«Pinokio gadījums» un cenzūra

LNO paskaidrojusi, ka kailais puisēns bija tikai Leļļu operas pirmizrādes reklāmas tēls, kas turpmāk afišās netiks lietots un tiks saglabāts vienīgi izrādes programmiņu noformējumā. Tikmēr pēc VP mutiska norādījuma portāls Delfi jau izdzēsis ilustrāciju ar kailo puisīti. Bet ekspertu komisija, kurai būtu jāizšķir, ir vai nav pornogrāfija, pagaidām nav izveidota - noteikumu projekts par to 21.janvārī tikai skatīts valdības komitejā Katrīna Neiburga, Leļļu operas scenogrāfe Rupjš spiediens Valsts policija, šajā gadījumā ONAP, kas, starp citu, tiek uzturēta arī no manas nodokļu maksātājas naudas, atļaujas sākt publisku apkarošanas, lai neteiktu apmelošanas, kampaņu pret manu un Leļļu operas radošā kolektīva darbu, publiski izsakot vērtējošus un brīdinošus spriedumus par tā raksturu. Tas būtu tas pats, ja es, neko nesaprotot no kriminālizmeklēšanas, TV ekrānos pārmestu kādam, ka viņš droši vien ir slepkava, jo man tā liekas. Iespējams, ka tādā gadījumā mani iesūdzētu tiesā par apmelošanu. Policijai un inspektoram Nazarovam šķiet, ka viņi var atļauties spriest par to, kādam jābūt mākslas darbam un cik daudz atsegtu ķermeņa daļu uz tā drīkst būt. Valsts vara pa reizei ir jaukusies mākslinieku darbā, tiesa gan, Latvijā tas ir noticis vissliktākajos mūsu valsts vēstures periodos - padomju un nacionālistiskās diktatūras laikos. Visvairāk mani aizskar tas, ka LNO kā arī portāls Delfi ļaujas iebaidīties un pakļaujas inspektora Nazarova spiedienam, atsakoties manis izveidoto Pinokio tēlu izmantot Leļļu operas reklamēšanai un izņemot to no interneta telpas. Atgādināšu, ka pret manu un Leļļu operas radošās komandas kopdarbu iebildumi radās tikai šī gada 1.februārī (tātad vairāk nekā mēnesi pēc tā izmantošanas Leļļu operas reklāmā) pēc minētā inspektora vakara vizītes Operā, kuras laikā viņš viszinīgi salīdzināja kailā Pinokio tēlu ar kailo Bredu Pitu. Kriminālapsūdzības ierosināšana nevienam nedod tiesības izteikt notiesājušus spriedumus pirms tiesas lēmuma. Līdz tam policijas spriedelēšana par to, vai šis darbs ir pornogrāfisks vai nav un sabiedrības iebaidīšana ir uzskatāma par rupju spiedienu uz sabiedrisko domu un atklātu ņirgāšanos par manu kā mākslinieces izteiksmes brīvību. Tāda pati vērtība kā preses brīvība Helēna Demakova (TP) kultūras ministre Šo gadījumu ir iespējams uzskatīt par cenzūras izpausmi, un izbrīna, ka pret policijas rīcību neprotestē, piemēram, mākslinieku sabiedriskās organizācijas vai citkārt tik aktīvie vārda brīvības sargi. Šis ir gadījums, kad pilsoniskajai sabiedrībai būtu savs vārds sakāms. Līdzīgs cenzūras mēģinājums bija 2003.gadā, kad Valsts kontrole (vēl iepriekšējā valsts kontroliera vadībā) veica revīziju Laikmetīgās mākslas centrā un sāka apšaubīt valsts naudas tērēšanas lietderību mākslas darbiem. Toreiz revidentes analizēja mākslas darbus, un apšaubīja to "morālo aspektu" un norādīja, ka šādu darbu finansēšanai valsts naudu tērēt "nav lietderīgi" un ir "apšaubāmi". Interesanti, ka tolaik īpaši kritiski tika aplūkoti patlaban labi pazīstamā mākslinieka Ginta Gabrāna darbi. Arī toreiz pilsoniskā sabiedrība Latvijā nebija diez ko aktīva mākslu brīvības aizstāve, kaut gan Eiropā un ASV mākslu brīvība ir tikpat fundamentāla vērtība kā preses brīvība. Kriminālprocesa ierosināšana Pinokio gadījumā ir stipri nevietā un rada iespaidu par mēģinājumiem sarīkot paraugprāvu vai raganu medības. Liekas, ka policija mēģina izrādīt pārspīlētu stingrību, lai nodemonstrētu cīņu saistībā ar televīzijas un avīžu aktualizēto modeļu aģentūru skandālu, kaut gan Pinokio gadījumam ar to nav nekāda sakara. Ja jau aizliedz rādīt šādu Pinokio, tad jāslēdz ciet baznīcas, kur altāra gleznās redzami kaili eņģeļi, un nedrīkst izlikt apskatei Rubensa gleznas, tāpat būtu jāaizliedz Nabokova Lolita utt. Ļoti svarīgi ir atšķirt, kad kāds tēls tiek izmantots mākslinieciskos vai zinātniskos (piem., veselības mācību grāmatas) nolūkos un kad konteksts ir pilnīgi cits. Tad nevar