Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +17 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 8. augusts
Vladislava, Vladislavs, Mudīte

Visu pati

Aktrisē Lūcijā Baumanē bija kaut kas no šerpas zintnieces - viņa modināja dvēseles, zināja zāles pret vecišķumu un aizgāja mūžībā, neļaudamās ilgam slimības vārdzinājumam Uz mantām piekrautā vezuma sēdēdama, lielu rūtainu lakatu ap pleciem apņēmusi, bēgļu gaitās dodas Nēze. Viņai aiz muguras paliek ienaidnieka apdraudētās mājas, bet priekšā ir Lielais Nezināmais - kara jukās mijas un krustojas cilvēku ceļi, un Nēze pa tiem iet mierīgi kā zintniece.

Lūcijas Baumanes 1985.gadā (tā bija viena no aktrises pēdējām lomām Jaunatnes teātrī) atveidotais tēls Gunāra Priedes lugā Centrifūga asociējas ar pašu aktrisi. Sirmi, gludi atsukāti mati, gaiša, atklāta un bezgala labsirdīga seja, zilu asinsvadu strautiņu izvagotas aktrisei it kā neatbilstīgi sastrādātas raupjas rokas, možs vērīgo acu skatiens. Aktrisē nebija ne piles augstprātības, patmīlības vai nenovīdības. Kad intervēju Lūciju Baumani viņas 80.gadu jubilejas sakarā, aktrise stingri pieteica: "Tikai nekādas slavas dziesmas, to pataupiet manai simtgadei!" Neticami, bet simtgade pienākusi tik ātri. AR MIRTI ROKĀS Lūcija Baumane piedzima leišmalē 1905.gada 28.oktobrī, taču savu dzimšanas dienu allaž svinēja Mārtiņos - 10.novembrī. Lūcijas tēvs Alberts bija kalējs, māte Helēna vadīja saimi un bija liela dziedātāja, ģimenē auga trīs bērni: Lūcija, viņas vecākais brālis un pusotru gadu jaunākā māsiņa. Lietuvā, pie barona par kalēju strādādams, tēvs sapelnīja naudu, nopirka divus zirgus, dažas govis, un ģimene atgriezās Latvijā, Vecpils pagastā. Vēlāk Baumaņi pārcēlās uz Dupļu muižu pie Durbes ezera. Kad sākās Pirmais pasaules karš, cilvēkus pārņēma bailes no kazaku zvērībām un laupīšanām, un Baumaņi devās bēgļu gaitās. Lūcija labi atceras, ka tēvs ratos iesēdināja vecomāti, ielika viņai rokās mirtes podu un vēl nezin kāpēc iekrāva vezumā smago un neērto gultu un visi devās uz Rīgas pusi. Pa ceļu plūda rati, soļoja cilvēki un lopi, un nevienam nebija apjausmas, kas ar viņiem notiks. Tēvs atteicās braukt tālāk par Rīgu, taču pilsētā drīz ienāca vācieši un bija jābrauc atpakaļ uz izlaupītajām mājām. Sākās tīfa epidēmija. Pirmā nomira vecāmāte, pēc tam tēvs un māsiņa. Trīs tuvi cilvēki aizgāja mūžībā mēneša laikā. Nelaimes uzkrāva nesamērīgu pienākumu nastu uz trīspadsmit gadus vecās Lūcijas pleciem. Kopā ar māti un brāli viņa pārcēlās uz Liepāju. Ņiprā, izdarīgā un sabiedriski aktīvā Lūcija bija apveltīta ar dažādiem talantiem, taču visvairāk prāts nesās uz zīmēšanu un teātri. Tieši viņa skolā izmeta saukli - spēlēsim teātri! Lūcija sameklēja ludziņu Kalpa zēns, taču nebija zēna, kas šo lomu spēlētu, un Lūcija zēnu nospēlēja pati. Skolas gados ne mazāk kā teātris Lūcijai patika arī zīmēšana. Īpaši labi viņai padevās dabasskati. Vēlāk, jau darbojoties Strādnieku teātrī, aktrise bieži ļāvās šim vaļaspriekam - lika kasti plecā un devās pie dabas. Taču Liepājā uzvarēja teātris. Paralēli mācībām skolā