Ir dzirdēts viedoklis, ka iesaistīšanās klasterī nesader ar Latvijas uzņēmēju vidē un mūsu valsts sabiedrībā kopumā valdošo viensētnieku mentalitāti. Ko rāda jūsu pieredze?
Tam, ka Latvijā uzņēmēju vidū un sabiedrībā kopumā spēcīgi jūtama viensētnieku mentalitāte, varu vien piekrist. Tomēr uzņēmējdarbība pēc būtības ietver nepieciešamību sadarboties, un ikvienam cilvēkam, kurš pievēršas uzņēmējdarbībai, vajadzīga prasme sadarboties. Klasteri patlaban ir ļoti populāra sadarbības forma Ziemeļvalstīs, arī Spānijā, Vācijā un Austrijā. Klasteris vietējā – Latvijas – līmenī paver iespējas uzņēmumu pārstāvjiem apmainīties ar pieredzi un tikties ar zinātniekiem. Vēl ir arī starptautiskā sadarbība. Sadarbojamies ar līdzīgām klastera tipa organizācijām galvenokārt Ziemeļvalstīs, kur ir sadarbībā ieinteresēti uzņēmumi, pētnieki un eksperti. Latvijas pārstāvjiem tā ir iespēja redzēt tendences, kas vērojamas ārvalstīs, analizēt, kā lietas tur notiek, un izveidot sadarbību, kas citādi nebūtu pieejama.
Kas raksturo Latvijas augstvērtīgas un veselīgas pārtikas klasteri?
Visi biedri, kas apvienojušies šajā klasterī, ir nišas produktu ražotāji, visi ir eksportētāji, visi ir augoši, uz inovācijām tendēti uzņēmumi. Mūsu vidū toties nav ļoti lielu uzņēmumu.
Kādus uzņēmumus jūs savā klasterī pieņemat? Formulējums "augstvērtīga un veselīga pārtika" uzliek augstu latiņu.
Mēs, protams, vērtējam potenciālos klastera dalībniekus, bet esam atvērti jaunu biedru iesaistīšanai un esam ieinteresēti klastera biedru loku paplašināt. To mums ieteica arī ārvalstu eksperti. Patlaban mums ir ap 14 biedriem, bet ārvalstu eksperti ieteikuši, ka mums vajadzētu ap 50. Jāteic gan, ka vienkārši palielināt biedru skaitu nav pašmērķis, svarīgi ir iesaistīt klasterī tādus uzņēmumus, kuri ir vērsti uz sadarbību. Būtisks kritērijs uzņemšanai klasterī ir arī tas, vai uzņēmums ir tendēts uz izaugsmi. Ļoti niecīgā mērogā strādājošs mājražotājs īsti nebūs tipisks klastera dalībnieks, savukārt ļoti vērienīgie uzņēmumi arī ne, jo ir ļoti pašpietiekami – paši veic pētniecību, paši iziet eksporta tirgos un nostiprinās tajos. Tātad klasteris ir galvenokārt vidējiem uzņēmumiem piemērota sadarbības forma. Svarīga ir arī sadarbība ar zinātniekiem, ar pētniecības institūcijām.
Uzņēmēju un zinātnieku sadarbība Latvijā bieži tiek vērtēta kā nepietiekama, uz to norādījis arī ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība). Jūsuprāt, uzņēmēji un zinātnieki runā vienā valodā vai, tā sakot, vajadzīgs tulkojums?
Ir vajadzīgs tulkojums. Latvijas sabiedrībai vēl ļoti daudz darba jāiegulda, lai veicinātu uzņēmēju un zinātnieku sadarbību un padarītu to efektīvāku. Uzņēmējiem un zinātniekiem ir atšķirīga attieksme pret laiku un arī atšķirīgi mērķi. Zinātniekam ir svarīgi sagatavot nopietnu zinātnisko publikāciju, bet uzņēmējam ir svarīgi iegūt specifisko pētījumu, kas svarīgs tieši viņa biznesam, un uzņēmējs nav ieinteresēts dalīties ar šo pētījumu.
Vēl jāpiebilst, ka zinātniekiem bieži interesē ļoti niansēta, detalizēta pētniecība, savukārt uzņēmumiem neinteresē detalizēti pētījumi, bet daudz vairāk interesē reālais, uzņēmuma darbībā pielietojamais rezultāts.
Nereti, ja uzņēmējs aiziet pie pētniekiem un kaut ko prasa, tas var beigties bez rezultāta, jo pētnieki vai nu nosaka ļoti augstas izmaksas, vai arī norāda, ka pētījumu veikšanai nepieciešams tik ilgs laiks, ka tas neatbilst uzņēmēja plāniem. Savukārt uzņēmējam ir atšķirīgi priekšstati par darba procesu, uzņēmējs uzskata, ka pētījumu var veikt daudz ātrāk un lētāk, nekā zinātnieki viņam stāsta. Bieži vien šādā situācijā kompromiss netiek panākts, uzņēmēja un zinātnieku sadarbība beidzas, pat nesākusies.