arī kailos eņģelīšus Māra Lāce Nacionālā mākslas muzeja direktore Man šķiet, ka tā ir pārprasta vai neizprasta problēma: ko nozīmē pornogrāfiska satura materiāls. Mākslā cilvēka kailķermenis bieži kalpojis kā viens no visbūtiskākajiem izteiksmes līdzekļiem. Visas pasaules mākslas vēsture ir pilna ar kailu ķermeņu attēlojumiem, arī bērnu. Tad jau vairs nevaram rādīt ne kailos eņģelīšus, ne J.Rozentāla Gavilējošos bērnus. Man šķiet, ka pati sabiedrība kļūst arvien slimāka. Tāpēc daudzu labu likumu izpratne un tulkošana tiek novesta līdz absurdam. Bīstamākais, ja ļausies pašcenzūrai Artis Svece filozofs Līdzīgs gadījums bija ASV, kur policija uz robežas aizturēja kādas kanādiešu fotogrāfes izstādi, kurā bija fotoattēli ar kailu viņas meitu. Policijai, protams, ir tiesības izmeklēt visu, kas tai šķiet no likuma viedokļa aizdomīgs un policistiem nav jābūt mākslas kritiķiem, bet izmeklēšana nav un nedrīkst būt līdzvērtīga aizliegumam. Šajā gadījumā, ja policija jūtas tik pārliecināta, tai ātri jānodod lieta tiesai un, kad Opera prāvā uzvarēs (un tai ir jāuzvar, jo šajā attēlā nav nekā pornogrāfiska), plakāts ir jānovieto atpakaļ. Šajā gadījumā, visticamāk, nekādas tiesas nebūs, bet, kad izrādīsies, ka plakātā nav nekā bīstama, tas vairs nebūs aktuāls un reāli būs notikusi cenzūra. Bīstamākais māksliniekiem ir tas, ka Opera, muzeji vai galerijas ļausies pašcenzūras tieksmei, baidoties no tā, ka kādam policijas ierēdnim pēkšņi neienāk prātā kaut ko aizliegt. No Latvijas cilvēktiesību centra atzinuma "Pornogrāfijas ierobežošanas likuma 1. panta 2. daļas a) apakšpunkts skaidro, ka bērnu pornogrāfijas definīcijai atbilst attēlots vai aprakstīts bērns, kas - iesaistīts seksuālā darbībā, - ir pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura tērpā, - uzbudinoši attēloti bērna dzimumorgāni vai kaunums. Katrīnas Neiburgas veidotajā Leļļu operas reklāmas materiālā attēlots bērns, kurš - nav iesaistīts seksuālā darbībā, - ir bez apģērba, ar Pinokio degunu, atbilstoši izrādes kontekstam un mākslinieces iecerei, simbolizējot Pinokio kā bērnu, kas ienāk pasaulē ar tiešu, skaidru un nesamaitātu pasaules redzējumu un stāv bērnam raksturīgā pozā, rādot "garu degunu", - kura dzimumorgāni vai kaunums nav redzami vispār, līdz ar to bērna dzimums nosakāms tikai pēc izrādes konteksta. Ne reklāmas materiāla noformējums, ne tā izvietošanas veids (plakāts pie Latvijas Nacionālās operas, izrādes reklāma medijos, izrādes programmas, izrādes reklāma internetā) nerada šaubas, ka konkrētā attēla mērķis ir mākslinieciskiem līdzekļiem ilustrēt izrādes ideju un tas izmantots tikai izrādes reklāmas kontekstā. LR Satversmes 113.pants noteic, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības. Satversmes 100. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Abi šie panti norāda, ka LR aizsargā izteiksmes, tai skaitā mākslinieciskās izteiksmes brīvību. To, ka izteiksmes jeb vārda brīvība attiecas ne tikai uz tiesībām brīvi paust vai uzzināt verbālus uzskatus, bet arī uz izteiksmes formu - mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml., savos spriedumos norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un LR Satversmes tiesa. Saeima ir noteikusi šīs brīvības ierobežojumus gadījumos, kad tiek attēloti bērni, lai realizētu bērna tiesību aizsardzību, taču tādā veidā, lai pēc iespējas mazāk skartu citu indivīdu tiesības un intereses, tai skaitā izteiksmes brīvību. Tālab arī Pornogrāfijas ierobežošanas likuma bērnu pornogrāfijas definīcija, kas veidota uz starptautisku šā jēdziena definīciju pamata, skaidri runā par pornogrāfisku materiālu ar seksuālu raksturu, nevis jebkuru materiālu, kurā attēlots kails bērns, neatkarīgi no konteksta. Ņemot vērā iepriekšminēto, Latvijas cilvēktiesību centrs uzskata, ka konkrētajā gadījumā, acīmredzami pārprotot pornogrāfijas jēdzienu un nepietiekami iedziļinoties reklāmas materiāla saturā un kontekstā, tiek neatbilstoši ierobežota vārda brīvība un apdraudēta radošā vide.