HOKEJA TRAKUMA SĀKUMS
«Pagājuši 30 gadi, bet šķiet, ka tas notika vakar,» sarunu ar Sporta Avīzi par 1996. gada notikumiem sāk Latvijas izlases tā brīža galvenais treneris Leonīds Beresņevs. Pirms tam iegūstot pieredzi kā vienam no Ēvalda Grabovska palīgiem, speciālistam šis bija pirmais turnīrs kā galvenajam trenerim un izdevās ar pirmo piegājienu ievest Latviju spēcīgāko vienību saimē. Nosacījumi bija diezgan skarbi: lai iegūtu vienīgo ceļazīmi uz augšu, vajadzēja ieņemt pirmo vietu astoņu komandu vidū. Tobrīd A divīzijā spēlēja tikai 12 izlases. Pirms gada tas nebija izdevies, jo, svinot drošas uzvaras sešās no septiņām spēlēm, Latvija paklupa pret Slovākiju un vēl uz gadu palika zemākā līmenī.
Nākamajā gadā vajadzēja mēģināt vēlreiz, un šoreiz dramatiskums bija vēl lielāks, jo ceļazīmes liktenis izšķīrās vien pēdējā dienā, kad savā starpā satikās Latvija un Šveice. Turnīra situācija mūsējiem bija labvēlīga, jo derēja arī neizšķirts – 1996. gadā hokeja spēles varēja noslēgties arī bez uzvarētāja noteikšanas –, kamēr pretiniekiem, kuri pirms tam bija zaudējuši vēl vienai pretendentei uz ceļazīmi Baltkrievijai, vajadzēja uzvaru. Lai arī pirms izšķirošās dienas Latvija ieņēma pirmo vietu grupā, Beresņevs uzsver, ka nebūtu pareizi teikt, ka mūsējos bija pamats uzskatīt par favorītiem. Šveice jau pirms tam bija paspējusi paostīt elites divīzijas gaisu un atšķirībā no Latvijas, kas atradās tikai sava ceļa sākumā, cīnījās par atgriešanos, nevis debiju. Viena no lietām, ko piemin Beresņevs, ir nopietns gatavošanās process turnīram, kura laikā komandai, pēc paša trenera vārdiem, nebija laika domāt nedz par žurnālistiem, nedz slavu vai popularitāti, lai gan uzmanību no līdzjutējiem varēja izjust arī 1996. gadā. It īpaši pēc turnīra beigām. «Eindhovenā bija daudz Latvijas fanu. Pēc tam svinējām uzvaru kādā vietējā klubā, kur bija visi mūsu līdzjutēji un arī mēs paši,» atceras viens no tās izlases jaunākajiem spēlētājiem, 14 pasaules čempionātu (no tiem 12 elites divīzijā) dalībnieks Rodrigo Laviņš, izceļot, ka svinības notika augstā līmenī. Laviņš, kuram tobrīd bija 21 gads, uzskata, ka tieši ar Eindhovenu sākās Latvijas hokeja trakums. «Mēs bijām kā tādi rokstāri,» spilgtu epitetu izmanto aizsargs, lai aprakstītu, kādu mīlestību no faniem izlases hokejisti izjutuši jau tobrīd. Viņš uzsver, ka arī pirms 30 gadiem hokejs bija galvenais sporta veids valstī. Beresņevs piebilst, ka tajos laikos nebija daudz cilvēku, kuri varēja atļauties braucienu uz pasaules čempionātu, un Eindhovenā ar Latvijas izlasi atradās tikai paši uzticamākie līdzjutēji.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!