Prezidenta mazmeita
Iemeties zālē man blakus, viņš teica: "Tu te esi tā kā maza muša starp mums, lieliem cilvēkiem," rādīdama Lielupes Aučos uzņemtu fotogrāfiju, stāsta Aija Čakste (85). Fotogrāfija tapusi 1926.gada
14.septembrī. Vīrs, kas guļ zālē blakus nepilnus trīs gadus vecajai meitenei, ir Konstantīns Čakste, fotogrāfijas labajā pusē redzamais vīrs ir viņa tēvs un Aijas vectēvs Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Tas pats, kura 150 gadu jubilejas dienās skaļāk nekā agrāk izskan viņa apgalvojums, ka valstsvīrs nedrīkst būt veikalnieks. Aija Čakste vectēvu atceras ļoti labi, lai gan bildē redzamais laiks ir viņa pēdējais rudens — pēc Ziemassvētkiem Jānis Čakste saslima un vairs neatlaba, un
1927.gada 14.martā 68 gadu vecumā mira. "Man liekas, viņš bija diezgan izdedzis," mazmeita min vectēva slimības iemeslu. "Latvijai nāca virsū diezgan lielas problēmas, bija strīdi, intrigas. Pirmajos neatkarības gados vēl bija zināms entuziasms, aizrautība. Pēc tam kļuva grūtāk."
Aučus Jānis Čakste bija noskatījis, jo vēlējās māju Lielupes krastā pie Jelgavas. Te viņš bijis arī Latvijas proklamēšanas akta laikā. Tas tomēr neesot saistīts ne ar kādiem politiskiem zemtekstiem, uzskata mazmeita. "Viņš dienu iepriekš bija atbraucis uz Aučiem. Proklamēšanā bija tikai tie, kas tobrīd bija Rīgā."
Tagad Aučus atjaunojis Aijas Čakstes brālis, un tie pieder viņa bērniem. "Auči paliek Auči, Jāņos es citu vietu nemaz nevaru iedomāties," saka prezidenta mazmeita. "Čakstes laikā" tur bijusi īsta lauku saimniecība. "Visi zvēriņi, kādus jūs varat iedomāties, pat tītari bija! Tie bija nikni, skrēja pakaļ cilvēkiem," Aija Čakste atklāj, ka prezidents pats tomēr nekāds lauksaimnieks nav bijis — vecāki varējuši atļauties viņu jau agri sūtīt labās skolās. No viņa paaudzes viņš ir viens no tiem pavisam retajiem, kas nav gājuši ganos.
Dzimusi pilī
Vectēva jubilejas dienās Aijai Čakstei nākas daudz stāstīt par Latvijas pirmā prezidenta principiem un uzskatiem. Pirmais, ko viņa uzsver: caur un cauri demokrāts: "Man bieži prasa, vai viņš bija demokrāts arī ģimenē. Bija." Viņa neatceras, ka vectēvs kādreiz būtu lietojis varu pret bērniem. Kādreiz pateicis arī ko stingrāk, bet parasti centies bērniem visu izskaidrot — tas bijis viņa princips.
Jānim Čakstem bija deviņi bērni. Tagad dzimta tā sazarojusies, ka Aija Čakste neņemas visus uzskaitīt. Viņa, prezidenta dēla Mintauta Čakstes un Martas Benjamiņas meita, ir pirmais prezidenta mazbērns, dzimusi Rīgas pilī. "Omammiņa un opaps jau mani pārņēma, "noņēma" vecākiem nost," Aija stāsta, ka viņas vectēvs vienmēr bijis ģimenes cilvēks, bet pēc mazbērnu piedzimšanas kļuvis vēl ģimeniskāks. "Atceros, kā viņš smaidīdams nāca man pretī un pacēla gaisā." Aučos viņi kopā devušies pastaigās. Kad mazmeita piekusa, vectēvs viņu nesa mājās.
Divas nākamās būtiskākās pirmā prezidenta īpašības, kuras min Aija Čakste, bijušas dūša ķerties klāt tādam, kas bija uzrāpies drusku par augstu un ne vienmēr īsti pareizi rīkojās, un milzīgs respekts pret "mazo cilvēku". "Man jau no bērnu dienām ieaudzināja, ka labs kurpnieks ir vairāk vērts par sliktu ministru," saka Čakstes mazmeita.
Austrumieši
Jubilejās dažreiz ļoti svarīgas lietas paiet garām — Aija Čakste stāsta par vienu no maz pieminētām Jāņa Čakstes sirdslietām — akadēmisko vienību Austrums. Tās nozīme viņa mūžā esot liela. Studēdams Maskavā un gribēdams īsti latvisku akadēmisku vienību, Čakste 1883.gada 31.oktobrī nodibināja Austrumu un pēc tam ļoti aktīvi piedalījās šīs vienības gaitās. Austrumieši vienmēr brauca uz Aučiem līgot, piedalījās visās lielās ģimenes svinībās. "Viņi vecotēvu izvadīja un vienmēr stāvēja godasardzē, kad viņam atklāja kādu pieminekli," Aija Čakste atceras, ka 1927.gada martā pils Baltajā zālē godasardzē pie prezidenta šķirsta stāvēja Latvijas ģenerāļi un arī austrumieši. Viņi Čaksti iznesa no pils, gāja blakus, kamēr šķirstu veda uz Māras baznīcu, un no turienes gāja līdzās šķirstam līdz pat Meža kapiem. "Visi gāja kājām, omammiņa ar"," stāsta Aija Čakste. "Tā kā viņi gāja frakās, droši vien sala."
