Paslēptas zem māla un salmiem
Ar fotogrāfijām ir tāpat kā ar atmiņām — reizēm tās labāk saglabājas, lieki necilātas un nevilktas gaismā. Atmiņas, reiz pierakstītas, it kā sastingst šajā vienīgajā fiksējumā, zaudē iespēju aprakstīto notikumu vai sajūtu "izdzīvot vēlreiz un savādāk", savukārt vecās fotogrāfijas, pārāk bieži cilātas, vienkārši bojājas. Nesen par to pārliecinājās Dienas fotogrāfs Uldis Briedis. Viņa tēvs karoja sarkanarmijā un, aizstāvot Maskavu, guva smagu ievainojumu krūtīs, brālēns karoja leģionā, un pēc kara abi strādāja vienā kolhozā. Uldi vienmēr ir interesējušas dažādas vēstures liecības, sākot ar seniem zvaniem un beidzot, protams, ar fotogrāfijām. Tāpēc, kad šopavasar fotogrāfs atkal bija savā dzimtajā pusē Valdemārpilī un no populārā Valdemārpils amatnieka Igurda Baņķa padzirdēja, ka Popnieku māju saimnieks Herberts Jansons savas mājas bēniņos atradis veselu krājumu ar Latvijas armijas virsnieka Kārļa Lobes bildēm, Uldis saspicēja ausis un bez liekas kavēšanās zvanīja Jansonam. Jā, esot tāda lieta. Drīz vien Popnieku saimnieks ieradās pie Ulda ar fotogrāfiju kasti. Tās aplūkojot, Uldis ieraudzīja Latviju neilgi pirms savas bērnības, pavadītas Ancē Kurzemes katlā, lauku mājās kā šūpuļdziesmas klausoties leģionāru dziesmas un vērojot, kā pieaugušie dara to, ko cilvēki parasti dara laikos, kad šķiet, ka pasaule brūk kopā, — priecājas, ka vēl ir dzīvi. Fotogrāfijās, kuru otrajā pusē bija ar Kārļa Lobes roku rakstītas rindiņas, bija redzama Latvijas armijas virsnieka dzīve, sākot ar mācībām un ikdienu un beidzot ar ainām no ārvalstu prezidentu un karaļu vizītēm Latvijā. Fotogrāfiju no vēlākiem — Lobes leģiona — laikiem, kad tās arī tika noglabātas Popniekos, te nebija.
RAITNIEKA NOSLĒPTAIS
Tā ir fascinējoša sajūta — ieraudzīt cita cilvēka dzīvi, to, kas viņam šķitis svarīgs, bijis tuvs un dārgs, saka Uldis. Interesantākos kadrus viņš pārbildēja digitāli. Nu Uldis bija atradis sev darbu — labot laika zoba pēdas. Līdz mirklim, kad kara beigās noslēptās fotogrāfijas tika atrastas, veidu, kādā tās tika glabātas, varot nosaukt gandrīz par perfektu. Jansonu ģimene Popnieku mājas iegādājās 1981.gadā un ilgu laiku tajās dzīvoja, nenojaušot, kas glabājas bēniņu stūrī. Kad 1996.gadā saimnieks māju sāka remontēt un uzlabot augšas izolāciju, pažobelē viņš uzdūrās vairākām avīzēs ietītām pakām, no ārpuses izolētām ar mālu un salmiem. Attinot avīzes, atradēji ieraudzīja pergamenta papīrā rūpīgi iesaiņotas fotogrāfijas un vienu karikatūru albumu audekla vākos "daiļinieka E.Keiša izstrādājumā". Fotogrāfiju bija vairāki simti. Acīmredzot Lobe tās bija uzticējis savam raitniekam Insbergam, kurš fotogrāfijas rūpīgi iesaiņojis un noslēpis savas mājas bēniņos. Kad Otrā pasaules kara beigās karadarbība beidzās arī Kurzemes katlā, Insbergs bija ienācis savās mājās tieši tajā brīdī, kad pāri nāca padomju armijas ķēde. Insbergs bija vācu armijas formā, nolēma bēgt un turpat upmalā tika nošauts.
