Savā vārdā nosauktajā trasē ieradies samērā klusu, bez lielas ažiotāžas!
Es jau burtiski tik tikko piebraucu autostāvvietā un pat nepaguvu ieiet trases teritorijā. Paguvi mani pārķert, pirms kāds pamanīja manu ierašanos. Sacensību sākumā arī pārsvarā ir pati jaunākā paaudze, piecus līdz desmit gadus veci. Liela daļa no viņiem nemaz nebija dzimuši laikā, kad vēl braucu. Interese no jauniešiem tāpat ir. Pats to vairāk izjūtu pēc savas māsas meitas, kurai ir septiņi gadi. Viņa brauc BMX, un māsa bieži sūta video, kuros meita teju katru dienu skatās Londonas olimpisko spēļu fināla braucienu un jūsmo.
Tas viņai motivācijai?
Viņa skatās, kā pareizi jābrauc, mācās. Tad nu māsa stāsta, ka viņai neesot variantu, – bieži jāklausās vienas un tās pašas emocijas no tā video.
Kādas tev pašam ir sajūtas, izdzirdot sava vārda brāļa, komentētāja Māra Rīmeņa daudzkārtīgo "Māris Štrombergs!"?
Man jau tas liekas palicis ļoti tālā pagātnē. Ir nosēdies un daudz par to neaizdomājos. Dzīve iet uz priekšu un dzīvoju tagadnē. Kad satieku kādu, necenšos stāstīt – bija šitā un tā, savā laikā varēju izdarīt, lūk, kā! Tāpat jau kādreiz video no Londonas vai Pekinas spēlēm kaut kur izlec un vēl tagad arī zosādu mazliet uzrauj. Tam visam tomēr ir iziets cauri, daudz darba bijis ieguldīts, arī daudz emociju un stresa. Bet šodien es ceļos un dzīvoju ar savu ģimeni, savu puiku. Viss iet uz priekšu.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!