Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Sadega citās ugunīs

Pirms mēneša neliels nekrologs avīzē vēstīja, ka mūža mierā aizgājusi Maruta Feldmane, bet nez vai lasītāji saistīja šo skumjo ziņu ar savulaik daudzu iemīļoto Nacionālā teātra aktrisi, kurai bija tāds pats vārds un uzvārds. Taču tā bija viņa. Pēc nedēļas Marutai būtu 55 gadi Novakare Drāmas teātrī bija nervoza satraukuma pilna.

Bija 1986.gada novembris. Vērās priekškars, sākās izrāde Uguns un nakts, Spīdolas lomā tovakar bija talantīgā aktrise Maruta Feldmane. Stalta un cēla viņa stāvēja aiz kulisēm savā krāšņajā kostīmā un, izmisīgi burzot apmetņa malu, čukstēja: "Nē, nē, es nevaru, es nevaru uzkāpt uz skatuves, tā ļogās, es kritīšu... Dariet ar mani, ko gribat, es neiešu turp!..." Priekškars tika steidzīgi aizvilkts, zāli pāršalca čuksti un kādas trīs minūtes kolēģi centās Marutu nomierināt. Toreiz izrāde notika, bet kolēģi redzēja, ka Marutai uz pieres rasoja aukstas nespēka un baiļu sviedru lāses. LEMTA PANĀKUMIEM Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī Maruta Feldmane tika uzņemta 1970.gadā tūlīt pēc Teātra fakultātes beigšanas. Viņas kursa biedri bija arī vēlāk sevi teātros labi pieteikušie Edmunds Freibergs, Lolita Cauka, Ada Brodele, Uldis Norenbergs, Rolands Zagorskis un Dzintra Klētniece. Arī Māra Krauze. Marutai un Mārai bija pūrā dots skaistums, talants un traģisks dzīves gājums. Sākumā gan šķita, ka liktenis Marutai bija ielicis rokās veiksmīgas kārtis. Viņa nāca no mākslinieku ģimenes. Marutas vecmāmiņa bija Nacionālā teātra aktrise Emma Ezeriņa, māte savulaik Nacionālā, pēc tam ilgus gadus populāra Muzikālā teātra aktrise un dziedātāja Lilija Sniedze, tēvs aktieris Arkādijs Feldmanis - aktiera, režisora un skatuves mākslas pedagoga Ernesta Feldmaņa dēls. Abu dzimtu saknes dziļi iesniedzās latviešu teātra mākslā. Maruta teātri iepazina, apmeklējot vecmāmiņas izrādes, un jau agri nolēma kļūt par aktrisi, taču Lilija Sniedze atceras, ka viņai bijis diezgan liels pārsteigums, kad meita, vēl vidusskolu nepabeigusi, paziņoja par iestāšanos Teātra fakultātē. Togad vēlēšanos kļūt par aktieriem izteica ap pieci simti jauniešu, uzņēma četrpadsmit. Konkurss bija milzīgs, iestājpārbaudījumi - grūti. Kursa audzinātāji bija leģendārā skatuves mākslas pedagoģe, profesore Vera Baļuna un aktieris, režisors un vēlāk ilggadējs (1971 - 1987) Dailes teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš. Studijas ritēja savu gaitu, paralēli Maruta neklātienē ieguva arī vidējo izglītību. Kursa biedri apgalvo, ka Maruta jau studiju laikā zināja - viņa būs prīma Drāmas teātrī - Marutai bija laba figūra, viņa bija ļoti izskatīga, viņai viss viegli padevās. Kursa biedrs Rolands Zagorskis gan skarbi piebilst: "Viss tika nolikts priekšā kā uz paplātes." Taču Maruta nebija kopā ar visiem izgājusi cauri uguns līnijai - sagatavošanās kursiem, iestājpārbaudījumiem. Viņa nedabūja krampi, kas ļauj izturēt aktiera grūto dzīvi, kurā vispirms jānorūda nervi. Izrādās, ka nervi nebija norūdīti divām visspožākajām šī kursa meitenēm - Marutai Feldmanei un talantīgajai Mārai Krauzei, kuras mūžs traģiski aprāvās jau 1984.gada oktobrī. Vera Baļuna saviem audzēkņiem vienmēr atgādināja: "Mazais (profesore it visus uzrunāja šajā vārdā - red.), tai augstajā kalnā jaunības dullumā viegli uzrāpties, bet tur pūš asi vēji un noturēties virsotnē ir ļoti grūti!" Lolita Cauka atceras - ja Maruta studiju laikā izdarīja kaut ko nosodāmu, "viņai viss tika piedots, bet mēs sēdējām nodurtām galvām, jo bāra mūs". Maruta jau tajos gados bija vienpate, pēc nodarbībām viņa nekavējās un nečaloja ar kursa biedriem, bet tūlīt steidzās projām. Viņa bija Veras Baļunas mīlule, bet profesore loloja tiešām talantīgas un daudzsološas personības. Pedagoģes vērīgais skats varbūt pats pirmais pamanīja Marutas īpašo apdāvinātību. Ienākusi teātrī, Maruta negāja tautās un nespēlēja bezvārdu tēlus, kā to darīja visi jaunie aktieri, bet uzreiz saņēma lielas lomas - Luīzi Liliomā, Violu Santakrusā, Soņu Vasarniekos. Marutas varones vienoja gaišs, trausls starojums, spēja dziļi just un izdzīvot tēlu. Šķita, ka katrā no tiem viņa iejutās kā savā ādā. Skatītāji iemīļoja jauno aktrisi, un viņa staroja. Jau pēc trim gadiem Vera Baļuna Marutai uzticēja Glafiras lomu Vilkos un avīs, kur viņa dublēja skatītāju iemīļoto Antru Liedskalniņu! Šajā laikā Maruta atveidoja lomas arī daudzās Rīgas kinostudijas mākslas filmās. Dzīve šķita daudzsološa un cerību pilna. Pēc neveiksmīgas un īsas laulības ar kādu hokejistu, kura vārdu neviens no tuviniekiem pat neatceras, Maruta 1971.gadā apprecējās ar tēlnieku Bruno Strautiņu. Lilija Sniedze bija laimīga: "Viņš ir lielisks cilvēks, un toreiz bija visi priekšnoteikumi, lai ģimene būtu laimīga." Viņiem piedzima meitiņa Laura. Maruta bija virsotnē. Tagad vajadzēja noturēties. LŪZUMS Režisors Alfrēds Jaunušans jaunajai aktrisei ļoti uzticējās. Jaunušanam bija Ernesta Feldmaņa skatuves skola un Marutas tēvs, iznesīgais un pievilcīgais Arkādijs Feldmanis, bija Jaunušana studiju biedrs. Tāpēc Maruta Jaunušanam, tolaik jau Drāmas teātra mākslinieciskajam vadītājam, bija gandrīz kā paša bērns, turklāt - talantīgs bērns. Režisors atzīst, ka Marutai bija Dieva dots spilgts talants un viņa jau pirmajos darba gados teātrī uzmirdzēja kā spoža zvaigzne. Jaunušans Marutai jau pašā sākumā iedeva lomu savā iestudējumā Lilioms, divus gadus vēlāk lugā Lorencačo. Taču - cilvēks domā, Dievs dara. Personīgajā dzīvē Marutai neveicās. 1975.gadā tika šķirta Marutas un Bruno laulība, taču līdz pat mūža beigām viņi abi saglabāja draudzīgas attiecības. Maruta jutās vientuļa. Bija mirusi viņas mīļā vecmāmiņa Emma Ezeriņa, mūžībā aizgāja Marutas skolotāja un atbalstītāja Vera Baļuna. No saviem kolēģiem un studiju biedriem Maruta no laika gala it kā distancējās. Lolita Cauka atceras: "Maruta dzīvoja savā pasaulē, viņai neeksistēja kolēģi, viņa nemeklēja sev draugus teātrī, cilvēkos, vairāk bija vienpate." Maruta dzīvoja savās lomās. Personīgajā dzīvē izmaiņas neienesa arī īslaicīgā laulība ar aktieri Jāni Kaijaku. Nemanāmi piezagās slimība. Tās pazīmes bija viltīgas, nekas neliecināja par slimības postošo dabu. Marutai vēl bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, kad radās bailes no skatuves, nomocīja neizskaidrojami reiboņi, viņa baidījās iziet uz ielas, kāpt pa trepēm. Maruta nepieļāva domu, ka notiekošais varētu viņu neatgriezeniski iespaidot, taču jau tad meklēja palīdzību pie ārsta, bet pirms kāpšanas uz skatuves drosmei sāka ieņemt pa mēriņam. Lolita saka: "Teātrī Marutai visu piedeva, viņa dega citās ugunīs, kādās - to mēs neviens nezinām." Lolita arī domā, ka notikušajā mazāk vainojama Maruta pati, vairāk - apkārtējie cilvēki: "Maruta vienmēr tika izcelta kā kaut kas īpašs, tāpēc viņa nespēja uz sevi un pasauli paskatīties ar reālu skatu, viņai neizstrādājās bremzes pret ļoti daudzām lietām. Tikai pašos pēdējos dzīves gados Maruta skaidri saprata situāciju, taču vairs netika ar sevi galā." IZMISUMA IEKRITIENI Arī kursa biedrs Uldis Norenbergs, nenoliedzot Marutas talantu, atzīst, ka "viņa bija bišķiņ izlutināta, Emmas Ezeriņas apmīļota un apčubināta, un, ja nevarēja dabūt, ko grib, tad labāk vispār atteicās. Viņa tika par augstu uzskatīta, un, kad teātrī ienāca jaunie aktieri, to skaitā talantīgās Lāsma Kugrēna un Iveta Brauna, Marutai it kā mazliet bija jāpiekāpjas, bet to viņa neprata." Tomēr Maruta vēl joprojām bija viena no vadošajām aktrisēm teātrī. Dublējoties ar Astrīdu Kairišu, Maruta 1985.gadā spēlēja Spīdolu Jaunušana iestudētajā Ugunī un naktī. Astrīda atceras: kad Jaunušans abas apstiprināja Spīdolas lomai izrādē Uguns un nakts, viņas kopā mācījās tekstu, izrunāja lomu, bet Maruta vienmēr palika pie sava tēla traktējuma. No tā laika Maruta labi sapratās ar Astrīdu, un notika tā, ka dzīves beigu cēlienā no kolēģu vidus tieši Astrīda un kursa biedrene Baiba Nollendorfa viņai stāvēja vistuvāk. Par Marutu Astrīda saka savas lomas vārdiem izrādē Asperna vēstules: "Patiesība ir Dieva, ne cilvēka ziņā..." 1992.gadā Maruta slimības dēļ aizgāja no teātra. Viņai vairs nebija spēka ilgstoši nostāvēt uz skatuves, savu darīja mūžīgais bezmiegs un milzīgās zāļu devas, arī alkohols, kurš padarīja trulu, lai tik ļoti nesāpētu slimības un vientulības sapostītā dzīve. Astrīda saka: "Maruta bija iekšēji vērsta uz sevi, jau ilgstoši bija atrauta no teātra, viņa neskatījās televizoru, nelasīja grāmatas, taču vienmēr izteica savas domas un atziņas, un man bija interesanti ar viņu sarunāties." Kad Maruta aizgāja no teātra, viņa ilgu laiku to pārdzīvoja, bet cerēja, ka atgriezīsies. Pēc tam šī cerība zuda, un tas bija vissmagākais posms aktrises dzīvē, par kuru viņas draugi un tuvinieki negrib runāt. Taču ar draudzeņu un Lauras atbalstu Maruta tika galā ar bezcerību un atkal sāka interesēties par kolēģiem un teātri. Līdz pat laikam, kad teātris remonta laikā pārgāja uz VEF Kultūras pili, viņa vēl šad tad noskatījās dienas izrādes, bet uz VEF Kultūras pili braukt jau bija par tālu, jo Maruta dzīvoja sociālā mājā un bailes iziet uz ielas tumsā bija nepārvaramas. Nāve Marutas domās bija svešķermenis, viņa ne pieņēma, ne arī gaidīja to. Ļoti priecājās par savu meitu Lauru un mazbērniem Kati un Bruno. Astrīda atceras - Maruta varējusi ilgi stāstīt, kāda lentīte Katītei bijusi matiņos, ko teicis mazdēls. Taču pāri visam Marutai vienmēr bija viņas es. Kad sāka nomākt dzīvoklīša četras sienas un sirdi pārņēma grūtsirdība, viņa spēcināja garu ar alkoholu, taču, kā saka Laura, "viņa nebija dzērāja. Mamma varēja nedzert gadu un vairāk, bet viņu nomāca drausmīgs bezmiegs un depresijas, un tad bija tādi izmisuma iekritieni - emocijas pa gaisu, viņa tās neslāpēja, bija maksimāliste it visā, baidījās tikai no Dieva un gāja uz baznīcu." Astrīda Kairiša domā, ka Marutai bija atņemtas spējas dzīvot citiem, viņa arī neiesaistīja cilvēkus savā dzīvē. Ja viņai teica - tev jādzīvo vismaz Laurai un mazbērniem, Maruta atbildēja - nē, tik daudz spēka man nav... Tā nebija viņas būtība - dzīvot otram cilvēkam, viņai nebija tādas gribēšanas. Ja Maruta kaut ko savā dzīvē nožēloja, tad to, ka vairs nebija teātrī, un to, ka savulaik šķīrās no Bruno Strautiņa. Taču mainīt kaut ko savā liktenī - tas vairs nebija viņas spēkos. Laura pašaizliedzīgi rūpējās par māti līdz pēdējam. Vēl sestdien, 23.oktobrī, viņas sarunājās pa telefonu, pēc tam vairākas dienas Marutas telefons bija atslēgts. Taču tā viņa jau bija darījusi bieži, un Laura neko ļaunu nenojauta. Ceturtdien, 28.oktobrī, Lauras bērnu auklīte gāja uzkopt Marutas dzīvoklīti... Marutu Feldmani guldīja Meža kapos blakus Emmai Ezeriņai. Laura klusi saka: "Beidzot mamma ir blakus savai mīļajai vecmāmiņai un viņu vairs nemoka drausmīgais bezmiegs...".

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 659

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Strasbūras slaktiņa sarīkotājs nošauts(3)

Francijas likumsargi nošāvuši Šerifu Šekatu, kurš otrdienas vakarā sarīkojis slaktiņu Strasbūras centrā, nogalinot trīs cilvēkus un vēl 12 ievainojot, no tiem sešus - smagi.

Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits