skaistā jaunība, ko viņa kopā ar Ludmilu Trifonovu un Alni Zaķi jau nākamnedēļ sāks rādīt Vernisāžas teātrī. Ģimenes vīrieši cenšas iedrošināt arī lielam jubilejas koncertam rudenī... CIRVIS KLAVIERĒS Margarita Vilcāne stāsta, ka ar lielu baudu dzied dēla dziesmas. «Man patīk tās iestāstīt klausītājiem. Pirms čet- riem gadiem Andris uzrakstīja četrpadsmit dziesmas, pēc tam vēl tikpat. Lai arī cilvēki visbiežāk grib dzirdēt to, ko jau pazīst, katrā koncertā jūtu arvien lielāku atsaucību. Dziesmas ir trīsstāvīgas: no katras varētu iznākt trīs. Tie nav šlāgeri, bet mūzika ar nopietnu, pirmklasīgu dzeju.» Māte gan atzīstas, ka uz mūzikas takas dēlu uzvedusi nejaušība. Viņa tikai palīdzējusi to nepazaudēt. «Klases biedrs vedināja līdzi uz Jūrmalas mūzikas skolu. Ieliku klavieru nodaļā, skolotāja paredzēja labu pianista nākotni, tikai brīdināja par dēla slinkumu. Drīz Andris teica, ka gribētu izaugt tik liels un bagāts, lai ar cirvi varētu katru dienu sacirst vienas klavieres. Es savukārt - ja esi sācis, turpini! Biju tik stingra, cik spēju.» Andris. Man nepatika akadēmiskā mācību sistēma. Kā lai radoši, unikāli izpaužas, ja tevi sloga rāmī? Raksturīgo savā mūzikā esmu panācis, cenšoties atbrīvoties no Jūrmalā un mediņos iemācītajiem noteikumiem. Mūzikas skola bija moku laiks. Līdz brīdim, kad aizbraucu mātei līdzi uz koncertu un tiku pie sintezatora. (Māte un dēls šķiet pretpoli, sarunā Andris ir daudz atturīgāks un atbilst pašraksturojumam - nekomunikabls.) Vecāki nemaz nevar iedomāties, kas patiesībā veido viņu bērnus. Augu ļoti savrupi. Agri sāku lasīt, sēdēju mājās. Šis laiks mani izveidoja par klusētāju. Biju nerunīgs. Kautrīgs. Noslēgts. Bet māksliniekam tas ir liels trūkums. Tagad teātrī man saka: dod uz āru! Visu! M. Re, cik jocīgi! Man tā nemaz nelikās. Viņš tikai bija labi audzināts zēns. A. Puikam jābūt trakam. Mani pāraudzināja mana grupa Deus Sex Machina. Palīdzēja atbrīvoties no kompleksiem, jo roks ir traks, atraisīts un ļoti uzbāzīgs. Stāvi liela pūļa priekšā, kas tev pagriezis muguru, bet tev jābūt tik skaļam, lai viņi pievērstos tev. Pilnīgi pretēji latviešu mentalitātei, kas vienmēr vērsta uz iekšu. Šī liesmojošā dzīvība būs mūsu diskā, kas iznāks martā. Dziesmas vāciski, angliski, krieviski un tikai viena latviski, jo latviešu valoda padara roku mīkstu, nepārliecinošu. M. Klausoties pretendentus Eirovīzijas konkursam, jutos kā pārēdusies popkornu ar kokakolu. Nekāda sakara ar Latviju. Kā šie jaunieši nesīs pasaulē Latvijas vārdu? A. Kāpēc kaut kur jānes Latvijas vārds? Kad tu dziedi Berlīnē, nav svarīgi, vai esi latviete. Svarīgi, ka esi Margarita! (Kā tad ar mātes latviskajām dziesmām - Baltā saule, Latgale?...) Daudzas nepatika. Taču viena patīk līdz šai dienai: Tāls Parīzes radio - par rudmataino Žannu. MAMMAS KĻŪDA Andrim bija trīs gadi, kad māte izšķīrās ar pirmo vīru, dēla tēvu. Kad viņas dzīvē parādījās Jurijs Skops, Andrim bija jau trīspadsmit. A. Nav manās atmiņās vīrieša, tēva blakus. Bet katram augošam puikam blakus vajadzīgs kāds, kas var pateikt to, ko nekad nepateiks sieviete. Man to nācās