Lūcija Baumane 1924.gadā iestājās Tautas augstskolas studijā, kur par pedagogu strādāja Jānis Zariņš. No viņa Lūcija pirmo reizi izdzirdēja svešādi skanošos krievu teātra korifeju Staņislavska, Meierholda, Vahtangova un Tairova vārdus. Kad Liepājā ar izrādi viesojās slavenais aktieris un režisors Teodors Lācis un tā laika spoža teātra un kino zvaigzne Marija Leiko, Baumane kā apburta stāvēja aiz kulisēm un raudāja no laimes. Viņa juta savu sūtību. Baumanes aktrises mūžs sākās 1925.gadā Edvarda Vulfa lugā Meli, kur viņa, vēl studiste būdama, spēlēja kabarē dejotāju. Daudzus gadus vēlāk aktrise atgādināja Ēvaldam Valteram, ka reiz Liepājā viņš Lūciju izrādē iznesis uz skatuves, kažokā ietītu. 1926.gadā Jānis Zariņš devās uz Rīgu. Bez viņa studija Liepājā beidza pastāvēt. Drīz no Zariņa pienāca vēstule - viņš aicināja Lūciju uz Rīgu. Māte, zinādama meitas neatlaidīgo raksturu, nepretojās viņas nodomam. Censone ar mātes dotiem desmit latiem kabatā ieradās strauji plaukstošajā Rīgā. Lūciju nebaidīja nezināmā nākotne. Viņa bija pieņēmusi lēmumu. Turpmākā dzīvē tā būs vienmēr - ja Lūcija kaut ko nolems, viņa no tā neatkāpsies. Deviņpadsmit gadus vecā jauniete noīrēja mazu jumta istabiņu. Laimējās dabūt darbu Helmāra Rudzīša apgādā Grāmatu draugs. Seši gadi kolportieres statusā, alga - simt latu mēnesī, četrdesmit no tiem - par istabu. Skopas ikdienas pusdienas studentu ēdnīcā, minimāli izdevumi sadzīves vajadzībām, pilnīga imunitāte pret lepnu drēbju, skaistu kurpju un smaržu vilinājumu. Visas sadzīves grūtības un naudas trūkumu pirmajos gados atsvēra studijas Tautas augstskolā. Nodarbības ritēja vakaros pēc darba. Lūcija straujiem soļiem tuvojās savam sapnim. Studijā, teātrī un koncertos, bibliotēkā, uz ielas un kafejnīcā topošā aktrise tvēra mirkļa iespaidus un atstāja tos atmiņā kā fotogrāfijas. Vēlāk viņa bieži pārcilāja atmiņas un ielika lomās savu dzīvo izjūtu, pārdzīvojumus un pieredzi. STRĀDNIEKU TEĀTRA SPECIĀLZĒNS 1926.gadā Tautas augstskolas studiju apvienoja ar kreisi noskaņoto Strādnieku teātri, kas atradās tagadējās Tērbatas un Bruņinieku ielas krustojumā un nodega 1934.gada 15.maijā. Teātris iestudēja jaunu laikmetīgu repertuāru, un aktieri tika mīcīti un veidoti. Teātrī sākumā algu nevienam nemaksāja, Lūcija to sāka saņemt tikai 1930.gadā. Bieži viņai nebija ne santīma kabatā, bet lētākais ēdiens - siļķu pudiņš - maksāja divdesmit santīmus, tāpēc bija jāieturas ar rupjmaizes šķēli un tai virsū uzziestām sinepēm. Toties kopības sajūta, kas tolaik dzima aktieru starpā, palika uz mūžu. Bijušie kolēģi turpināja satikties līdz mūža beigām. Diemžēl 1934.gadā Strādnieku teātri likvidēja. Iespējams, ka tajā pavadītais laiks bija laimīgākais Lūcijas Baumanes radošajā dzīvē. Astoņu gadu laikā viņa nospēlēja ap piecdesmit lomu, to skaitā arī savus pirmos puikas profesionālajā teātrī, piemēram, Gustavu ar tauri lugā Emīls un Berlīnes zēni. Lūcija jaunībā bija kalsnēja, vitāla, ļoti temperamentīga, tieša un patiesa. Jau toreiz kritika aktrisi vērtēja - "visas izrādes dzīvais nervs", "labākā zēnu lomu tēlotāja uz Strādnieku teātra skatuves". LIKTEŅA SŪTĪTA BALSTĪTĀJA Strādnieku teātrī dzima arī Lūcijas Baumanes mīlestība. 