Lielākā daļa austrumiešu bija juristi, audzināti Čakstes garā. Viņu skaitā arī otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals, kura dēlu apprecēja Čakstes jaunākā meita. Arī visi Čakstes dēli bija austrumieši. Pēc prezidenta nāves viņa atraitne turējusies tikai pie ģimenes un pie Austruma — dzirdes pavājināšanās dēļ nav gribējusi iet cilvēkos. Kad 1935.gada novembrī pienācis uzaicinājums uz Brīvības pieminekļa atklāšanu, tomēr gājusi. Kopā ar jaunāko meitu, jaunāko dēlu Konstantīnu, kā arī ar mazbērniem Aiju un viņas brāli stāvējuši tieši zem Lāčplēša. Pieminekli atklāja Valsts prezidents Alberts Kviesis, bet bija arī "vadonis" Kārlis Ulmanis, viņš iebraucis stāvus vaļējā mašīnā. Kad atklāšanas pasākums beidzās, Čakstes gājuši uz Raiņa bulvāri pretim Bastejkalnam ar Aiju un viņas brāli pie rokas. "Ejam, tēvocis Konstantīns mums blakus, uzreiz viens jauns policists klāt: "Te nevar iet, vadonis brauks!"" atceras Aija Čakste. "Onkulis Konstantīns jau bija ļoti maigs cilvēks, bet to balsi jums vajadzēja dzirdēt: "Te nāk prezidenta Čakstes kundze! Lūdzu, laidiet viņai brīvu ceļu!""
Nedabūja nospēlēt
To, ka viņas vectēvs ir pirmais Latvijas prezidents, Aija Čakste tā īsti apjēgusi tikai skolā. Abi viņas vectēvi Jānis Čakste un Antons Benjamiņš bijuši pret bērnu sūtīšanu privileģētās skolās. Aija gāja Ata Kronvalda pamatskolā. Te visiem viņas skolotājiem bijis pieteikts nekādas laipnības prezidenta mazmeitai neizrādīt. Viņi tā arī darījuši, tāpēc Aijai dažreiz bijis grūtāk nekā citiem skolēniem. To, ka viņa ir prezidenta atvase, varējis just tikai valsts jubilejās.
Aija Čakste labi atceras brīdi, kad Latvijā tika likvidēta demokrātija, — 1934.gada 15.maija rītu. Ļoti agri no rīta uz mājām Valdemāra ielā atnācis tēvocis Konstantīns Čakste, piecēlis visus un izstāstījis, kas notiek. "Teica, ka pučs, uz ielu stūriem stāv karavīri." 1934.gada 15.maija rītā apcietināja arī Saeimas prezidentu Paulu Kalniņu. Viņu ieslodzīja Centrālcietumā, kur viņam lika berzt grīdas. "Tā jau ir cilvēka pazemošana," saka Aija Čakste. "Esot bijis viens bezkaunīgs sargs, kurš viņam teicis: šrubē kārtīgāk! To latvieši nezina."
Pamatskolas pēdējā klasē Aija Čakste tika uzņemta konservatorijā un ģimnāzijas laiku gāja divās skolās. "Ģimnāziju paspēju nobeigt, konservatorijā mana diploma programma bija sagatavota, bet tā arī nedabūju to nospēlēt — 1944.gada rudenī mums bija jāmūk," to pateikusi, Čakstes mazmeita bilst — ekonomisku problēmu dēļ viņi nekad nebūtu bēguši. "Tas bija tikai terora dēļ." 1941.gada 14.jūnijā padomju vara izsūtīja viņas mātesmāsu, kas bija precējusies ar triju Latvijas prezidentu adjutantu pulkvedi Kuplo, arī mātesbrālis tika arestēts un pazuda kaut kur Krievijā, deportēja arī tēvamāsu ar bērniem. Pirms 14.jūnija rīdzinieki jau manījuši, ka kaut kas notiks — pa pilsētu braukāja smagie automobiļi, stacijās bija pievesti vagoni. Slēpās ģimeņu tēvi; neviens nevarēja iedomāties, ka izsūtīs arī bērnus.