uzzināt pašam ar mazām un ļoti lielām kļūdām. Nebaidos teikt, ka manī ir liela daļa sievišķības, bet vīrišķo kompensēju ar paša pieredzi. Tā ir mammas kļūda, ka atļāva man tik ilgi atrasties viņas mājās. Lai iemācītos dzīvot, ir jāiet prom. Es atsevišķi dzīvoju, vēl būdams mājās. Izrāvos ar asu lauzienu. Jutu, ka ar dzīvi kaut kas nav kārtībā, un pumpēju sevī drosmi, līdz pēkšņi uzplaiksnīja ideja un - aizbraucu uz Ameriku. Tikai žēl, ka tik vēlu, man bija jau 26 gadi. Bija jāaizbrauc, lai saprastu, ka esmu sīks graudiņš. Nekas. Ja necīnīsies, tevi samīs. Čikāgā pirmais bija šoks, ka tur parasta darba darītājs var sevi uzturēt, ko lielākā daļa cilvēku Latvijā nav spējīgi. Amerikā nonācu bezsvara stāvoklī - vairs nebija jādomā, par ko ēst, dzīvot, braukt, un varēju nodoties sevis izrakņāšanai. Centos darīt darbus naktī, lai pēc iespējas vairāk būtu brīva laika, lai varētu dienā būt pilsētā, vērot cilvēkus, iepazīt mūziku un spēlēt. Tā bija kā filma, kurā biju iekļuvis. Ja dzīvē ir lielas ambīcijas, brauciet uz Ameriku! Ja pieticīgas - arī brauciet! (Taču Margarita atceras, ka dēls rakstījis izmisīgas vēstules un ļoti skumis pēc mājām. Viņa atbildējusi, lai izbauda katru dienu, bet pati katru vakaru lūgusi Dievu, lai sargā dēlu, lai drīzāk atgriežas.) Pēc katras vēstules, ko saņēmu no draugiem, grupas ģitārista Jura Kaukuļa un režisora Džilindžera, likās, jāskrien pirkt biļeti atpakaļ. Atgriezos 1998.gadā, taču nevienam te īpaši nebiju vajadzīgs. Viss bija jāsāk no gala. Bet, tikko sāku spēlēt grupā, bija kolosāla sajūta - mums ir tik labi kopā. Vai tā ir arī, Ilgu tramvajā gūstot pirmo aktiera pieredzi? Es dīvaini jūtos kā aktieris. Neesmu profesionālis. Pamatojos uz intuīciju un savām izjūtām, bet jūtos labi. Miča loma un lugas stāsts par vīrieša un sievietes attiecībām man atklāj arī nesaprastas lietas par sevi. Vienmēr, skatoties izrādi vai filmu, liekam blakus savas dzīves reālo stāstu un atminam paši savas dzīves mīklas. Aktieru darbs ir ļoti grūts, es viņus apbrīnoju - stipri cilvēki, nervu milži. Gribētos izdibināt, kā jūtas aktieris, kam nedēļā ir sešas dažādas izrādes? Man pēc vienas vajag pāris dienas atkopties. Vai attiecības ar māti ir mainījušās? A. Vecāki nedrīkst dzīvot bērnu dzīvi. Negribu uzkraut mātei savas problēmas. M. Es gan gribētu zināt visu, un man ir ļoti svarīgs Andra vērtējums. Varbūt esmu pārāk emocionāla? Gribu iemācīt dēlam skatīties uz visu ar skaidrām acīm un būt dzīvē ar ļoti stipru mugurkaulu. LIKTENĪGĀ KAFIJA AR MARGARITU «Uz Latviju pārcēlos, jo iemīlējos Margaritā,» abu mākslinieku vienkāršajā dzīvoklītī Ķengaragā stāsta rakstnieks Jurijs Skops, kas Rīgā dzīvo jau deviņpadsmit gadus. Īsi pirms atgriešanās Maskavā no rakstnieku radošā nama Jūrmalā aizgājis pie dakteres Ainas atvadīties. «Pie viņas sēdēja kāda draudzene. Iepazīsties, tā ir Margarita Vilcāne. Ko, nepazīsti? Ļistja žoltije! Aina mūs aizsūtīja iedzert kafiju, jo pašai kaut kas bija darāms. Vēlāk palūdzu viņai Margaritas telefonu. Piezvanīju - es rīt aizbraucu, varbūt satiksimies?» M. Atbildēju nē. Biju šķīrusies, bijušais