Mariss Jansons domā par Latviju

gada aprīlī pasauli pāršalca ziņa par M.Jansona smago sirdslēkmi tieši koncerta laikā Oslo. Infarktam sekoja ilgstoša ārstēšanās. Tagad M.Jansons atkal jutās labi. Pēc diriģenta iniciatīvas 30.jūnijā un 1.jūlijā Sanktpēterburgā, D.Šostakoviča filharmonijas Lielajā zālē, pēc septiņu gadu pārtraukuma notika viņa un Sanktpēterburgas filharmonijas akadēmiskā simfoniskā orķestra radošā atkalsatikšanās ar mūsu Valsts akadēmisko kori Latvija, atskaņojot Dž.Verdi Rekviēmu. M.Jansons no sirds slavēja kori un izteica vēlēšanos atjaunot sadarbību. Par koncertu priecājās arī viņa ģimene - māte Iraīda Jansone, dzīvesbiedre, ārste Irina un meita Ilona - pianiste, koncertmeistare konservatorijā, kura jau pati audzina meitiņu. Uzstāšanās Sanktpēterburgā noslēdza M.Jansona šīgada darba sezonu, kas aizritējusi arī skaņu ierakstu firmas EMI piešķirtā Gada mūziķa goda zīmē. Tagad laiks atpūtai Šveices kalnos, kam jau vasaras otrajā pusē sekos viesturnejas ar Oslo filharmonijas simfonisko orķestri, kuru viņš vada kopš 1979.gada. Cik ilgs laiks pagāja, līdz atkal varējāt atsākt diriģēt? Pusgads. Ārstējos ārzemēs - Norvēģijā, Šveicē, Anglijā un Amerikā. Diriģēt atsāku pamazām - aizbraucu uz Angliju, uz Berlīnes filharmoniju, pie sava orķestra uz Oslo. Ar Oslo filharmonijas simfonisko orķestri biju koncertturnejā pa Japānu, Taivānu un Dienvidkoreju. Atsāku strādāt ar filharmonijas orķestri Santkpēterburgā. Pakāpeniski atgriezos savā īstajā darba režīmā. Ko nozīmē jūsu īstais režīms? Mans režīms bija nenormāls, par daudz aktīvs. Tagad man ārsti neļauj tik daudz strādāt, slodze jāsamazina vismaz uz pusi. Joprojām strādāju gan ar Oslo, gan Londonas un Sanktpēterburgas orķestriem, bet vadīt Pitsburgas simfonisko orķestri piekritu vēl pirms slimošanas. Tagad jāizlemj, ko varu, ko nevaru turpināt. Lai arī mani ļoti lūdza palikt, iespējams, vairs neturpināšu Londonas simfoniskā orķestra viesdiriģenta darbu. Vadot divus orķestrus - vienu Eiropā un otru Amerikā -, ir ļoti daudz darba. No tiem atteikties nevaru, jo viens no sešiem labākajiem Amerikas pirmās klases orķestriem - Pitsburgas simfoniskais ir brīnišķīgs, bet darbs ar Oslo filharmonijas orķestri jau 18 gadus priekš manis ir kaut kas sevišķs. Veidojas labs kontakts ar Berlīnes un Vīnes filharmoniju orķestriem, ar Amsterdamas Royal Concertgebouw un Minhenes orķestriem. Tie ir labākie Eiropā, ir liels gods tos diriģēt. Gribas visu, kas ir interesants. Bet, kad jūtos noguris vai parunāju ar ārstu, rodas pilnīgi citādas domas: vai dieniņ, kāpēc es to apsolīju? Man ir ļoti neērti un grūti pateikt nē. Droši vien arī tad, kad jūs aicina no Rīgas? Esmu saņēmis uzaicinājumus gan no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, gan no Latvijas Operas, gan Opermūzikas svētkiem Siguldā. Ļoti gribas aizbraukt uz dzimteni un apsolīt, ka to varēšu izdarīt. Bet veselība ir vissvarīgākais. Man ir jābūt ļoti uzmanīgam. Varbūt tādam vajadzēja būt jau krietni agrāk? Sirdslēkme uznāca pēkšņi, problēmas ar sirdi agrāk nejutu. Oslo uzvedu Dž.Pučīni Bohēmu koncertizpildījumā, semi stage, proti, manis paša režijā. Zālē tika uzbūvēta platforma dziedātājiem, kuri uz tās atradās it kā uz operas skatuves. Uzvedums izdevās ļoti skaisti, piedalījās augstas klases dziedātāji. Orķestris spēlēja brīnišķīgi, viss bija lieliski. Bet pirmajā koncertā septiņas minūtes pirms beigām es pēkšņi jutu, ka iesāpējās sirds un kreisā roka. Jutu, ka kaut kas nav labi, bet turpināju diriģēt. Vēl četras minūtes. Tad pazaudēju samaņu. Mani iznesa ārā, zālē bija šoks. Man pašam tas bija ļoti negaidīti, jo diriģenti ir fiziski izturīgi. Laikam jāņem vērā, ka arī mans tēvs slimoja ar sirdi un mira ar infarktu... Jūsu diskogrāfijā ir daudz klasiskās un romantiskās mūzikas, bet vienā no pēdējiem EMI firmā ierakstītajiem diskiem atrodam samērā reti spēlētos Otorīno Respīgi opusus. Vai īpaša aizraušanās? Respīgi nav sevišķi populārs, taču mūzika ir ļoti skaista un virtuoza. Īstenojot šo projektu, jau agrāk ierakstītajiem Romas svētkiem pievienoju Romas pīnijas un Romas strūklakas. Stāvoklis ar ierakstiem rietumos tagad ir ļoti grūts, jo kompaktdisku kļuvis jau par daudz, cilvēki tos vairs tā nepērk kā agrāk. Viss jau ir ierakstīts dažādu orķestru un diriģentu izpildījumā. Jūs varat dabūt piecdesmit un vairāk Bēthovena, Brāmsa vai Čaikovska simfonijas, un ierakstu sabiedrības vairs nezina, ko vēl varētu ierakstīt. Varbūt jauno mūziku? Jauno mūziku klausītāji maz pērk, jo šos skaņdarbus un komponistus nezina. Klasiskās mūzikas mīļotāju pasaulē nemaz nav tik daudz, diski ir dārgi, bet cilvēkiem, kuri mīl klasisko mūziku, parasti nav daudz naudas. Arī pati simfoniskās mūzikas ierakstīšana izmaksā dārgi - jāmaksā orķestrim, korim, solistiem... Vai pats labprāt iestudējat jaunus skaņdarbus? Es daudz diriģēju mūsu laikmeta jauno mūziku, bet nevaru teikt, ka tā manā darbā ieņemtu īpaši lielu vietu. Ar Oslo un Pitsburgas simfonisko orķestri mans uzdevums ir iestudēt vadošo XX gadsimta norvēģu un Amerikas komponistu jaunos skaņdarbus. Uzskatu: kamēr diriģents ir jauns un spējīgs radoši attīstīties, vajag aptvert pēc iespējas plašāku repertuāru. Pēc tam var atgriezties pie jau diriģētajiem darbiem jaunā līmenī. Tā es, piemēram, nākamgad Oslo gribu nodiriģēt visas Šūberta un Bēthovena simfonijas pa jaunam, citādi uztverot šo mūziku. Šogad esmu aizsācis Haidna 12 Londonas simfoniju koncertciklu, kuru diriģēšu Pēterburgā, Oslo un Pitsburgā. Šāds klasiskais repertuārs ir īsta orķestra skola. Katru gadu cenšos iestudēt divus vai trīs jaunus darbus, kurus pirms tam neesmu diriģējis vai arī esmu to darījis ļoti sen. Vai pats zināt, cik liels kopumā ir jūsu repertuārs? Es neskaitu. Agrāk skaitīju, cik man gadā ir koncertu, bet tagad arī to nedaru. Tiešām nezinu, bet plāns - tas ir vairākus gadus uz priekšu. Tagad jau plānoju programmas 2001.gadam. Kāpēc neiekļaujat savās koncertprogrammās latviešu komponistu skaņdarbus? Latviešu mūziku nediriģēju ne tāpēc, ka es to nemīlu, bet tāpēc, ka, atklāti sakot, to maz zinu un nav bijis laika to iepazīt. Man ir ļoti daudz radošu uzdevumu, visu aptvert nevar. Es varbūt varētu nospēlēt vienu latviešu darbu, bet negribu to darīt, lai tikai ierakstītu šo faktu savā biogrāfijā. Jūs, protams, varat prasīt, kāpēc igaunis Nēme Jervi Amerikā to var. Man nepietiek laika veltīt uzmanību Latvijas mūzikai, un esmu gatavs neapvainojoties pieņemt kritiku. Akadēmiskais koris Latvija saskaitījis, ka pēc septiņu gadu pārtraukuma, 30.jūnijā tiekoties Pēterburgā, jūs to diriģējāt piecpadsmito reizi... Tiešām? Es ceru, ka mūsu sadarbība atjaunosies, jo koris Latvija man vienmēr bijis labs radošs partneris. Es braucu uz Rīgu, bet koris katru gadu brauca pie manis uz Pēterburgu vai Oslo. Sadarbība pārtrūka ekonomisko grūtību dēļ. Paldies Dievam, ka tagad mums pēc manas inciatīvas izdevās muzicēt koncertos Pēterburgā, un es ceru, ka mēs varēsim sadarbību turpināt. Tagad visur pasaulē pietrūkst naudas kultūrai. Es gribēju, lai koris Latvija jau nākamruden atbrauc uz Oslo, bet tas neizdevās finansiālu šķēršļu dēļ. Uzzināju, ka Pitsburgā pēc koncertiem mēdz notikt mūziķu tikšanās ar klausītājiem! Esmu tādās piedalījies gan Pitsburgā, gan Oslo - parasti sarunas, intervijas formā. Māksliniekam vajag satikties ar publiku. Pitsburgas orķestra reklāmizdevums ziņo, ka sapņojat par