Velnišķīgais drosminieks

Kad pēc 6.Saeimas ievēlēšanas vadošie politiķi sprieduši par valdības veidošanu, ticis secināts, ka valstij jābīstas no diviem cilvēkiem, kas varētu masas «izvest ielās» - Olmaņa un Bojāra. Tā kā Olmanis nav pierādījis spēju aizstāvēt darba ņēmēju intereses, paliek viens pats «bīstamais» - Bojārs, neuzpērkamais blēžu atmaskotājs, zagļa šāvējs, «vienīgais čekists». Protams, pārmest opozīcijas politiķim kriticismu būtu dīvaini. Populistu starpā, kam Bojāru mēdz pieskaitīt, viņš spilgti izceļas ar intelektu - akadēmiķis taču. Brīnumu solītāji no viņa dabū trūkties ne mazāk kā pie varas tikušie, piemēram, raksturodams Zīgeristu, viņš neaizmirst piebilst, ka tas ir homoseksuālists. Taču LTF laikā Bojārs bija mērenāks nekā tagad, kad viņa vadītā LSDP, bijušie nacionālkomunisti, stūrē uz varu ar lozungiem, kurus viņa koalīcijas partneri no LSDSP un jaunie konkurenti kreisajā spārnā A.Kreitusa personā vērtē kā pārāk sociālistiskus. Dažu laikabiedru atmiņās Bojārs pavīd gandrīz kā ārlietu ministra kandidāts. Tiesa, AP šajā sakarā esot cirkulējusi anekdote: «Ja iecelsim Bojāru par ārlietu ministru, rīt viņš pieteiks karu Igaunijai Roņu salas dēļ.» Vai Bojāra «sociālistiskumu» veicinājis rūgtums par viņa nobīdīšanu malā? Jeb mūžīgā opozīcija ir viņa vienīgā iespējamā eksistences forma? «Es kā vecs čekists...» Nu jau būs ceturtdaļgadsimts, kopš Bojārs vairs nav neredzamās frontes cīnītājs. «Tā bija liela pieredze, vesela mācība par to, kā ar slepeniem līdzekļiem tiek taisīta vara un arī kā cīnīties ar organizēto noziedzību.» No šīs Latvijas neatkarībai naidīgās iestādes pēc sešu gadu darba Latvijā (lielākai karjerai, proti, padomju izlūka darbam ārzemēs svītru pārvilkuši sievas, krievietes, «netīri papīri», par kuriem Bojārs pats izpļāpājies - viņas tēvs Smoļenskas apgabalā strādājis vācu policijā) Bojārs neesot izmests, bet kratījies vaļā pats. Atlūgumi nav pieņemti, bet palīdzējis «laimīgs gadījums» ar slepenu dokumentu aizmiršanu nepiemērotā vietā. Plašākai publikai Bojārs kļuva pazīstams LTF 1.kongresā, kur, vadīdams sēdes, viņš enerģiski demonstrēja ja ne varas taisīšanas, tad pūļa valdīšanas paņēmienus gan. Dokumentus apspriežot, viņš veikli deva vārdu vieniem un izlikās neredzam tos, kuru iespējami argumenti varētu radikalizēt dokumentus, būdams uzticīgs savai taktikai «soli pa solim, un nākamo tik lielu, lai impērija nepieķeras pie rīkles» (iespējams, tādēļ viņš, kā atceras aculiecinieki, kopā ar Plotnieku pēdējā apspriešanas dienā mēģinājis mīkstināt AP neatkarības deklarāciju). J.Freimanis: «Viņš frontē bija skaļš un aktīvs, bet nebija saprotams, kāpēc Bojārs to vai citu lietu pēla vai slavēja.» Pirms AP vēlēšanām viņš arī frontei darījis zināmu savu pagātni, taču tobrīd Bojāra popularitāte bija tik liela, ka vēlēšanās viņš uzvarēja LTF atbalstīto arhibīskapu K.Gailīti, tā sakot, pierādīdams matērijas primaritāti. Kā spīdošs orators ar zibenīgu reakciju, kas katru faktu disputā prot izmantot savā