1926.gadā viņa sastapa divus gadus jaunāko Luiju Šmitu, aktieri, kas latviešu teātra vēsturē ierakstīts kā viens no talantīgākajiem raksturlomu tēlotājiem. Nekad nevienā atmiņu skicē, intervijā vai rakstā Baumane nesaka, ka mīlējusi Luiju Šmitu. Viņai bija kurzemnieces cietā daba, un mīļvārdiņi viņas mutē kaut kā neiegūla ne pret tuvo cilvēku, ne vēlāk pret bērniem. Mīlestība viņas uztverē bija kaut kas tāds, par ko nerunāja. Teātra kritiķe Līvija Akurātere daudzus gadus vēlāk paguva pierakstīt gan Lūcijas Baumanes, gan Luija Šmita atmiņas vienam par otru. Tās tagad ir vienīgie tiešie liecinieki par abu attiecībām, kas bija saskanīgas un spilgtas un pārtrūka negaidīti. Tas abiem sūrstēja visu atlikušo mūžu. Luijs Šmits: "No sākuma Lūcija bija pret mani atturīga, klausījās ar zināmu skepsi, it kā lāga neticētu tam, ko es cenšos viņai pasacīt, bet tad nāca vasara, un jau 1928./29.gada sezonā Strādnieku teātrī mēs bez kādas šaubīšanās turējāmies kopā. Atbalstītājs, protams, gribēju būt es, patiesībā tā bija viņa - likteņa sūtīta balstītāja, man tik ļoti vajadzīga." Lūcija savā tiešumā teica: "Luijs Šmits bija tāds cilvēks, kādu reti var satikt. Viņa vienīgā nelaime bija tā, ka viņš bija vienā un tajā pašā laikā gan stiprs, gan arī ļoti vājš. Viņš nekad nespēja pateikt kādam nē, tāpēc viņš nekad nezināja, kā beigsies aizsāktā diena." Teātra likvidācija abiem bija katastrofa. Rīgā jau pilnā sparā darbojās vēl vesela plejāde citu teātru. Baumane, kādu laiku bez algas pastrādājusi Mazajā teātrī un Ceļojošajā teātrī, galu galā bija spiesta pārtraukt darbu uz skatuves. Lai savilktu galus kopā, 1935.gadā Lūcija no savas jumta istabiņas K.Barona ielā pārgāja dzīvot pie Luija Šmita Pētersalas ielā. Vēlāk Lūcija teica: "Par mūsu kopdzīves laiku nevaru teikt neko sliktu. Kamēr bijām vienā teātrī, vienmēr kopā, viss bija labi." Viņa zināja, ka Luijs viegli pakļaujas citu ietekmei, tāpēc bija turams grožos. Luiju un Lūciju vienoja vienāda izpratne par teātri un literatūru, viņi balstīja viens otru radošajā darbā. Turklāt abi bija kaismīgi makšķernieki. Vasarās aktieru pāris dzīvoja Rāmkalnu mājās pie Gaujas un gar tās krastiem gāja garus kilometrus uz augšu un leju. Viņi specializējās uz sapaliem. Abi tajā apvidū bez piepūles apmakšķerēja visus bada pātagas cilātājus. 1937.gadā tika reģistrēta Luija un Lūcijas laulība, un vēlā rudenī piedzima abu meita, kuru "pēc Knuta Hamsuna romāna Pāns varones nosaucām par Edvardu". Skaistu vārdu vietā Lūcija vīram 32.dzimšanas dienā, 1939.gada 2.februārī, uzdāvināja scenāriju atmiņu filmai Ar makšķeri - talantīgi uzrakstītu dabas tēlojumu, kopīgajās makšķernieku gaitās ejot. 1939.gada 1.jūnijā pasaulē nāca dēls Jānis. Lūcija audzināja bērnus, bet Luijs strādāja Nacionālajā teātrī. Tagad vairs nebija kas Luiju iegrožo. Viņš stāstīja: "Vasara togad bija karsta un smaga, rudens dīvains, un ziemā jau sevi bija pieteicis mans trešais bērns, kura māte vairs nebija Lūcija. Visa