Zaļā zālītē gulošs lauva

Mastifi ir ļoti sena šķirne. Antīkos laikos karavīriem bija vajadzīgi vareni, agresīvi suņi, kas sargāja vezumus ar salaupīto mantu. Molosu grupas suņi 218.gadā p.m.e. piedalījās Hannibala karagājienā pāri Alpiem. Savukārt 1406.gadā Jorkas hercogs Anglijā apraksta molosus kā mājas un ganāmpulka sargus un palīgus medībās. Angļu mastifu selekcija nopietni tika sākta viduslaikos Anglijā. Šo šķirni drīkstēja turēt tikai aristokrāti vai vismaz bagātnieki. Pagājušā gadsimta beigās mastifi izplatījās arī Amerikā. Mūsdienās angļu mastifa rakstura īpašības pielāgotas jauniem dzīves apstākļiem - šie suņi joprojām ir izcili mājas sargi, taču arī paklausīgi un mīlīgi ģimenes locekļi, ļoti pacietīgi saskarsmē ar bērniem un nopietni vērtējoši pret jebkuru svešinieku mājā. Angļu mastifs nav zinātkārs, tāpēc pastaigas laikā suns paklausīgi iet blakus saimniekam, nepūloties izlasīt katru zālītē atstāto sugas brāļa vēstulīti. Taču viņš nav flegma - ja vajadzēs, angļu mastifa reakcija būs ātra. Mastifi necīnās par līdera lomu ģimenē, viņi pakļaujas pat bērniem, taču necieš netaisnību. Angļu mastifs nav iespaidojams ar spēku, to lietojot, saimnieks var zaudēt suņa uzticību uz visiem laikiem - suns ietiepsies un noslēgsies sevī. Angļu mastifs ir ļoti komunikabls saskarsmē ar citiem suņiem, taču tikai tad, ja mastifu atzīs par līderi. Pretējā gadījumā sugas brālis var tikt nogāzts zemē un pārliecināts ar spēku. Angļu mastifs ir no klusētājiem, tāpēc nebūs jāuztraucas tiem, kas necieš suņa rejas. Liels un lādzīgs Angļu mastifs nav pasaulē lielākais suns, bet smagākais gan. Šis suns sver aptuveni 100 kg (kucīte - ap 80 kg) un skaustā sasniedz 70-76 cm un vairāk. Kinologs Ainārs Plotnieks jau trīspadsmit gadu nodarbojas ar molosu grupas suņiem. Runājot par angļu mastifiem, viņš uzsver: «Tā ir kolosāla šķirne, taču nevienu molosu grupas suni (bulmastifs, Neapoles mastino, Bordo dogs u.c.) nedrīkst iegādāties tikai tāpēc vien, ka tie ir modē attiecīgā laikposmā.» Lai atvēsinātu galvas tiem, kas nav nopietni padomājuši par šķirnes izvēli, Ainārs saka: «Šī šķirne, tāpat kā visi molosi, ir gan finansiāli, gan fiziski grūti audzināmi. Tos turēt nozīmē ziedoties sunim. Pavisam noteikti šo suni nevarēs turēt ne cilvēki ar maziem ienākumiem, ne arī jaunbagātnieki pilsētas dzīvoklī. Vispiemērotākā vide angļu mastifam ir privātīpašums laukos vai piepilsētā. Mastifs nav turams ķēdē piesiets. Normāls mastifs ir mazliet līdzīgs lauvam, un tāds suns zaļā zālītē ir neatvairāmi skaists. Ideāls saimnieks? Cilvēks, kas no sirds mīl šo šķirni, kam patīk nodarboties ar savu suni, kas ar labestību uztvers gan suņa siekalošanos, gan to, ka lielie suņi šad tad bojā gaisu pat ciemiņu klātbūtnē, ka ēdot, viņam viss apkārt šļakst un birst, un - ja liek čupu, tad tā ir augumam atbilstoši liela. Vai esat tam gatavi? Ja tā, tad dodieties pēc kucēna - maza brīnuma ar lielu, krociņām klātu galvu.» Uzmanību! Izvēloties kucēnu, pārliecinieties, vai viņš ir vesels! Angļu mastifam raksturīgas iegūtas vai iedzimtas locītavu slimības. Suni barojiet bieži, bet nelielām devām, lai nebūtu zarnu samešanās. Pēc ēšanas sunim aptuveni vienu stundu jāguļ. Interesentiem jārēķinās arī ar faktu, ka angļu mastifa mūžs ir visai īss - aptuveni astoņi, augstākais, desmit gadi. Suns pieaug tikai 2,5 gadu vecumā, bet piecos gados jau sāk novecot. Šķiršanās vienmēr ir sāpīga.