Dzīvoklis Valdemāra ielas nama 4.stāvā, kurā tagad runājam ar Aiju Čaksti, pirmajā boļševiku okupācijas gadā tika sadalīts. Īsi pirms okupācijas te sanākuši vecie austrumieši un sprieduši, kā jārīkojas padomju draudu priekšā. Pat sirmi vīri gribējuši karot. Taču Ulmaņa lēmumu nepretoties Aija Čakste uzskata par pareizu: tagad jau visi gudri, bet tolaik neviens īsti nav zinājis padomju nolūkus. Kad PSRS jau iegāja Lietuvā, dažs labs vēl cerējis, ka uz Latviju tas neattieksies, un, kad padomju tanki jau braukuši Latvijā, viens otrs spriedis arī tā: "Jā, jā, Latvijā viņi ienāks, bet līdz Rīgai viņi nekad neatnāks…"
Jāņa Čakstes laikā Latvijas parlamentā bija ebreju frakcija. To vadīja rabīns Mordehajs Nuroks. Pēc Latvijas okupācijas viņu pašu bija arestējuši un uz Orenburgu aizveduši boļševiki, bet viņa ģimene palika Latvijā un gāja bojā holokaustā. "Kad Nuroka kundze juta, ka vairs nav labi, viņa mums atstāja lielu maisiņu ar rotaslietām: ja kādreiz viņas vīru satiekot, lai iedodot," atceras Aija Čakste. Nuroks 1945.gadā emigrēja no PSRS, nokļuva Izraēlā, kļuva par Kneseta deputātu un kandidēja uz Izraēlas prezidenta amatu. Kad Nuroks viesojās pie Čakstēm Zviedrijā, viņam tika nodots kundzes dārglietu maisiņš. Nuroks no maisiņa izņēmis rabīna ķēdi un bijis ļoti aizkustināts.
Konservatorijas diploma aizstāvēšanas vietā Aijai 1944.gada rudenī nācās bēgt no Latvijas. Ģimene kopā ar Bruno Kalniņa kundzi un bērniem un Aijas tēvoča Konstantīna Čakstes sievu ar divām meitām mitinājusies siena šķūnī pie Ventspils, gaidot ziņu, kad būs laivas, kas vedīs viņus pāri uz Zviedriju. Kad pienākusi īstā ziņa, gājuši uz jūru. Tur viņus sagaidījuši zvejnieki, bet tie teikuši, ka nevienu nevedīs, ja brauciena organizētāji negarantēšot, ka arī zvejnieku ģimenes būs uz šī kuģa. Taču viņu ģimenes vēl bijušas nezin kur, bet katra stunda dārga. Tad viens no brauciena organizētājiem iedevis Aijas mātei revolveri, lai rīko. Tas bijis traģikomisks skats.
Uz kuģa sakāpuši daudzi cilvēki, sievietes un bērni sadzīti lejā kajītēs. "To es jums nenovēlu," atcerēdamās nakts braucienu, saka Aija Čakste. Tomēr katrs bijis laimīgs, ka vispār ticis uz kuģa. No rīta viņa izrāpusies uz klāja. Tur sēdējis viņas brālis, tēvs un vairāki citi cilvēki. Viņiem bija pudelīte konjaka, ko visi priecīgi malkojuši.
Izkāpuši Gotlandē, bēgļi izvietoti skolas telpās un pēc ilga laika pirmoreiz nakti gulējuši mierīgi. No rīta brokastīs dabūjuši otru sen neredzētu lietu — baltmaizi. Zviedrijā Aija Čakste sākumā strādāja par koncertmeistari, pēc tam mūzikas skolās, rīkoja arī dažus koncertus. Pēc trimdas atgriežoties dzimtenē, vislielāko prieku viņai sagādājuši laipnie un sirsnīgie cilvēki, un Aija Čakste nepiekrīt bieži paustam apgalvojumam, ka 50 okupācijas gadi latviešus samaitājuši. Tikai no kādreiz skaistās un koptās Rīgas maz kas esot palicis.
Visvairāk prezidenta mazmeitai sāp epopeja ar viņas mīļā tēvoča Konstantīna Čakstes pieminekli: "Kad par to runā, manī sāk vārīties. Vairāk viņam darīt pāri nevarēja."
Bez eskorta
Kad mūsu sarunā izmetu, ka pirmās Latvijas prezidenti nebrauca pa Rīgu ar bākugunīm un sirēnām kā atjaunotās Latvijas prezidenti, bet dažs, piemēram, Gustavs Zemgals, brauca pat ar tramvaju, Aija Čakste iesaucas: "Vectēvs arī tā nebrauca! Viņam neviena miesassarga nebija! Vecamtēvam šķiesties ar Latvijas līdzekļiem — ziniet, tas bija kā vētra! Omammiņa teica, ka viņai vienmēr bijušas bailes, ka tik viņam kas nenotiek, jo, ja viņš manīja šķiešanos ar valsts vai sabiedriskajiem līdzekļiem, tas bija kā divdesmit pērkoni!" Aija Čakste atklāj, ko viņai stāstījusi omammiņa, — pēc kļūšanas par prezidentu Jāņa Čakstes ģimenes ekonomiskā situācija ļoti pasliktinājās, kā advokātam viņam bijis pavisam cits statuss. Latvijas pirmā prezidenta mazmeita ir diezgan pārliecināta, ka šī pasliktināšanās notikusi pēc vectēva iniciatīvas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.