Tētis mani trīs gadu vecumā atveda uz pirmo treniņu. Man tas ļoti patika, un tā arī tiku ievilkts džudo pasaulē. Man iepatikās skatīties, kā lielie sportisti kāpj pa virvēm, izdara metienus, un arī pats vēlējos to visu spēt paveikt. Viņi tolaik bija mans paraugs.
Pirmā trenere bija Laura Kupre. Tagad mani trenē treneris Gatis [Mīlenbergs], treneris Vilnis [Mīlenbergs], treneris Džeisons [Smoļars], treneris Aigars [Mīlenbergs]. Viņi iemāca ļoti daudz, augu kopā ar viņiem. To, ka džudo man arī izdodas, sapratu aptuveni septiņos gados, kad pirmoreiz sāku braukt uz sacensībām – dabūju pirmo vietu Polijā, pēc tam sāku izcīnīt pirmās vietas arī Latvijā.
Pirmdienās, trešdienās, piektdienās treniņi ilgst divas ar pusi stundas, otrdienās un ceturtdienās – trīs ar pusi stundas. Savukārt sestdienās stundu. Manas stiprākās īpašības ir fiziskais spēks un izturība. Visi par mani ir lielāki un smagāki, tāpēc vajag vairāk strādāt uz ātrumu. Esmu pirmajā svara kategorijā, pārsvarā sacenšos svarā līdz 50 kilogramiem. Ikdienā man ir ap 47–48 kilogramiem, jāuzdzen uz augšu, lai es būtu savā kategorijā smagākais, un tad varēšu pretiniekus pārspēt arī ar spēku.
Dažiem džudo sportistiem pietrūkst motivācijas trenēties, un viņi ātri padodas, bet tie, kuriem motivācija ir, paliek līdz 18 un vairāk gadiem. Man ir motivācija. Man patīk, ka tagad jau es pats dažiem mazajiem esmu paraugs. Ļoti iepriecina, ka varu izdarīt to, ko gribēju, kad biju maziņš.
Džudistam ir nepieciešama mērķtiecība, spēja nepadoties, kā arī atbalsts no draugiem, vecākiem un treneriem. Esmu trīs reizes uzvarējis Latvijas čempionātā, bijis labākais Baltijas čempionātā, izcīnījis trešo vietu Eiropas Cerību kausā un arī daudzās starptautiskās sacensībās ārvalstīs kāpis uz pjedestāla.
Mans mērķis ir turpināt trenēties un nekad nepadoties. Ceru, ka nākotnē pārstāvēšu arī Latvijas izlasi. Man ir daudz elku, piemēram, Tato Grigalašvili no Gruzijas, Josiro Marujama no Japānas. Ārpus džudo dažreiz ar draugiem spēlēju futbolu, bet ar ģimeni padelu.