labā, Bojārs neizbēgami kļūst par autoritāti cilvēkiem, kas viņu tuvāk nepazīst. J.Lagzdiņš atceras, ka iesākumā AP deputāti Bojāra runās klausījušies vaļā mutēm un apbrīnojuši viņa atmiņu un darbaspējas. Taču drīz viņa piekritēju pulks sarucis. Bojārs nelabvēļu vairošanos skaidro vienkārši:«Man bija nelāga rakstura īpašība: atmaskot muļķus tribīnē.» Taču citi AP deputāti atzīmē, ka no Bojāra novērsās ne tikai viņa augstprātīgās izturēšanās dēļ, bet arī tāpēc, ka laika gaitā deputāti pārliecinājušies, ka Bojārs mēdz «peldēt». Nesagatavotā auditorijā viņš brīvi operē ar cipariem, radot ārkārtīgas kompetences iespaidu, saka A.Kreituss, bet reizēm šie cipari ir no gaisa grābti. Ja cilvēks četrām piektdaļām patiesības piejauc vienu piektdaļu melu, nevar ticēt nekam, ko viņš saka. J.Lagzdiņš:«Jā, pārējie deputāti noslāpēja viņa iniciatīvu, bet tas ir paša Bojāra vainas dēļ.» AP beigu posmā pat labs priekšlikums reizēm noraidīts tikai tāpēc, ka ierosinātājs bijis Bojārs. Atsalums kulminēja «pretbojāra likumā». D.Īvāns:«Tas ir simtprocentīgi Bojāram rakstīts.» Bojārs uzskata, ka ir amorāli, ja viņš nedrīkst kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet «čekas kurators Gorbunovs» drīkst. Bojāra augstprātību var saprast: viņam, bijušajam čekas virsniekam (dienestu beidzis kā vecākais leitnants), jāsēž AP kopā ar vienkāršiem aģentiņiem. Nobeidzot čekas tēmu, jāatzīmē versija par Bojāru kā provokatoru, par to liek aizdomāties vispirms viņa mēģinājums radīt «LPSR pilsonību». Taču, ja arī objektīvi viņa darbība reizēm ir bijusi provokatīva, tas drīzāk tikai viņa emocionalitātes dēļ un arī tādēļ, ka Bojārs ir labs taktiķis, bet ne stratēģis. Zagļa šāvējs Lai nu ko, bet drosmes trūkumu Bojāram nevar pārmest. Vislielāko popularitāti medniekam kopš bērna kājas un zemessargam sagādāja autozagļa nošaušana. «Mana kļūda ir tā, ka ne visai precīzi šāvu. Bet, ja otrs zaglis, smagsvara bokseris, jums stāv aiz muguras, jūs taču nevarat ilgi pētīt, kas būs. Visi gudri spriež, bet pamēģiniet jūs aizturēt divus bandītus viens. Tā nebija mana mašīna - manu nozaga pusgadu pirms tam. Tas, protams, manu pilsonisko apziņu cēla, taču pēc tam izrādījās, ka tas pats «jumts», kas bija nozadzis manu, zaga arī šo. Otrs zaglis nākamajā dienā izlaists za ņeimeņijem dokazaķeļstv! Aizskrēju pie Kristovska, pie Skrastiņa: «Kas te, Latvijā notiek, velns parāvis? Es aizturu, un tad izlaiž ārā!»» Sociāldiktators Starptautisko tiesību jomā Latvijas zinātnē man nav konkurentu, saka Dr.hab.Bojārs, un viņa kā spīdoša jurista reputāciju neviens neapstrīd. Arī kā pasniedzējs paša izlolotajā universitātes Starptautisko attiecību institūtā viņš esot lielisks, atceras daža studente, tikai parasti savas lekcijas sācis ar Lattelekom darbības analīzi. J.Freimanis: «Lattelekom bija ļoti ērta lieta, ar ko Bojārs varēja spīdēt, jo sava daļa taisnības tur bija. No Latvijas naftas lietu kritizēšanas viņš ātri atgāja, jo tur varēja izblamēties. Bojārs ir cilvēks ar nepiepildāmu un gandrīz patoloģisku pašapliecināšanās tieksmi par katru cenu. Politikā - ar vislētāko populismu uz tautas grūtību rēķina. Neticu viņa godīgiem nolūkiem politikā, viņa mērķis ir tikai viņa paša persona.» Kā Bojārs, kas īpaši neslēpj, ka Rīgas dome sociķiem ir pakāpiens ceļā uz 7.Saeimu, un kas aizstāv domu par Saeimas atlaišanu, var garantēt, ka viņi kopā ar LSDS beidzot būs tie, kas «rūpēsies vispirms par tautu»? Pirmajā Republikā slavenas kļuva «darbaļaužu aizstāvju» LSDSP līderu saceltās villas Mežaparkā. «Par tām es nezinu, neatliek laika pētīt sociāldemokrātijas vēsturi. Bet parādiet, kur es būtu ko solījis? Ja visa tauta nepiedalās demokrātijas celšanā, tai nav uz ko cerēt. Ja cilvēks baidās liecināt tiesā, ja tiesnesis baidās no noziedznieka, tad nekas neiznāks. Tāpēc tautai jātaisa ļoti masveidīga darba ņēmēju partija, vismaz simttūkstoš cilvēku liela.» Lagzdiņaprāt, Bojārs sociāldemokrātus saliedēt nespēs: «Viņa spožums un posts ir tas, ka viņš kā zvaigzne piesaista sev vājus un vīlušos vēlētājus, bet atbaida citus spēcīgus politiķus.» LSDSP ekspriekšsēdis U.Bērziņš: «Man viņš atgādina dēmonu. Nacionālkomunistiem viņš ir bijis par postu. Iedibinājis vienvadības stilu, citi spilgtākie nav varējuši viņu paciest un aizgājuši. Ceru, ka apvienotā partija neievēlēs viņu par priekšsēdi.» Daži LSDSP interesi par Bojāra vadīto LSDP skaidro ar šīs partijas ideālismu - baidoties no iespējamas bojariādes, viņi mēģina to neitralizēt, piesaistot Bojāru sev. Bojāra esamība Latvijas politikā to nenoliedzami dažādo. Opozīcijā tādi cilvēki draudīgi spiež pozīciju domāt par saviem darbiem. Vairāki uzskata, ka Bojāru vajadzētu laist pie darīšanas, tad redzētu, vai viņš ir gudrs vai tikai izglītots. J.Škapars:«Pieļauju, ka viņš varētu būt arī ārlietu ministrs.» Bet kā paliek ar Roņu salu? Izrādās, tai ir sava vieta Bojāra latviskas demokrātijas modelī. Jautāts par saviem pārmetumiem citiem politiķiem homoseksuālismā, viņš atzīstas:«Tas man tā izspruka...», bet piebilst, ka homoseksuālisms ir graujošs gan no demogrāfijas, gan morāles viedokļa. «Tā atļaušana esot demokrātijas kritērijs? Cilvēktiesību dokumentos ir skaidri un gaiši runāts par tautas tradīcijām un morāli. Vai latviešu tradicionālajā morālē un tautasdziesmās ir kaut kas tāds, kas pieļauj homoseksuālismu vai vispār parāda, ka tā latviešiem ir bijusi problēma? Te jau nav Vidusāzija, kur homoseksuālisms un kopopšanās ar dzīvniekiem ir normāla parādība. Latvieši kopš sirmas senatnes ir mīlējuši sievietes. Ja mums te sabiedrības centrā ir cilvēki, kas ar homoseksuālismu plātās un uzskata to par demokrātijas pazīmi... Ja pārējie latvieši būtu tik demokrātiski kā viņš, tauta izmirtu vistuvākajā laikā.» Bet indivīda brīva izvēle? «Indivīdam tā jāsaskaņo ar visas tautas prioritārajām interesēm. Pirmkārt, tās ir tautas izdzīvošanas, demogrāfijas intereses. Man nebūtu nekas pretī, ka mēs nopirktu no igauņiem Roņu salu, lai tad viņi tur nodarbojas ar savu brīvu izvēli».»