mana dzīve sagriezās kājām gaisā. Kad pats sev jautāju, kā tas varējis notikt, nezināju pat lāga, ko atbildēt. Dažās izrādēs Nacionālajā teātrī meiteņu lomas jauki tēloja Eiženija Kaldovska. Viņa man pieķērās, un es paklupu. Tā kā apjuku, kaunējos, taču mierināju sevi, ka varbūt vēl viss būs labi. Taču Eiženija jau bija uzmeklējusi Lūciju un visu viņai izstāstījusi." Eiženijai visi Nacionālā teātra čaļi sita kanti, arī Šmits un Sebris. Viņa izvēlējās Šmitu, un, jau būdama stāvoklī, atskrēja uz Pētersalas ielu - lai neļaujot piedzimt bērnam bez tēva! Lūcijas Baumanes meita mākslas zinātniece Edvarda Šmite zina stāstīt: "Mamma bija principiāla līdz nemaņai. Viņa ņēma tēvu pie rokas un aizveda uz dzimtsarakstu biroju. Laulība tika šķirta bez aizkavēšanās." Luijs Šmits vēl paguva reģistrēties ar Eiženiju, un oficiālā laulībā piedzima dēls Indriķis. Aktieris joprojām cerēja, ka pēc dēla piedzimšanas varēs atgriezties pie Lūcijas, Edvardas un Jāņa, taču Lūcija nepieļāva šīs iedomas. Sākās Otrais pasaules karš. Savulaik Ceļojošajā teātrī Lūcija bija ievēlēta par vietējās komitejas priekšsēdi, un kāds no kolēģiem bija redzējis Baumanes vārdu sarakstā ar piezīmi "kom. no." - komunistiski noskaņota. Lūcija ierāvās Pētersalas ielas dzīvoklītī un pēc tam, baidoties no ieslodzīšanas Salaspils nometnē, visu fašistiskās okupācijas laiku dzīvoja Kalngalē, pie kāda saimnieka strādāja lauku darbus. Vāciešiem projām ejot, Lūcija ar bērniem vairākas nedēļas slēpās purvā. KLUSI IEČUKSTĒJA AUSĪ Jau otro reizi Lūcijas Baumanes dzīvē karš izpostīja visu. Viņa jutās kā no sliedēm izsista. Taču 1945.gadā aktrise sāka strādāt Jaunatnes teātrī. Tā atklāšanā Lūcija atkal spēlēja zēnu Raiņa lugā Krauklītis. Viņa atkal bija uz skatuves, saņēma cietu algu, un tas kaut mazliet palīdzēja tikt galā ar pēckara pirmajām sadzīves nepieciešamībām. Edvarda atceras: "Aktieriem it kā neoficiāli piešķīra kukulīti maizes dienā, un mamma kādu dienu nolēma pārdot maizi tirgū, jo bija vajadzīgas citas lietas. Miliči mammu tūlīt pat aizturēja un lika turpat uz vietas kukulīti apēst. Tā bija vienīgā reize, kad mamma mēģināja nodarboties ar andeli." Lūcijas darbīgums neļāva saliekt muguru zem pēckara ikdienas smagās nastas. Viņa prata visus darbus un līdz pat Edvardas un Jāņa studiju gadiem strauji augošajiem bērniem un sev šuva visu, mēteļus ieskaitot, adīja džemperus un jaciņas. Kad aktrise gāja pa ielu hūtītē, elegantā mētelī ar smuki sapucētiem bērniem pie rokas, garāmgājēji vienmēr atskatījās. Edvarda smejas: "Mammai bija veca šujmašīna, kuru viņas mamma saņēma kā dāvanu iesvētībās! Tā ņēma pretī visu - gan smalku zīdu, gan rupju vadmalu." Pēc kara līdz pat savai nāves dienai pie Lūcijas dzīvoja arī māte, bet brālis pē demobilizācijas nomira Liepājā 1945.gadā. Pēckara gados daudziem aktieriem, arī Lūcijai, piešķīra ģimenes dārziņus. Lūcijai tādi bija divi - Skanstes ielā un Maskavas forštatē. Edvarda: "Pavasarī stādījām, rudenī vācām ražu un vedām uz Pētersalas ielu bietes, burkānus, kartupeļus, sīpolus. Tikai 1962.gadā mammai piešķīra divistabu dzīvokli Hospitāļu ielā. Vecāmamma gan šo dienu nesagaidīja." Līdz pat mūža beigām Lūcija dzīvoja bez vīrieša atbalsta ģimenē. Viņa zināja, ka Luijs savā jaunajā ģimenē nebija laimīgs. 1956.gadā Eiženija tika atlaista no teātra. 1970.gadā viņa, sadzērusies nervu zāles, aizgāja no dzīves. Pāris gadu vēlāk nomira arī abu dēls Indriķis. Edvarda un Jānis ļoti rūpējās par tēvu un cerēja, ka vecāki atkal varētu saiet kopā, taču Lūcija - nē, un viss! Luijs Šmits tolaik jau strādāja Dailes teātrī. Edvarda stāsta: "Pēc kara tēvs ar Hariju Liepiņu nāca pie mums, virtuvē strēba zupu, runāja par mākslu un dzīvi. Ne jau nu uz mums skatīties viņš skrēja nakts vidū, bet mammai tas "atgrieztais maizes rieciens" palika spēkā." Kad 1985.gadā nomira Luijs Šmits, izrādījās, ka Meža kapos līdzās Eiženijai un Indriķim vietas vairs nav. Luiju Šmitu apglabāja Meža kapos, bet citā vietā. Jau 50.gados Lūcija Baumane pārgāja uz krustmāmiņu un vecmāmiņu lomām. Iespējams, Lūcijai mazliet kremta, ka viņa nekad netika spēlējusi jaunas, kaislīgas un mīlošas sievietes. Taču, pirmkārt, laikā, kad viņa to varēja darīt, Lūcija bija diezgan kalsna un puiciska, otrkārt, Jaunatnes teātrī viņu šajā jomā izkonkurēja skaistules Biruta Vizicka un Benita Ezerniece. Baumane atkāpās bez cīņas un intrigām. Pārtapšanas process vecāka gadagājuma sievietēs aktrisei nesagādāja grūtības, jo atkal tika likts lietā "atmiņu albums". Viņa tēloja daudzas šādas lomas, savā triumfa stundā arī Nēzi Centrifūgā (1985). Nēzes mūža ritējumā Baumane iešķetināja savus zaudējumus un sāpes, un šķiet, ka abu - Nēzes un aktrises - likteņi visu mūžu ritējuši līdzās. Pēc Lūcijas Baumanes nāves 1988.gadā izrādi izņēma no repertuāra, jo aktrisi šajā lomā neviens nevarēja aizstāt. Baumanīte, kā viņu sauca kolēģi, bija īsts darba zirdziņš. Viņai piemita režisora talanta dzirksts, tikai bez milzu ambīcijām. Aiziešana pensijā 1960.gadā nebūt nenozīmēja, ka Lūcija Baumane aiziet no teātra. Viņa pievērsās jauno aktieru audzināšanai un strādāja par režisora asistenti. Aktrise zināja un izjuta teātri un tā cilvēkus. Viņa allaž zālē sēdēja līdzās teātra galvenajam režisoram Ādolfam Šapiro un citiem režisoriem, bija vidutāja starp aktieriem un režisoru. Baumane klusi vēroja uz skatuves notiekošo un tad kaut ko klusi iečukstēja ausīs režisoram, kurš to visbiežāk jau kā savu atziņu pateica aktieriem. Mākslas darbinieku namā 80.gados Lūcija Baumane veldzēja dvēseli, iestudējot padomju laikā aizliegto latviešu dzejnieku programmas - Poruku, Ziemeļnieku, Frici Bārdu un citus. Publika uzgavilēja, iestudējumos bija jaušamas atmodas vēsmas, bet Šapiro neļāva iestudējumus pārcelt uz Jaunatnes teātra skatuves. Baumanei tas ļoti sāpēja. Aktrise gandrīz nekad neslimoja. Šķita, ka viņa ir mūžīga. Kad Lūcija Baumane 1988.gada aprīlī astoņdesmit triju gadu vecumā iegūla slimnīcā ar infarktu, neviens neticēja, ka viņa vairs neatnāks uz teātri. Neatnāca. Lūcija Baumane nomira 1988.gada 22.jūnijā. Viņa apglabāta Meža kapos līdzās Luijam Šmitam.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits