Ko pašlaik dara un kā jūtas Aigars Fadejevs?
Aigars jūtas lieliski, ārstējot sporta traumas un arī parastus cilvēkus. Tas ir mīts, ka pie Aigara Fadejeva nāk tikai pasaules labākie sprinteri, – visiem sāp muguras, visiem sāp ceļi, ir dažnedažādas mikrotraumas. Nesaku, ka esmu gudrākais, bet pusi mūža esmu pavadījis profesionālajā sportā, un tas devis sapratni arī ārpus standarta situācijām. Esmu opozicionārs ķirurģijai, mans darbs ir secināt, vai cilvēkam var palīdzēt ar alternatīvām metodēm. Kas ir traumu iemesli? Pārsvarā gadījumu tā ir neesošā fiziskā kondīcija.
Vai kāds vēl uz ielas pazīst olimpisko vicečempionu?
Pazīst, pazīst. Reizēm ir sarežģīti. Kad ar dāmu aizbraucam uz lielākiem pasākumiem, tādiem kā Brīvdabas muzeja gadatirgu, kur sabraukuši lauku cilvēki, pārdodot lauku labumus, mani pazīst katrā stendā. Ir ļoti grūti koncentrēties tam, ko gribi paņemt, jo cilvēki vēlas parunāties. Tas savā ziņā, protams, ir patīkami, bet arī nogurdinoši. Liekas, ka laiks jau pagājis, tomēr arī jaunās paaudzes cilvēki mani zina – varbūt pateicoties plakātam Rīgas lidostā. Savukārt tā laika cilvēki bieži ievēro, pēkšņi nāk pāri ielai, jo grib paspiest roku. Patīkami.
Vai vari teikt, ka esi pieprasīts sporta rehabilitologs?
Mēs dzīvojam mazā peļķītē, pīļu dīķī, kurā viens otru zina. Cilvēki, kuriem es esmu palīdzējis, iesaka mani citiem. Paldies Dievam, man ir talants un zināšanas, varu palīdzēt, un pārsvarā gadījumu tas izdodas.
Tāpat piekop neiromuskulāro terapiju – palīdzi, lai sportisti, kuriem būtu jāveic operācija, varētu bez tās iztikt.
Tagad runāju ar sporta mediju, tāpēc minam sportistus, bet tie nav tikai sportisti. Es vienmēr saku, ka ofiss ir killeris, bet tagad arvien vairāk cilvēku strādā ofisos – viņiem ir muguras problēmas, kakla problēmas, nosprostoti muskuļi, nervi, mākslīgas migrēnas, nepareiza stāja un tā tālāk.
Agrāk smags darbs skaitījās virpošana, rūpnīca, uzskatu, ka vēl lielāka traģēdija ir ofisu darbs.
Neiromuskulārā terapija, kuru padziļināti esmu studējis, ir alternatīva manuālās terapijas metode, ar kuras palīdzību var noņemt saasinājumu vai blokus no mugurkaula, locītavām, mīkstajiem saistaudiem, muskuļiem un tā tālāk.
Atklāti sakot, pirmoreiz to sajutu un daļēji nošpikoju no Kobes Braienta ārsta Barensa Beitosa. Viņš ir ļoti dārgs ārsts, un tieši viņš pie manis atveda Kobi. Tad nu es pieteicos pie viņa Santamonikā uz vizīti un teicu, ka man ļoti sāp plecs. Gadus 15 iepriekš biju nokritis ar moci, un, jā, bija dislocēts kreisais plecs, kurš dažreiz lika par sevi manīt, bet tobrīd sameloju, jo gribēju redzēt, kā viņš strādā. Šīs trīs vizītes bija nenormāli dārgas, bet bija tā vērtas. Redzēju, kā strādā viens no labākajiem šīs metodes speciālistiem. Izjutu to uz sevis un varēju saprast, kā tā darbojas praksē.
Kuri šobrīd ir tavi slavenākie klienti?
Tad man ir jālielās. Mans klients ir pasaules čempions Kristians Kolmens. Maijā šeit bijām desmit dienu un pagatavojāmies. Tagad drīkstu teikt, bet sezonas laikā to nevarētu atklāt – viņam labajai kājai bija bicepsa sasaistes mikrotrauma. Viņš ir spēka ātruma sprinteris, tāpēc arī sarāva bicepsa sasaisti. Ir vairākas lietas, ko nedrīkstu stāstīt, bet, kā viņu gatavo… Viņam līdzi brauc divi zinātnieki, un tā jau ir nākotne. Viņš ir aplīmēts ar sensoriem, un viņi strādā pie atmiņas. Viņš starta blokus un distances īsu posmu kodē sev galvā, klausoties signālus. Principā viņš tiek kodēts, lai, izejot uz starta, jau skrietu zemapziņas līmenī. Ja pēc 20 noskrietiem metriem viņš nav pacēlies konkrētā leņķī, tiek apstādināts. Šādi viņš šeit startu ir skrējis pa 100 reizēm, kamēr trāpa signālu. Šāda līmeņa atlētiem mūsdienās tiek taisīta biopsija, noteikta viņu kapacitāte ģenētiskā līmenī. Programmēšana un kodēšana ir kaut kāds kosmoss.
Sprinta nākotne ir krietni ārpus normālā.
Tātad pašreizējais pasaules čempions 100 metru sprintā desmit dienu bija Rīgā?
Tā bija otrā reize. Pirms diviem gadiem ņēmām Daugavas stadionu, bet šoreiz viņš nopietni netrenējās, jo vēl bija traumēts. Toreiz slēdzām līgumu ar apsardzes kompāniju, četriem sargiem pilnībā pa perimetru vajadzēja aiztaisīt stadionu, lai neviens netiktu klāt, jo zinātnieki strādā ar savām metodēm. Savukārt šoreiz bijām LSPA stadionā, jo tika izstrādāti tikai starta bloki – 15–30 metru. Ar stadionu viņi īsti nebija apmierināti, jo ir izvēlīgi. Pats labākais stadions šobrīd ir Baldonē, kā viņi teica, tas atbilst visaugstākajiem standartiem.
Mūsu vienošanās ir līdz olimpiskajām spēlēm. Ja nekas nav mainījies, es ar viņu būšu tik ilgi. Viņi gatavojas pasaules rekordam un olimpiskajām spēlēm. Puika ir jauns. No iepriekšējiem superstāriem, kas ar mani strādājuši, viņš atšķiras ar to, ka ir grūti kontrolējams. Viņam apkārt ir ļoti gudri cilvēki, bet pats ir emocionāls un reizēm dara muļķības – neklausa, nedara, kas izplānots. Viņš ir talantīgs, bet tam visam nāk līdzi baigi smags raksturs – smagākais, ar kādu esmu strādājis. Viņam vajadzētu olimpiādi noskriet, tad vēl vienu un tad mest mieru. Tomēr raksturs ir tāds, ka reizēm viņš komandu noved līdz baltajām pelītēm.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!