Sadarbību tātad sarežģī atšķirīgā attieksme pret laiku – zinātnieki vēlas pētīt ilgi un pamatīgi, uzņēmēji grib ātrus rezultātus?
Jā, tā ir. Jāņem arī vērā, ka daudzi zinātnieki, kuri strādā, piemēram, ar pārtikas nozari saistītā pētniecībā, ir noslogoti un viņiem nav iespējams atrast laiku, lai pievērstos jebkādam uzņēmēju ierosinātam pētījumam.
Ko var darīt klasteris?
Klasteris var veicināt uzņēmēju un zinātnieku sadarbību un var sekmēt to, ka rodas jaunas idejas, kā nonākt pie abpusēji – gan zinātniekiem, gan uzņēmējiem – pieņemama rezultāta.
Veiksmīga sadarbība parasti sākas pēc uzņēmēju vai pēc zinātnieku iniciatīvas?
Vairumā gadījumu ir tā, ka uzņēmēji ir tie, kuri zina, ko vēlas, un pat ļoti specifiski zina, tieši kas nepieciešams. Taču gadās arī tā, ka pētnieki meklē sadarbību ar biznesa vidi. Man zināmais pozitīvais piemērs ir Agroresursu un ekonomikas institūts. Ja ir abpusēja vēlme sadarboties – gan no uzņēmēju, gan no zinātnieku puses, tad optimālo sadarbības modeli var atrast.
Gribu arī uzsvērt, ka uzņēmums, investējot pētniecībā, var iegūt ilgtermiņā izmantojamu, uzņēmumam izdevīgu rezultātu, un var būt tā, ka ir vērts atvēlēt tik daudz laika, cik prasa zinātnieki.
Zviedrijas pārstāvji stāstījuši, ka Zviedrijā ir vērienīgi uzņēmumi, kuri pētniecībā investē desmit gadus un ļauj zinātniekiem mierīgi strādāt pētniecībā, un tad paņem no pētījumiem to, ko uzņēmumam vajag, savukārt mazajiem uzņēmumiem parasti gribas iegūt ātrus un konkrētus rezultātus.
Pieminējāt sadarbību ar Ziemeļvalstīm, tieši ar kurām Ziemeļvalstīm vairāk sadarbojaties?
Ļoti veiksmīgi izveidojusies sadarbība ar kolēģiem Somijā, Zviedrijā un Dānijā. Patlaban sadarbība ar Norvēģiju un Islandi vēl īsti nav attīstījusies.
Kas ir vērtīgais Ziemeļvalstu pieredzē, ko jūs vēlētos ieviest Latvijā, un kas mums Latvijā neder?
Vērtīgais ir tas, ka Ziemeļvalstu klasteri ir ar daudz lielāku pieredzi un izgājuši cauri daudziem tādiem posmiem, kuriem mums Latvijā vēl jāiet cauri. Gribu uzsvērt – klasteri nav īstermiņa projekti, bet gan ilgtermiņa risinājumi, parasti jebkuram klasterim pirmie pieci gadi ir ieskriešanās periods, un tikai pēc aptuveni pieciem gadiem klasteris var sākt strādāt nopietnāk. Tāpēc svarīgi mums te, Latvijā, ir saprast, ka klasteris ir nopietns ilgtermiņa pasākums un no klastera nevar gaidīt rezultātu jau pēc gada, pēc diviem gadiem.
Pieredze, ko mums Latvijā vērts pārņemt no Ziemeļvalstīm, ir arī ne vien tas, ka Ziemeļvalstu uzņēmējiem ir prasmīgāk attīstīta uzņēmēju un zinātnieku sadarbība, bet arī tas, ka tur ir ļoti spēcīga virzība uz inovācijām – gan pārtikas ražošanā, gan iepakojuma ražošanā, gan iepakojuma dizainā, gan vēl citās jomās. Ziemeļvalstīs patlaban arī vērojama tendence nevis orientēties uz liela apjoma ražošanu kā, piemēram, Polijā, bet uz nišas produktu ražošanu. Vēl viens pozitīvs aspekts Ziemeļvalstu vidē ir tas, ka šī vide ir ļoti atvērta ārējai sadarbībai, – Ziemeļvalstu pārstāvji sadarbojas ar mums Latvijā, sadarbojas ar Polijas kolēģiem, sadarbojas arī ar citu valstu pārstāvjiem, pat ar tādu ģeogrāfiski tālu valsti kā Japāna. Vērojams, ka Ziemeļvalstu pārstāvji apzinās, ka, globāli vērtējot, arī viņu valstu tirgi ir nelieli un tāpēc viņiem jābūt atvērtiem un inovācijas jāņem no daudzām dažādām valstīm. Turklāt Ziemeļvalstu pārstāvji arī paši gatavi dalīties ar dažādām inovācijām, un tas, ka viena Eiropas reģiona uzņēmumi ne tikai paši ir atvērti dažādu inovāciju pārņemšanai, bet ir arī gatavi dalīties ar savām inovācijām, mūsdienu atvērtajā pasaulē ir atzinīgi vērtējams aspekts.
