Mīlestības vārdā

gada 10.decembrī Jaunzēlandes augstākajā virsotnē, 3754 metrus augstajā Kuka kalnā tika atrastas četru Latvijas alpīnistu mirstīgās atliekas. Traģēdijā, kurai nebija aculiecinieku, savas bojāejas noslēpumu paņēma līdzi Ilmārs Bernāns, Aivars Prošenkovs, Evija Ķirse un viņas tēvs, 61 gadu vecais Teodors Ķirsis, saukts par Tedi - cilvēks, kuru kopš 90.gadu sākuma Latvijā pazina vai katrs puika un kura vārds nozīmēja veselu laikmetu Latvijas alpīnisma vēsturē - pasaules augstāko virsotņu iekarošanu ar nule atjaunotās Latvijas karogu rokā. Nu šis laikmets bija beidzies, lieku reizi apstiprinot nežēlīgo atziņu, ka labi alpīnisti parasti iet bojā salīdzinoši vieglos maršrutos. Savas augstākās virsotnes Tedis bija sasniedzis, nu gribēja iziet skaistākās, bet tas viņam vairs nebija lemts. Savā 1993.gadā izdotajā grāmatā 7000 un vairāk viņš cilvēka attiecības ar kalniem apzinājās pietiekami skaidri: "Kalni nav cilvēka draugi. Tie ir paši par sevi. Mēs gan labprāt iemantotu sev tādu varenu draugu, tāpēc mācāmies kalnus iepazīt pamazām, soli pa solītim. Un lielie draugi īpaši neiebilst, ļauj rast pie sevis kādu dīvainu piepildījumu, paši paliekot atturīgi, vienmēr ieturot distanci. Ar to jārēķinās, jācenšas iepazīt visas kaprīzes, garastāvokļa maiņas. Kur nelīdz pieredze un prātīgi apsvērumi, jāņem palīgā intuīcija. Mājās jāatstāj pašpārliecinātība, nevērība, neuzmanība. Tāda ir kalnu un cilvēka līdz galam neizprastā, vienpusīgā mīlestība. Laimīgs tas, kuram izdodas saglabāt delikāto līdzsvara stāvokli. Kalnu nevar ne pakļaut, ne uzvarēt, to var labākajā gadījumā pieradināt, tas stāv un stāvēs joprojām, kad mēs jau sen būsim aizgājuši kopā ar savu mīlestību." Kalnu mīlestība ir nežēlīga ne tikai no kalna puses. Grūtāk nekā dzīvot kopā ar alpīnistu ir tikai dzīvot bez viņa. Divi gadi, kas pagājuši kopš traģēdijas, ir bijis pārāk īss laiks, lai bojāgājušo tuviniekus samierinātu ar neatgriežamo, brūces ir pārāk dzīvas, lai viņi vēlētos runāt ar presi par saviem pārdzīvojumiem. Turpretim savā starpā sazvanoties vai katru dienu. Vai Teodoru Ķirsi varēja nelaist kalnos? Viņa dzīvesbiedre Aina Ķirse uz to jau agrāk ir atbildējusi noliedzoši: tad tas vairs nebūtu Tedis. Gandrīz visi kāpēji ir teikuši: pēc tam, kad esi atgriezies no kalniem, visas ikdienas līdzenuma problēmas šķiet sīkas un nesvarīgas. Ja vien atgriezies. GAR LIELGABALU STOBRIEM Šoka izjūtu daudzos vairoja fakts, ka pieredzējušie kalnos kāpēji bija gājuši bojā šķietami niecīgā augstumā. Taču Jānis Busenbergs, Ķirša komandas biedrs kopš 1985.gada, atgādina, ka maršruts tehniski bijis visnotaļ nopietns: sniegi, ledus, klintis, stāvums... Jaunzēlandes Alpos parasti tiek uzņemtas tās mākslas filmas, kuru darbība ris Himalajos, jo te nav tāda absolūtā augstuma, tāpēc filmēšanas izmaksas ir daudz mazākas, nekā būtu īstajos Himalajos. Vēl vairāk - Kuka kalns jeb Aoraki tiek uzskatīts par vienu no kāpējiem bīstamākajām virsotnēm pasaulē nestabilu un neprognozējamu laika apstākļu dēļ. Pirms latviešiem šis kalns jau bija paņēmis vairāk nekā 60 cilvēku dzīvības. Arī Ķirša četriniekam tur bija jāiet gar "lielgabalu stobriem" - pa aptuveni 45 grādu slīpu, ledainu nogāzi, kuru apdraud akmeņi, kas karājas augšpusē un jebkurā brīdī var šauties lejā, un vairākas reizes dienā to arī dara. "Ja tur, lejā, no 300 metru augstuma nāk kaut vai olas lieluma akmens, viņš lido kā lode un var iziet galvai cauri, vienalga, ir ķivere vai nav," stāsta J.Busenbergs. Šo vietu varēja tikai pēc iespējas ātrāk šķērsot. Viens no iespējamajiem traģēdijas cēloņiem varēja būt šāds neprognozējams šāviens, kas trāpījis vienam un aizrāvis līdzi pārējos. Viens no slavenākajiem Latvijas alpīnistiem Pēteris Kūlis, vaicāts par traģēdijas iemesliem, atbild: viņiem, Ķirša komandas veterāniem, tie esot samērā skaidri, neskaidrības esot tikai sīkumos, niansēs. "Taču tas nav publikācijai," viņš strikti nosaka. VISU MŪŽU DULLS Līdz PSRS sabrukumam kopā ar P.Kūli, Ilmāru Bernānu un Imantu Zaulu Teodors Ķirsis paguva kļūt par Latvijā vienīgajiem Sniega leopardiem, proti, uzkāpt visās PSRS teritorijā esošajās virsotnēs, kas augstākas par septiņiem kilometriem. Ko tālāk? It kā viss beidzies... "Tad Ķirsis tā ļoti mierīgi teica: "Vēl ir Himalaji. Ejam uz astoņtūkstošniekiem!" Tas izklausījās pašsaprotami: jā, jāiet," atceras P.Kūlis. Ar savu enerģiju un organizētāja spējām Ķirsis arī sapni par pasaules augstākajām virsotnēm pārvērta īstenībā. Domubiedri viņam bija visos līmeņos - gan alpīnistos, gan organizētājos, gan finansētājos. 