Uz mani nedrīkst kliegt

Pūpolsvētdienā Indra spēlēja Leldes Stumbres lugā Mīla - jā, mīla - nē. Aktieru zālē režģotā būrī trīs aktieri - Ivars Stonins, Indra Roga un Uldis Anže atdevīgi atraisīja savu varoņu kaislības, mīlestības un egoisma plosītos raksturus. Režisors Valdis Lūriņš saka: «Indra ir fantastiski talantīga aktrise. Man par tādiem cilvēkiem vienmēr ir bailes, jo viņi nepārtraukti pumpē sevi ārā, sadedzina. Teātris ir pilns ar tādiem aktieriem, kuri ienāca šeit ļoti spoži, bet teātris viņus iztukšoja, paņemot visu, neko jaunu nedodot pretī. Indrai jāatrod kaut kas tāds, kas viņu akumulētu ārpus teātra. Taču Indrai ir veseli nervi, viņa labi turas.» Ārpus teātra «Tur man nav gandrīz nekā,» saka Indra. «Nē, ir mana ģimene Romā. Nedomājiet, ka tiešām Itālijā, vienkārši Jelgavā mūsu mājas sauc Roma. Tur dzīvo mani lieliskie vecāki, bez kuru palīdzības un atbalsta es nebūtu neko izdarījusi. Ģimenē esmu vidējā, brālis spēlē Prāta vētrā, māsa Jelgavā dejo. Un vēl man ir dēls Edgars. Viņam ir vienpadsmit gadu. Par zviedru filmā nopelnīto naudu tikko iegādājos dzīvoklīti Gogoļa ielā pie pareizticīgo baznīciņas. Soli pa solītim to savedu kārtībā. Dzīvoju viena, kaut kā netrāpās cilvēks, ar kuru es būtu ar mieru visu mūžu kopā čāpot un kopā novecot. Varbūt manas prasības ir nesamērīgi augstas un pati esmu šausmīga egoiste, bet līdz šim man vienmēr darbs ir bijis pirmajā vietā.» Pirms teātra «Svētīgi bija pieci gadi Daugavpilī. Diena sākās pusseptiņos un beidzās divpadsmitos naktī. Mēs visi bijām prom no mājām, tādā kā trimdā. Bija divas iespējas - dzert vai strādāt. Mēs strādājām. Bija baigais entuziasms, ticība, ka būsim vajadzīgi, ka mums būs savs teātris. Dzīve ienesa korekcijas. Ja nav skatītāju, nav arī teātra, ar pliku entuziasmu ilgi nedzīvosi, kaut gan dažreiz dzīvojām ar 50 santīmiem veselu nedēļu. Tad kaut kā «par zaķi» atbraucu uz Rīgu, un tēvs man kafejnīcā nokrāva priekšā četras porcijas - ēd, meitiņ! Edgars man visur bija līdzi, viņam šausmīgi nepatika, ka es gāju uz teātri. Jau divu gadu vecumā viņš solīja: paņemšu zobenu un to teātri nositīšu! Arī tagad viņš, piemēram, negrib skatīties Elektru, lai nebūtu jāskatās, kā mamma mokās. Teātrī Esmu pieņemta «lielo dāmu ģērbtuvē», kur Līne, Radziņa, Indriksone, Tirole, Ziemele, Ķirsone, Kvelde, Garne, Jančevska, Slucka, Bonāte. Ilze Rūdolfa ir mana krustmāte teātrī, bet man liekas, ka šī tradīcija vairs nedarbojas kā agrāk. Darba man tiešām daudz, sezonas beigās jau esmu it kā izpumpējusies. Viens liels darbs vēl ir priekšā - 4.jūnijā paredzēta Sirano de Beržaraka pirmizrāde. Izrādi taisa Valdis Lūriņš. Janvārī nedaudz atpūtos, bet, ja esmu ilgāku laiku bez darba, tad ir slikti. Kad jūtos saprasta un mīlēta, varu būt laimīga līdz asarām un pēc brīža - nelaimīga līdz asarām, bet nepatīk ilgstoši stāvēt neitrālā pozīcijā. Uz mani nedrīkst kliegt, tad es aizkrītu ciet. Bet dažreiz tas ir palīdzējis. Dažāda esmu, domas strauji mainās, aktieri ir tik atvērti, jūtīgi, ka vienā mirklī tā ilūziju pasaule var sabrukt vai atvizēt jaunās krāsās.» Indra dzīvē Indra nekādas diētas neietur, nav vajadzības. Vienīgi - ja kādu reizi gribētos, lai dvēsele uzlidotu augstāk, tad var pagavēt. Pa laikam viņai garšo gaļa, pa laikam - ne, bet salāti un kartupeļu biezputra ar speķa mērci garšo vienmēr. Viņa ilgi domā, lai atbildētu, ko viņai vēl vajag: «Reizēm ir tā, ka to, ko ļoti gribas, ne vienmēr vajag. Ja tev iedod to, ko gribas, izrādās, ka tev to nav kur likt.»