atpūtu Indijas okeāna Seišelu salās, esat kaismīgs autobraucējs un basketbola cienītājs. Kurš latvietis nespēlē basketbolu? Kad mācījos konservatorijā, man bija pirmā sporta klase, un, starp citu, ar Pēterburgas konservatorijas basketbola komandu viesojos Rīgā. Amerikā man ir iespēja skatīties profesionāla basketbola spēles, tas ir brīnišķīgi! Atceros arī visus lieliskos Latvijas basketbolistus - Valdmani, Muižnieku, Krūmiņu un citus. Starp citu, ASK basketbola komandā spēlēja arī mans brālēns Guntis Jansons. Man ļoti patīk vadīt automašīnu. Tagad man ir Audi Fau 8, un es principā turos pie Audi - tās ir sportiskas, ātri brauc. Man patīk ātrums, kaut arī daudzreiz nākas maksāt sodu. Esmu apbraukājis pasauli, bet sapnis par atpūtu Seišelu salās palicis nepiepildīts. Tā ir brīnišķīga vieta, kur nav iespējams koncertēt - tikai atpūsties un peldēties tīrā un siltā ūdenī! Taču uz karstām vietām tagad nedrīkstu braukt. Tad jau jābrauc uz Rīgas jūrmalu! Tā ir viena no skaistākajām krastmalām visā pasaulē, kādas vien esmu redzējis, bet diemžēl jūra ir piesārņota, peldēties nedrīkst. Tas ir šausmīgi, to nedrīkstēja pieļaut, jo tas ir Latvijas zelts! No Lielupes līdz Vaivariem varēja iztaisīt lielisku kūrortu! Stāsta, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēc jūsu ieteikuma izvēlējies sev māksliniecisko vadītāju un diriģentu Terji Mikelsenu no Norvēģijas. Es biju ļoti nobažījies par Latvijas orķestri, kurš ekonomiski grūtos apstākļos vairākus gadus strādāja bez mākslinieciskā vadītāja. Es viņiem ieteicu dažus diriģentus - lai paši izvēlas, kuru viņi grib. Es tikai nesaprotu, kāpēc tik ilgus gadus Latvijā tik maz deva iespējas strādāt un attīstīties latviešu diriģentiem - Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kamerorķestrī un arī Operā. Varbūt viņi sākumā neatstātu tik ļoti lielu iespaidu, taču vajag dot iespēju, nevis cerēt, ka kāds «nokritīs no debesīm» uzreiz gatavs un izcils. Man šķiet dīvainas biežās maiņas Operā. Atbraucu uz atjaunotās Operas atklāšanu, gribēdams palīdzēt, pat atvedu līdzi impresāriju, bet pēc īsa laiciņa skatos - Operas vadītājs noņemts. Pēc dažiem mēnešiem - noņemts arī nākamais. Tā nevar darīt! Pacelt operteātri nav viegls darbs. Vajag atbalstīt, dot iespējas un laiku, nevis manipulēt un mainīt vadību. Vai jums ir skolnieki? Jau 25 gadus pasniedzu diriģēšanu Sanktpēterburgas konservatorijā. Pie manis un mana tēva mācījušies Dzintars Josts un Viesturs Gailis. Abi ir labi, izglītoti diriģenti, bet netiek pienācīgi izmantoti. Manuprāt, Latvijā mūzikas institūciju organizācija ir nevajadzīgi uzbudināta, tā neattīstās dabiski, visu laiku nav miera. Vajadzīgs lielāks atbalsts. Padomājiet, cik nopelna Valsts simfoniskā orķestra mūziķi - no tā taču nevar dzīvot! Bet darbs ir ļoti grūts. Vai Pitsburgā un Oslo orķestri mūziķi ir atalgoti pietiekami labi? Pitsburgā un citos vadošajos Amerikas orķestros labi. Oslo sākumā ne, bet mēs cīnījāmies un panācām izmaiņas. Par nožēlošanu, visā pasaulē politiķi maz saprot, cik svarīga ir māksla. Viņi domā, ka tā ir izklaide, bet nesaprot, ka tas ir svarīgs dzīves elements, kas daudz dod mentalitātei, dvēselei, sirdij, raksturam. Mēs vairāk domājam par dzīves materiālo pusi - mašīnas, mājas, vasarnīcas. Tas arī ir svarīgi, taču bezdibenis starp dzīves garīgo un materiālo pusi padziļinās. Kā jutāties, saņemot Latvijas Lielo mūzikas balvu? Biju ļoti pārsteigts un pateicīgs, taču bija arī mazliet neērti, jo tikai vienreiz atbraucu un nodiriģēju pāris koncertu! Varbūt šie koncerti bija notikums, bet kā lai jūtas cilvēki Latvijā, kuri daudzus gadus pašaizliedzīgi, radoši strādā, bet balvu saņem viesis, kurš vienreiz atbrauc ciemos?