Neatminētā dziesminiece

Uz viņas rakstāmgalda palika sakārtots krājuma Viršu karogs manuskripts. Tas iznāca pēc trim gadiem. Starp Ārijas Elksnes pirmo krājumu Vārpu valoda (1960) un pēdējo bija 27 gadi, piepildīti ar pašaizliedzīgu kalpošanu dzejai. Tas bija arī Ārijas Elksnes mīlestības ceļš. Lai arī padomju gados tik būtisko Tautas dzejnieces nosaukumu Ārijai Elksnei nepiešķīra, dzejnieces grāmatas arvien tika izpirktas dažu stundu laikā. Viņas dzejoļus skandēja un joprojām skandē izlaidumos, godībās, kāzās un bērēs, tos rakstīja apsveikuma kartītēs. Dzejoļi iedvesmoja komponistus, un dzima tautā skandētas dziesmas. Vienas no tām - Lūgums - pirmatskaņojumam bija jāizskan Latvijas televīzijā dienā, kuras rītā atturīgā, cēlā un elegantā dzejniece nolēma šķirties no dzīves, zinot, ka vakarā uz Miķeļdienas svinībām sanāks visi tuvie. Viņi vairs nekad nesatikās. Patiesība ir dzejā Aizved mani uz Slīteres siliem/Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt... Pajautājiet nejauši sastaptiem cilvēkiem - daudzi vairs nenosauks šīs populārās Ulda Marhilēviča dziesmas vārdu autoru. Lūgums jau folklorizējies, tāpat kā daudzas citas dziesmas ar Ārijas Elksnes vārdiem. Latviešu tautai Ārija Elksne uz visiem laikiem palikusi mīlestības un sirds dziesminiece. Uzminēt dzejnieci nav izdevies nevienam, pat viņas tuvākajiem draugiem ne. Elksnes attiecības ar šo pasauli bija pārāk smalkas un sarežģītas. Vairākas reizes esmu runājusi ar dzejnieces meitu arhitekti Ievu Bērziņu. Viņa uzskata, ka patiesība jāmeklē mātes dzejā, kas faktiski ir viņas dvēseles kliedziens. Meita pārliecināta, ka mātes vārsmās katrs lasītājs var ielikt pats savu dzīves pieredzi, viņas dzejas rindas izjust kā savas sāpes un vilšanos, savu laimi un mīlestību un ka vispareizākā atslēdziņa uz Elksnes dzejas valstību ir viņas dzejas rinda es visu mūžu mīlējusi esmu. Ārijas dzeja netika rakstīta no vieglas dzīves, tā plūda no samezglota likteņa un mīlas sāpju plosītas sirds, kuras dziļumu varēja nolasīt dzejnieces vārsmās, bet nekad - ārējā izskatā. Elksnei bija dots ļoti daudz - talants, tautas mīlestība, cilvēku uzticēšanās, atzinība, arī pārticīga dzīve, skaisti pašūti tērpi klusinātos toņos un izmeklētas rotas. Viņa tiem bija kā radīta - atturīgā elegance un siltais noslēpumainais smaids uz cilvēkiem iedarbojās maģiski. Mīlestībā vientuļa Medicīnas institūta absolventes Ārijas Grietiņas pirmā darbavieta bija Ķemeru sanatorija. Tur viņa apprecējās ar elektroinženieri Aleksi Demidovu, tur piedzima viņas meitiņa Ieva, tur jaunā ārste sāka pievērsties dzejai. Dzejnieks Jūlijs Vanags, kas atpūtās sanatorijā, ieteica nodrukāt žurnālā Bērnība Ārijas pirmo dzejoli. Viņš arī ierosināja Ārijai pieņemt pseidonīmu Ārija Elksne. Ārija bija nenogurdināma literāte, kas visu mūžu dzejā un dzīvē meklēja savas esamības vislaimīgāko atveidu. Lija Brīdaka saka, ka Ārijai vienmēr vajadzēja kādam par savu mīlestību izstāstīt un viņa ar šokējošu atklātību darīja