No simt skrējējiem līdz zelta kvalitātei

"Smieklīgākais jau ir tas, ka esam to "skriešanas vīrusu" pielipinājuši citiem, bet paši to līdz galam nevaram izbaudīt. Sākotnēji maratonu veidojām ar domu uztaisīt foršas sacensības Rīgā, kurās skriet pašiem, bet loģiski, ka mēs, es un komanda, to skriešanu nemaz nevaram izbaudīt, jo tajā dienā mums ir pavisam citi pienākumi. Nevari būt vienlaikus uz skatuves, dziedāt operu un reizē būt arī skatītājos," Aigars Nords sarunā ar laikrakstu Diena neslēpj, ka visgrūtāk ir brīdī, kad lielajam skrējēju pūlim jādod starta signāls. "Protams, tajā brīdī es gribētu būt tai pūlī. Redzot viņus, uzreiz atceros visas savas sajūtas trasē, kad esmu piedalījies citos maratonos. Zinu, kādas ir emocijas. Gribētos kaut vienreiz redzēt, kā tas ir no otras puses, iejusties skrējēja ādā Rīgas maratonā un saprast, ko tas īsti nozīmē."

Vai nevari izmantot dienesta stāvokli?

Teorētiski varu, un gan jau būs arī kāds pensijas stāvoklis, kad es to arī izdarīšu. Arī tagad viss jau ir tā sakārtots, ka katram ir savi pienākumi un man nav tajā brīdī jāliek žogi, jāpasniedz ūdens vai jāregulē policijas mašīnas. To visu dara komanda, bet man ir jāizšauj starts, jātiekas ar sponsoriem, medijiem, skrējējiem. Patiesībā, pat ja es būtu trenējies, stress pēdējās dienās pirms maratona ir tāds, ka nebūtu variantu normāli noskriet. 

Kāpēc, tavuprāt, skriešanas vīruss ir tik lipīgs?

Kad sākām, cilvēkiem nebija šāda veida skriešanas pieredzes. Arī tagad, runājot ar cilvēkiem par to, cik nu kurš ir skrējis, galvenokārt tas asociējas ar skriešanu skolā, un, nezinu, kāpēc, lielākoties tās ir negatīvas atmiņas. Man pašam savulaik bija atbrīvojums no sporta. Pārsvarā ir likts skriet vai nu par ātru, vai par tālu – tipiskākās kļūdas, ko iesācēji salaiž dēlī. Maratonam nav jābūt ne kaut kādām mocībām, ne sacensībām uz ātrumu. To var ļoti labi izbaudīt, to var darīt kopā ar kolēģiem un neskaitāmiem citiem cilvēkiem, tiekot pie kopības sajūtas. Manuprāt, daudziem šajā reģionā, kur iepriekš nebija bijis šāda mēroga skriešanas pasākuma, tas bija jaunatklājums, kas ir iepaticies tik ļoti, ka nākamajās reizēs tiek iesaistīti arī draugi un radi. Taču es joprojām uzskatu, ka ir vēl vesela pilnīgi neskarta sabiedrības daļa, kas vispār neko nedara, nekustas. 

Iekustināt tautu kaut kādā mērā ir bijis starp taviem personīgajiem mērķiem?

Ja teiktu, ka 2007. gadā sākām ar cēlu ambīciju iekustināt visu Latvijas tautu, tās būtu muļķības. Mums nebija ne jausmas, ko varam panākt. Tomēr, kad redzēju, cik ļoti tas pasākums cilvēkiem patīk, kā mēs viņus iekustinām, jau sākām domāt par jaunām distancēm, bērnu dienu. Pamazām audzējām klāt, un cilvēki bija gatavi to patērēt. Teikt, ka mēs nācām ar vīziju un misiju visus iekustināt, būtu pārāk paštīksmīgi, tomēr mums tas ir labi sanācis, un par to ir baigais gandarījums. Šobrīd jau ir atbildība par to, ka esi cilvēkus izkustinājis, un katru reizi cenšamies uzlikt augstāku latiņu, kļūt starptautiski plašākiem.