Noslēptās fotogrāfijas tumsā gaidīja savu atradēju. "Tiklīdz tās nokļūst gaismā, kvalitāte zūd acīmredzami," stāsta Uldis Briedis. Uz dažām fotogrāfijām bijušas mitruma un sudraba pēdas. Attēlu apstrādes programma visus defektus likvidēja, Latvijas brīvvalsts svinīgos mirkļus padarot vēl skaistākus, nekā tie bijuši. Arī E.Keiša zīmēto un Ministru prezidentam un ārlietu ministram Kārlim Ulmanim veltīto albumu Latvju sūtņi draudzības šaržos tā dāvinātājs Teodors Balts 1935.gada 1.augustā stiprinājis ar tik možu veltījumu, ka uzmanīgākam lasītājam var rasties aizdomas par slēptu ironiju: "Albumu, jaunais latvju censonis, kas audzis un skolojies grūtos dzīves apstākļos un noslīpējis sevi, tēraudstipri, izvedis ar liela darba prieka mīlestību sirdī un labāko sirdsapziņu, ka otrā LATVIJAS vēsturiskā sūtņu konference ir vadoņa sadarbības aicinājuma turpinājuma avangards: lielam, raženam latvju tautas spēkam starptautiskā laukā."
Kursantu mācības, armijas manevri, Somijas prezidenta Relandera vizīte 1926.gadā, Zviedrijas karaļa Gustava V vizīte 1929.gadā, Lobe pats manevros un parādēs — šīs fotogrāfijas ir saglabājušas karavīra dzīves gaišo pusi. Fotogrāfijas nerāda ne asiņainās Ziemassvētku kaujas, kurās parādītā drosme strēlnieku rotas komandieri Lobi iemūžina Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī, ne viņa gaitas Hitlera Vācijas okupētajā Latvijā, kuru dēļ līdz mūža beigām Lobe tā arī īsti netika vaļā no aizdomām par līdzdalību holokaustā.
KO BILDES NERĀDA
Fotogrāfiju īpašnieka karavīra Kārļa Lobes mūžs bija garš un raibs, par to liecina arī viņam piešķirtie apbalvojumi: Sv.Staņislava ordenis, Sv.Annas ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis, I un II pakāpes Dzelzs krusts, Vācu krusts (zeltā), Daugavas vanagu nozīme zeltā. Dzimis 1895.gada 26.martā Jaunpiebalgas Janēnos, pēc Piebalgas draudzes skolas viņš izvēlas mācīties lauksaimniecību. Taču pēc Pleskavas tuvumā esošās lauksaimniecības skolas beigšanas Lobes likteni groza Pirmais pasaules karš. 1916.gadā Lobe absolvē Kara skolu un iestājas 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Pēc boļševiku apvērsuma 1918.gadā Lobe jau ir Kolčaka armijā un gadu vēlāk kādu laiku ir Vladivostokā nodibinātā Imantas pulka komandieris. 1920.gadā viņš atgriežas Rīgā un kļūst par mācībspēku kapteiņa pakāpē Kara skolā, kur, kā raksta korporācija Fraternitas Imantica, "izceļas kā izcils jauno virsnieku stājas veidotājs un goda prāta pamatlicējs". 1932.gadā Lobe beidz Augstākos kara akadēmiskos kursus, no 1935.gada februāra komandē 4.Zemgales kājnieku divīzijas 12.Bauskas kājnieku pulku, 1938.gada aprīlī tiek pārcelts uz Kara skolu, bet 1939.gadā — paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par 1.Kurzemes kājnieku divīzijas 2.Ventspils kājnieku pulka štāba priekšnieku.
Pēc boļševiku okupācijas zaudējis darbu armijā, bet izvairījies no aresta un deportācijas, Lobe drīz pēc Hitlera iebrukuma 1941.gada 9.jūlijā kļūst par Ventspils apriņķa pašaizsardzības spēku vadītāju un paliek šajā amatā līdz 29.augustam. Kā raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs, šajā laikā un ar šīs vienības dalībnieku līdzdalību norisinājās vācu SD organizēta Ventspils pilsētas un apriņķa ebreju vīriešu apcietināšana un tai sekojoša iznīcināšana. Lobe kādu laiku komandēja arī 280.(Bolderājas) latviešu kārtības dienesta (policijas) bataljonu, kuru saformēja 1943.gada 23.janvārī Bolderājā un tad atkal izformēja 9.aprīlī pēc tam, kad tas bija piedalījies vācu organizētā pretpartizānu akcijā Ziemas burvība (Winterzauber) Baltkrievijā.