vīrs miris, par jaunu iepazīšanos nedomāju. Bet draudzene lūdza, lai palīdzu uzmundrināt depresīvo pacientu. J. Kopā pagājuši jau 19 gadi! Toreiz man bija grūts periods, saira iepriekšējā laulība. Ar Margaritu bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Pat nepaskatījos kā vīrietis uz viņas kājām. Tikai uzreiz sajutu, ka viņa mani sapratīs. Viņas intonācijā ieskanējās kaut kas tāds, ko man vēl neviens nebija teicis... DAŽĀDI SAMOJEDI Kad sagājām kopā, pieslīpēties vajadzēja pamatīgi. Biju pieradis pie noslēgtas ģimenes sabiedrības, bet Margarita vienmēr uz skatuves, cilvēkos. Margaritu redzēju reti, viņai bija 26 koncerti mēnesī. Viņas pasaule man bija kas jauns. Lai saprastu cilvēku, kopā jādzīvo ilgi. Gan krievi, gan latvieši ir samojedi. Tikai krievi cits citu ēd skaļi un atklāti, bet latvieši - klusu, pieklājīgi smaidot. Taču es neaizmirsīšu pie barikādēm redzēto mācītāju no Salaspils ar ugunsdzēšamo aparātu rokās. Atmodas laikā Mērsragā pacēla sarkanbaltsarkano karogu, visi dziedāja Dievs, svētī Latviju. Arī pavisam maza meitenīte, patiešām, ar vārdiem! Bet es, krievs, savu himnu nezinu! Tad kāpēc esat tik vienaldzīgi cits pret citu? Vai Latvijā būs vēl kāda tik izcila estrādes dziedātāja, bet Margaritai nav neviena kompaktdiska. Viņa ir apbrīnojama. Ne skaudīga, ne godkārīga un staro labvēlībā. Margaritas mīlestība brīnumaini izplatās pa visu apkārtni. Rakstīju prozu, kino scenārijus, bet, kad padomijā sākās pārmaiņas, apklusu uz piecpadsmit gadiem. Reiz Edmunds Freibergs mudināja: uzraksti lugu Margaritai, iestudēšu Mazajā zālē. Tajā pašā naktī sāku, taču no rīta sapratu, ka lugu latviešu nacionālajā teātrī neuzvedīs. Kad mums ar Margaritu bija kārtējā materiālā krīze, uzrotīju piedurknes un mēnesī uzrakstīju pirmo lugu, melodrāmu Varavīksne mākoņos. Tā bija kā grēksūdze par krievu dramaturgu un latviešu sievieti. Lugu neuzveda, un varbūt labi, jo man riebtos, ka visi runātu par prototipiem. Taču man atvērās otrā elpa. Tas, ka Džilindžers tik aktīvi aizstāvēja lugas Klāra šurp vairs neatlidos iestudēšanu Dailes teātrī, man bija liels notikums. Andris raksta tai mūziku. PUŠKINA FORMULA (Jurijs Skops stāsta, ka Latvijas pilsonības viņam nav un arī nevajag.) J. Atzīstu Puškina formulu: mīļā tēvzeme ir tur, kur mana māja un ģimene. Bet dzimtene ir sirdī. Piedzimu pie Baikāla. Aizpērn tur biju, dziļi ieelpoju gaisu... Latvija man iemācījusi daudz laba. Biju superpatriots, bet šeit kļuvu maziņš un pārstāju būt lielais vecākais brālis. M. Jurijs iemīlēja Latviju, taču arī man lika uz to paskatīties savādāk. Nevarēju iedomāties, ka dzīvesbiedrs nebūs latvietis. Tagad uzskatu viņu par daudz lielāku latvieti nekā kaimiņu Mērsragā, kurš svilina zāli, kokus, šaudās pa mežu, ar skaļo magnetofonu aizbaida putnus, bet pēc tam mastā sētsvidū uzvelk Latvijas karogu. Esmu laimīga, jo varu ticēt savam vīram. Dzīves uztvere mums dažāda, bet nācās saprast, ka nav tiesību pārtaisīt otru cilvēku. Biju kā buferis starp vecākiem, dēlu un vīru, un man vienādi dārgi bija visi. Stāstīju, ka katram ir sava vieta. Neaizstājama.