Pasakains un izcili mīlīgs

Kad pagājis laiks un no kucēna izaudzis tiešām skaists suns, tu kādā dienā saproti, ka maigais spaniels saņēmis vadības grožus savās rokās. Viņš kategoriski pieprasa kumosiņu, kuru tu tikko gribēji likt savā mutē, viņš ved tevi staigāt pa savu taciņu, nevis tur, kur tu gribi iet, viņš ielec gultā pirms tevis un rūc, ja arī tu tur iedrošinies nogulties uz pašas maliņas. Kādu laiku tu stīvējies, negribi padoties, mēģini viņam iestāstīt, kurš galu galā ir kas šajā mājā, taču neizbēgami padodas cilvēks, jo - kā gan bargi sodīsi tik mīļu radījumu? Lai piedod man tie, kuriem mājās ir labi audzināti spanieli. Es par savējo krievu spanielu to nevarēju teikt. Spanielu šķirņu ir visai daudz. Pazīstamākie ir krievu spanieli, kavaliera kinga Čārlza un kinga Čārlza spanieli, angļu un amerikāņu kokerspanieli, angļu springerspanieli... Nezinātājs šajā šķirņu daudzveidībā nez vai pratīs pateikt, kurš īsti ir kas. Tomēr visus spanielus vieno kādas jaukas kopīgas īpašības - šie suņi ir ļoti labestīgi, dzīvespriecīgi un komunikabli, ar savu krāšņo izskatu un zīdaini maigo raksturu vairākums to ir kļuvuši par patiesiem ģimenes mīluļiem. Līdz ar to aizmirstībā aiziet spanielu pirmatnējā sūtība - faktiski lielākā tiesa no šīm šķirnēm veidotas kā medību suņi. Pagājušā gadsimta sākumā Anglijā visus spanielus iedalīja tikai trīs grupās: liela auguma spanielus sauca par springeriem (no angļu val. spring, kam ir divas nozīmes - 1) lēciens un 2) avots, tātad burtiski ūdenī lēcēji, un tā arī bija - viņi ūdenszālēs meklēja un izcēla putnus); vidējos spanielus sauca par fīldiem (field angļu val. - lauks) un mazos spanielus par kokeriem. Labākā dāvana no Japānas Tālajā 1613.gadā Anglijas karalis Džeimss I no Japānas imperatora saņēma skaistu un dārgu dāvanu - mazus, garspalvainus sunīšus ar nedaudz uzrautu deguntiņu (domājams - hina un pekinieša hibrīdus). Dāvinātos suņus Anglijā krustoja ar kokerspanieliem. Dižais mākslinieks van Deiks XVII gs. bieži portretēja karali Čārlzu ar šiem spanieliem, tāpēc viņi nosaukti par kavaliera kinga Čārlza spanieliem. Nesajauciet kavaliera kinga Čārlza spanielus ar kinga Čārlza spanieliem! Pēdējie augumā ir nedaudz mazāki un purniņš tiem īsāks. Taču, nezinātājs tos atšķirs, tikai abus noliekot blakus - kavalierim galviņa starp ausīm ir plakanāka, žoklītis mazāk izvirzīts uz priekšu, bet īsts brīnums abām šķirnēm ir ausis - tās nokarājas abpus ģīmīša un klātas ar bagātīgu, skaistu apmatojumu. Sunim ēdot, ausis gan vēlams ielikt speciālā tīkliņā vai cepurītē. Es savam krievu spanielam tās piespraudu ar veļas knaģi pie kaklasaites - ja nepaguvu, ausis mirka zupā. Tikai ar mīļumu un stingrību Kavalieris sver aptuveni 5-8 kg. Jāraugās, lai spanieli, kuriem ir ļoti laba ēstgriba, nepārsniegtu šo svaru. Taču, kad uz saimnieku raugās lūdzošs skatiens - nu, vēl tikai vienu kumosiņu, nu, lūdzu, lūdzu -, ievērot šo nosacījumu ir ļoti grūti. Kavaliera kinga Čārlza spanielu var ieteikt jebkura vecuma cilvēkiem. Dzīvnieks ātri piemērojas saimnieku dzīvesveidam, un parasti līdz mūža galam (spanieli ir ilgdzīvotāji, pat desmit gadu vecumā var teikt, ka viņi ir labākajos gados) visi dzīvo lielā saskaņā. No savas pieredzes varu ieteikt - neļaujiet šim sunim (arī jebkuram citam) kāpt sev uz galvas, necilvēciskojiet to! Izlaists un neaudzināts spaniels sagādās vairāk raižu nekā prieka. Rūpīgi un regulāri pārbaudiet suņa ausis - tās mēdz iekaist un tad tās smako, iekaisums ir arī grūti ārstējams. Es teiktu - šis ir lolojams un rūpīgi kopjams suns. Lai gan kavalieris gadu ritējumā kļuvis par dīvāna suni, viņā ir dzīvs mednieka instinkts, tāpēc neļaujiet sunim caurām dienām dīki gulšņāt uz dīvāna - mērena ēdināšana un ilgas pastaigas (vismaz brīvdienās) nodrošinās sunim ilgu mūžu, labu izskatu un arī veselību. Kavaliera kinga Čārlza spaniels dzīvespriecīgs labestīgs izturīgs tīrīgs bērnu mīlulis saticīgs ar visiem Problēmas: katru dienu jāķemmē regulāri jāpārbauda ausis katru mēnesi jāvanno