No 1943.gada pavasara Lobe ir Latviešu leģiona 19.divīzijas Imantas pulka komandieris, cīnās Volhovas frontē. Gadu vēlāk viņš tiek paaugstināts par pulkvedi un iecelts par divīzijas kājnieku priekšnieku, piedalās kaujās Opočkas rajonā un Vidzemē. Leģionā cīnās un krīt viņa vienīgais dēls Imants. 1944.gada beigās Lobe tiek iecelts par Tornas latviešu būvpulku komandieri Vācijā un arī nodots vācu kara tiesai. Kara beigās uz gadu internēts angļu okupācijas zonā. Pēc tam aktīvi darbojas Daugavas vanagos un citās trimdas latviešu organizācijās Vācijā un no 1950.gada pēc pārcelšanās uz Zviedriju — Stokholmā, kur nodzīvo līdz mūža beigām 1985.gada 9.jūlijam. Tie, kas Lobi satikuši Stokholmā, atceras viņu kā labu oratoru un omulīgu personu uz citu latviešu virsnieku fona. Valdemārs Kārkliņš, aprakstot atvaļinātā pulkveža Lobes izskatu, rakstīja, ka Lobe viņam atgādinot "atvaļinātu koloniālo virsnieku no Samerseta Moema romāniem". Fraternitas Imantica 1948.gada 4.maijā uzņēma Lobi par savu pirmo Goda filistru.
60.—70.gados Lobem Zviedrijā nācās skaidroties un tiesāties par viņa iespējamu līdzdalību holokaustā, bet viņa tieša līdzdalība tajā netika pierādīta un, kā raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs, drīzāk ir apšaubāma: "K.Lobes kara laika darbības dziļāku un precīzāku izpēti neveicināja arī tas, ka pret viņu vērstās apsūdzības galvenokārt bija padomju izcelsmes un kā tādas bija tapušas politiskos nolūkos, kā arī tas, ka 60.gadu otrajā pusē iestājās 25 gadu noilgums, pēc kura saskaņā ar Zviedrijas likumiem apsūdzības izvirzīšana pret viņu vairāk nebija iespējama."
Vēsturnieks Kārlis Kangeris, vaicāts par Lobes prāvām Zviedrijā, stāsta, ka Lobe 1971.gadā iesūdzējis tiesā divas avīzes — Malmes avīzi un Stokholmas komunistu avīzi Ny Dag —, kuras apgalvoja, ka Lobe ir masu slepkava. "Ar vienu avīzi viņš vienojās un saņēma 15 000 kronu kompensāciju, bet process ar Ny Dag gāja ilgi, un Lobe zaudēja — avīze drīkstēja apgalvot, ka viņš ir noziedznieks." Šīs tiesāšanās bija inspirējis Hannoverē 1970.gadā notikušais tiesas process, tā sauktā Grauela prāva, kurā tika tiesāti vācieši par slepkavībām Liepājā un Ventspilī. Lobe kā liecinieks tika pratināts Zviedrijā, kur šādas pratināšanas notiek atklāti. "Pierādīt Lobem neko nevarēja, viņš apgalvoja, ka šaušanas ir notikušas, bet viņš nav devis pavēles un nav varējis iespaidot to, vai vācieši viņa vīrus izmanto vai neizmanto slepkavošanai. Tā lieta paliek, mazliet gaisā karājoties," saka Kangeris un piebilst — uz savu roku Lobe neko nebūtu varējis darīt pat tad, ja būtu gribējis, jo pavēles deva vācieši: "Nevar arī teikt, ka Lobe būtu bijis pavisam eņģelis, klāt viņš tur bija."
***
Atraduši Lobes fotogrāfijas, Popnieku māju saimnieki Jansoni domāja, ka atradums ir unikāls, un nesa tās uz Kara muzeju. Taču muzejs par tām neesot izrādījis īpašu interesi, norādot, ka līdzīgi materiāli pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas turp nesti daudz. Labus laikus cilvēki grib atcerēties vairāk.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Māris