1993.gadā tika iekarots pirmais latviešu astoņtūkstošnieks Daulagiri, 1995.gadā Latvijas karogs plīvoja Everestā, un līdz 2001.gada janvārim tika sasniegtas visu kontinentu augstākās virsotnes (Ķirsis kopā ar Imantu Zaulu kļuva par vecākajiem vīriem pasaulē, kas to spējuši). Viņa komandas biedri 90.gadu sākumu atceras kā liela pacēluma laiku alpīnismā. "Iedomājieties, tajā laikā taču aizdzinām ekspedīcijas lidmašīnu uz Nepālu, ko tik nedabūjām cauri!" atceras P.Kūlis. Vaicāts, no kurienes Tedim bija tāda dūša, viņš saka: "Tedis visu mūžu bija dulls. Afērists labā nozīmē. Ar Imantu Zaulu viņi bija labs pāris." Kad bilstu, ka Ķirsis ir raksturots arī kā piesardzīgs kāpējs, P.Kūlis parausta plecus: "Nu, nezinu... Ja tu visu laiku esi piesardzīgs, tad kalnos nav ko darīt. Jo kalnos tu visu laiku ar kaut ko riskē." Var jautāt, vai kāpšana kalnos, kur gandrīz vienmēr tiek riskēts ar dzīvību, nav pārāk egoistiska aizraušanās attiecībā pret tuviniekiem. J.Busenbergs uz to atbild: neviens kāpējs, dodamies kalnos, nedomā, ka ar viņu notiks kas slikts, lai gan saprot, ka objektīvi briesmas pastāv. P.Kūlis ir vēl kategoriskāks: jā, alpīnistam ir jābūt savā ziņā egoistam: "Jāsaka diezgan brutāli: ja mēs daudz klausīsim sievas, tad nekur neaizbrauksim, neko neizdarīsim. Ja sievas to saprot, tad okay, ja ne, tad šķiras. Kaut kas vīrietim ir jādara, nevar viņu piesiet pie mājas." Ko sievas? Vai nu samierinās, vai nosēdina čaļus, kā saka alpīnisti, uz enkura. Daudzi spēcīgi kāpēji ir izvēlējušies ģimenes dzīvi un palikuši mājās. Nevar iet kalnos, ja esi piesiets pie zemes - ja visu laiku domā par to, kas tev palicis mājās. "Ja tu tā domāsi, tad kalnos nebūsi brīvs. Un, ja tu esi saistīts, tad riska robeža tev ir ļoti zema," saka P.Kūlis: "Pieķeries pie izciļņa un pēkšņi sāc domāt: "Johaidī, man taču bērni neuzaudzināti mājās..." Un vairs netiec tam izcilnim pāri. Kalnos tev ir jābūt brīvam." SVECĪTES KUKA KALNĀ Kalnos kāpšana Latvijā bija populāra padomju laikā, bet 90.gadu sākumā cilvēkiem parādījās citas intereses - pirmais brauciens uz Zviedriju, uz Vāciju, kādi tur kalni? Tajā situācijā Ķirša kāpieni bija ļoti svarīgi, tie ne tikai saglabāja interesi par kalniem, bet arī piesaistīja daudzus jaunus interesentus. Tā kā Ķirsis bija vairāk alpīnistu kustības simbols nekā vadonis, organizatorisku šoku viņa aiziešana neradīja. Kāpšana turpinās, taču tagad jau daudz klusāk, ārpus publikas uzmanības loka. "Viss ir pazudis, viss nogrimis," skumjas ir kāpšanas veterāna P.Kūļa izjūtas: "Ķirsis būtu kaut ko izdomājis, pensijā jau viņš nebūtu aizgājis." Šajās dienās Pēteris Kūlis un Imants Zauls (Ķirša pēdējais kāpiens bija pirmais 20 gadu laikā, kurā kopā ar viņu nebija Zauls, kurš to pārdzīvojot īpaši smagi, uzskatot - ja viņi būtu bijuši kopā, nelaimei nevajadzētu notikt) dosies uz Jaunzēlandi. Tur, Kuka kalnā, Ķirša komandas biedri pieminēs aizgājušos. P.Kūlis: "Mums ir jātiek pāri tam, kas notika. Sēžot šite, mēs to nevaram. Acīmredzot mums tur ir jāaizbrauc. Izdzersim pusstopu (Tedis gan pusstopus nemīlēja, viņš mīlēja viskiju) tur, kur viņus atrada. Nodedzināsim svecītes, pasēdēsim. Izpētīsim visu, kas tur ir." Arī memoriālā plāksne četru alpīnistu piemiņai ir uztaisīta, bet vēl nav zināms, vai to nacionālajā parkā izdosies uzlikt tur, kur bija iecerēts - tas akmens, kurš bija atvēlēts šim nolūkam, esot pilns. Tagad esot ieviests Kuka kalna memoriālais albums, kurā katram bojāgājušajam veltīta viena lapa. P.Kūlis apņēmīgi saka: ja izdosies pielikt piemiņas plāksni, darīsim to, neraugoties, vai tas ir atļauts.