to savā dzejā. Draudzenes dzeju viņa vienmēr lasījusi kā dienasgrāmatu. Pēc Ievas Bērziņas vārdiem, viņas mamma vienmēr mīlēja dziļi un atdevīgi, bet vienmēr palika zaudētājos: "Tas bija pēckara laiks, daudzi vīrieši bija karā nogalināti, bet tie, kuri atgriezās, bija piesaistīti ģimenēm. Tā bija pēckara sieviešu lielākā nelaime - viņām nebija, ar ko nodibināt ģimeni. Mamma bija gudra, atturīga un patstāvīga, un tas noteica vīriešu attieksmi pret viņu. Arī tagad daudzas gudras, patstāvīgas un skaistas sievietes ir vientuļas." Tagad vērtējot Ārijas Elksnes dzīvi, daudzas sievietes teiktu - viņa bija laimīga, jo mīlēja dziļi, skaudri, ar pašcieņu ejot cauri smagiem pārbaudījumiem. Dzejnieci Āriju Elksni radīja mīlestība, jo tai viņas dzīvē bija izšķiroša nozīme. Kad Ārija mīlēja, viņa pilnīgi pārvērtās, kļuva brīva, neatkarīga un pašcieņas pilna. Kā jebkura sieviete - viņa vēlējās sildīties mājas pavarda gaismā un mierā, taču pēc vienas grūti pārvaramas nodevības un vilšanās sekoja nākamā. Tad viņa meklēja un atrada mieru rakstniecībā. Sāpīgi tukšos brīžus aizpildīja lasītāju mīlestība un atsaucība, kad Elksnes dzejas vakaros skatītāji aizturētu elpu klausījās ik vārda aktiera vai pašas dzejnieces lasījumā un viņas rokās gūla ziedu klēpji. Tas bija dzejnieces mierinājums dvēseles sāpēs. Varbūt Ārija tomēr intuitīvi juta, ka īsto mīlestību viņa vēl sastaps. Pēdējā mīlestība Kad 1966.gadā Āriju Elksni iekļāva kultūras darbinieku delegācijā, kas devās uz Latvijas kultūras dienām Kabardā - Balkārijā, viņa jau bija savas dzīves un daiļrades briedumā - 39 gadi. Komandējums dzejniecei kļuva liktenīgs, jo tajā viņa sastapa sava mūža pēdējo mīlestību, 52 gadus veco operas dziedoni Miķeli Fišeru. 1968.gadā tika šķirta Miķeļa Fišera iepriekšējā laulība un beidzot dzejniece bija kopā ar savu iemīļoto, kā šķita, uz visu mūžu. Meitai Ievai tolaik bija 14 gadu. Arī viņa atzīst, ka Miķelis nenoliedzami bija mammas īstais vīrietis. Beidzot Ārijai Elksnei bija viss, par ko viņa sapņoja, - mīlošs vīrs, skaista māja Baltezerā un mīļa meita. 42 gadu vecumā dzejniecei piedzima dēls - Miķelis juniors. No Ārijas un no viņas dzejas staroja laime. Taču tikai uz laimes laiku, uz aptuveni pieciem gadiem, bija pieklususi slimība - maniakālā depresija. Kad dzejniece uzzināja, ka mīļotajam cilvēkam ir cita sieviete, viņu atkal piemeklēja smagās slimības lēkmes. Ja runa bija par ģimeni un mīlestību, viņa nespēja piedot nodevību. Dzejniece ar mazo Miķeli atgriezās Rīgas dzīvoklī. Ieva apgalvo, ka M.Fišers bija lūdzis Āriju atgriezties pie viņa cerībā, ka viss vēl nokārtosies, bet mammas lepnums bija smagi ievainots. Kādā dzejolī viņa rakstīja Nesaki nekad man,/ Ka tu nemīli vairs mani,/ Tanī brīdī ausis pušu/ Plēsīs pamošanās zvani,/ Pārtūks trauslie mēness stari,/ Un es pielipšu pie bruģa. 1984.gada vasarā, smagas slimības pieveikts, mūžībā aizgāja Miķelis Fišers seniors. Dzejniecei dzīve vairs nebija mīļa. Tā pārtrūka 29.septembra rītā.