Iesākumā spēlēju futbolu, bet biju garš, kas nozīmēja, ka piemērots varētu būt volejbols. Tiklīdz deviņu gadu vecumā sāku trenēties pie Gata Vanaga, man tas uzreiz iepatikās, bija sajūta, ka šajā sporta veidā es varētu daudz vairāk sasniegt. Pēc tam mani piecus gadus trenēja, ļoti daudz iemācīja un daudz iespēju deva Māris Vensbergs.
Visi mani vienaudži Itālijā ir ātrāki un stiprāki nekā Latvijā, man tas ļoti patīk, jo jūtu lielāku konkurenci. Trenējos arī ar vecākiem puišiem, ne viens vien no viņiem jau nākamajā sezonā spēlēs A sērijā. Šī gada laikā visvairāk esmu pielicis pie tehnikas. Pretinieki, kuri mums pretim stājās Itālijas čempionāta finālā, ir no mūsu provinces, tāpēc sezonas laikā tikāmies vairākkārt. Sākumā pret viņiem gāja grūti, bet laika gaitā ļoti pielikām kā komanda, saliedējāmies un saspēlējāmies, katrs zināja, kas viņam jādara, un nospēlējām vienoti.
Pērn nometnē Gulbenē pēc pāris treniņiem mani parunāt pasauca itāļu speciālists Mauro Marketi un uzaicināja doties spēlēt uz Itāliju. Par šādu piedāvājumu biju ļoti pārsteigts, bet tieši Itālija man vienmēr bija iekšējs sapnis. Šis tagad ir piepildīts, nākotnē man ir vēl lielāki sapņi, vēlos realizēt arī tos. Esot prom no mājām, pirmajās divās nedēļās, kad viss apkārt bija jauns, likās nedaudz bailīgi, tomēr ļoti ātri iedzīvojos. Uzskatu gan, ka patstāvīgs biju arī iepriekš, jo daudz esmu dzīvojis nometnēs, tāpēc neizjutu milzīgu šoku, ka aizbrauktu un neko nemācētu.
Itālijā mācos starptautiskajā skolā. Mācības katru dienu ir no 8 līdz 16, pēc stundas esmu mājās, un pussešos jau sākas treniņš. Pēc tā dažreiz atgriežos tikai vienpadsmitos. Labam volejbolistam ir nepieciešama disciplīna un gribēšana doties uz treniņiem. Lai arvien progresētu, es katrā treniņā nospraužu mērķi. Nākamajā sezonā vēlos ar Latvijas U18 izlasi tikt līdz Eiropas čempionāta finālturnīram un tajā labi nospēlēt.
Manas stiprākās puses ir uzbrukums un bloks, vēlētos uzlabot aizsardzību un servju uzņemšanu, kas mūsdienu volejbolā ir ļoti svarīga. Īpaši manā, pusītes, pozīcijā visiem jāmāk darīt visu – uzcelt, iesist, nobloķēt, uzservēt. Aizvadītajā sezonā man bija pārsteidzoši laba serve, jo no planiera pārgāju uz gremdservi, kas, manuprāt, man ir daudz piemērotāka, jo varēju iesaistīt spēku. Iepriekš servēju ar domu pārservēt, bet tagad jau mērķis bija gūt punktu. Mans elks ir ukraiņu pusīte Olehs Plotnickis, kurš ir mana auguma spēlētājs, ļoti patīk viņa agresīvais spēles stils.
Latvijā ir daudz jaunu perspektīvu volejbolistu, uzskatu, ka šobrīd salīdzinājumā ar citām valstīm mēs jau startā esam fiziskāki, bet pietrūkst tehnisko prasmju. Iedzīvotāju skaits mums arī neatļauj veikt lielu atlasi. Piemēram, Itālijā mūsu reģionā ir 11 miljoni iedzīvotāju, un tur notiek tikpat liela atlase kā Latvijā uz izlasi. Esam maza valsts un ļoti liels prieks par katru panākumu, ko gūstam. Vieglāk ir apvienot divus labus pludmales volejbolistus, man bija milzīgs pārsteigums, kad pērn Mārtiņam Pļaviņam ar Kristianu Fokerotu izdevās uzvarēt Eiropas čempionātā. Gribētos arī mūsu zāles vīru un dāmu izlasi redzēt olimpiskajās spēlēs, bet līdz tam vēl jāveic garš ceļš. Mans sapnis ir ar Latvijas valstsvienību spēlēt Eiropas čempionātā un cīnīties par medaļām, ko gan nebūs viegli piepildīt.