Par spļāvējiem citā reizē, bet par suņiem un viņu saimniekiem saruna ar zoopsiholoģi Ingu Cerbuli. Suņu mēslu kaudzes izsauc apmēram vienādu reakciju (riebumu) gan suņus cienošajā sabiedrības daļā, gan pārējos. Taču ir viens apstāklis, kas šo divu sabiedrības daļu tālāko domu gaitu un rīcību radikāli šķir, proti, pirmie (atšķirībā no pēdējiem) labi zina, ka jebkuram sunim ir neizbēgama vajadzība pāris reižu dienā uztaisīt čupu. Jautājums tikai, kur to darīt un ko ar to pēc tam iesākt. Suns izvēlas vietu Sunim piemīt iedzimta tieksme nepiemēslot savu tuvāko apkārtni. Jau divas nedēļas veci kucēni, kuri miglainām ačelēm no pasaules sajēdz vēl visai maz, apņēmīgi lien ārā no guļvietas, lai nokārtotos. Ir absolūti nepieciešams nodalīt vietas, kur atrodas dzīvnieku ekskrementi, no vietām, kur rotaļājās bērni. Ir nepatīkami ik pavasarus, sniegam kūstot, redzēt - jūs jau paši zināt, ko. Tomēr kaut kur sunim ir jāiet. Ir zināms, kur nedrīkst un kā nevajag, bet kur tad lai iet? Noteikumi prasa, lai saimnieks čupu satīrītu, taču noteikumu izpildīšana netiek kontrolēta. Kaut cik piemērotās vietas ir pamatīgi «mīnētas» (tik pamatīgi, ka sevi cienošs suns no turienes laižas, kājas augstu cilādams!). Kurš būs tas, kas nu pirmais sāks tīrīt? Risinājumi - dažādi Helsinkos daudzos parkos redzēju iežogotus bērnu rotaļu laukumus ar zīmi, ka suņiem ieeja aizliegta, bet paša parka robežās ierīkots iežogots grantēts laukums suņiem. Tajā novietota atkritumu tvertne un speciāla lāpstiņa. Vairākus vakarus vēroju, kā salasās viens un tas pats suņu kontingents un čupas tiek nekavējoties satīrītas. Tā ir uzvedības norma Somijā. ASV Kolumbusas pilsētas nomales parkā ir cita kārtība. Parks ir liels, ar futbola un beisbola laukumiem, zālājiem, rožu dārzu, riteņbraucēju celiņiem, bērnu rotaļu laukumiem un piknika galdiem. Rītos un vakaros tur pastaigājas daudz suņu, taču čupas redzēju ļoti reti. Parka uzraugiem atsevišķi maksā par visu netīrumu savākšanu. Londonas Haidparkā regulāros intervālos izvietotas speciālas tvertnes, lai saimniekam zināmā maisiņa saturs nebūtu kilometriem jānes kabatā. Mēs noteikti neesam tik bagāti un varbūt neesam tik smalki. Taču skaidrs ir viens - situācija patlaban ir atbaidoša, un pati no sevis tā neuzlabosies. Uzskatu, ka pašvaldības pienākums ir izveidot rīcības plānu un sadarbībā ar vietējiem suņu īpašniekiem, suņu audzētāju un dresētāju klubiem ieviest to dzīvē. Uzdrošinos apgalvot, ka arī suņu īpašniekiem, šai tik daudz lamātajai tautai, nepatīk rīta pastaigā brist pa mēsliem un ka apzinīgā daļa augstu novērtētu un respektētu jēdzīgu (praktisku, izpildāmu un kontrolētu) kārtību. Taču iniciatoram, organizētājam un kontrolētājam jābūt pašvaldībai, kas, starp citu, iekasē prāvu suņa turēšanas nodokli. Tas būs par svētību ne tikai suņiem un to īpašniekiem. Kā to darīt? Reiz redzēju, kā uz Brīvības ielas ietves pašā vidū notupās bokseru šķirnes suns. Šķita, briedīs skandāls. Taču suņa saimniece, jauna un simpātiska meitene ātri izņēma no somiņas avīzi un palika sunim zem dibena. Pēc tam viņa avīzi izmeta atkritumu urnā un abi ar suni gāja tālāk. Normāli, vai ne? Čupas savākšanai var izmantot arī mazos polietilēna maisiņus, kas nopērkami saimniecības preču veikalā. Galvenais ir apzināties, ka savākt sava suņa mēslus ir katra apzinīga cilvēka pienākums.u Piederumi Zooveikalos suņa ekskrementu savākšanai var nopirkt speciālas lāpstiņas un maisiņus. Komplekts maksā Ls 3, lāpstiņa viena pati - Ls 0,15
Par čupām no cilvēka viedokļa
Ir divas lietas, ar ko es personīgi nespēju samierināties - ar spļaušanu un deguna šņaukšanu uz ielām un ar suņu čupām, atstātām pašā ietves vidū. Atceros, tēvs stāstīja, ka brīvās Latvijas laikā kārtībnieki par šādām cilvēku un suņu izdarībām uz ielām sodīja pašus spļāvējus vai suņu saimniekus - bija vien jāvelk no kabatas laukā pieci lati! Tagad atstāt aiz sevis tādas cūcības ir ikdienišķa parādība, un trakākais, ka ne mēs paši, ne policisti uz šādiem «sīkumiem» nereaģē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.