Tas, ko mēs Latvijā nevaram pārņemt no Ziemeļvalstīm, saistīts ar to, ka mūsu vietējais tirgus ir daudz mazāks. Mums jāsaprot, ka Ziemeļvalstīs ir pilnīgi citi apstākļi, pilnīgi cits starta laukums un, ja salīdzina ar Latviju, daudz, daudz vērienīgāki biznesa mērogi. Piemēram, Zviedrijā tikai Skones reģionā Dienvidzviedrijā vien ir vairāki ļoti spēcīgi pārtikas jomas uzņēmumi. Dānijā savukārt ir tādi lielo uzņēmumu pārstāvji, kuri saprot, ka ap savu uzņēmumu izdevīgi veidot sadarbības partneru – mazāku uzņēmumu un arī pētniecības institūtu – tīklu.
Turklāt jāpiebilst, ka klasteriem Ziemeļvalstīs ir spēcīgs publiskā sektora finansējums – ir vai nu valsts, vai reģionālā līmeņa finansējums pamatlietām, ir arī liels augstāko izglītības iestāžu atbalsts.
Ja Latvijā būtu tāda situācija, ka klasteriem ir stabili nodrošināts finansējums pieciem astoņiem gadiem vismaz pamatlietām, tad varētu strādāt, plānojot darbus ilgtermiņā un paredzot ļoti sistemātiskus darbus, piemēram, regulāri organizēt vērienīgas konferences, kuru rīkošana prasa lielas izmaksas.
Ziemeļvalstīs konkurējošu uzņēmumu pārstāvji var apsēsties pie viena galda un vienoties par sadarbību? Latvijā nereti vārdos uzņēmēji gatavi sadarboties, bet realitātē rodas problēmas.
Jā, Latvijā ar to problēmas tiešām ir. Jāteic, ka mūsu klasterī nav tiešo konkurentu, jo uzņēmēji, ja arī strādā vienā nozarē, tad orientējas uz dažādām nišām. Ja būtu uzņēmēji, kuri ir tiešie konkurenti, kuri cīnās par vienu un to pašu tirgus daļu, par vieniem un tiem pašiem klientiem, tad kopā apsēsties pie galda un veidot sadarbību būtu ļoti grūti, taču, manuprāt, tā tas ir ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.
Jāteic, ka klastera būtība ir apvienot dažādus uzņēmumus, un var būt tā, ka uzņēmumi, kas vienā aspektā nopietni konkurē, citā aspektā sadarbojas. Par klasteri Somijā man reiz teica – klasteris ir sadarbošanās un uzticēšanās bizness, es šādam formulējumam piekrītu.
Kā Ziemeļvalstīs uztver Latvijas ražojumus? Pastāv viedoklis, ka patērētāji Ziemeļvalstīs ir vienlaikus ļoti patriotiski un ļoti konservatīvi pirkumu izvēlē, tāpēc, piemēram, Latvijā ražotam pārtikas produktam iekarot Ziemeļvalstu tirgu nav vienkārši.
Manuprāt, uzņēmumu pieredze ir ļoti atšķirīga. Zinu uzņēmumus, kas veiksmīgi eksportē savus ražojumus uz Ziemeļvalstīm, uz dažādām Āzijas valstīm, uz ASV, bet, protams, ne visi uzņēmumi iekarojuši stabilas nišas daudzos eksporta tirgos. Mani novērojami liecina, ka daudzās valstīs, to vidū Ziemeļvalstīs un arī Vācijā, pircēji, raugoties uz pārtikas precēm, vispirms meklē vietējās preces, un pārtikas izvēlē tiešām valda ļoti spēcīgs patriotisms. Jāapzinās arī tas, ka zināšanas par Latvijas produktiem daudzviet ārvalstīs ir niecīgas – tā tas vienkārši ir. Latvijas pārtikas ražotāji, piemēram, Zviedrijas iedzīvotāju uzmanību var piesaistīt ar labu produkcijas kvalitāti un ar nišas produktiem, bet ar lētiem masveida produktiem iekarot Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu tirgu būs ļoti sarežģīti.
Būtiska nozīme ir arī produktu iepakojumam un iepakojuma dizainam. Jebkura produkta virzīšana eksporta tirgū prasa pielāgošanu šī tirgus prasībām – arī vizuāli. Orientējoties uz eksporta tirgiem, ļoti būtiski ir pielāgot iepakojuma dizainu konkrētā tirgus prasībām, konkrētās vides patērētāju gaumei.
Kopumā jāteic, iekarot jaunus eksporta tirgus nav viegli. Tomēr tie uzņēmumi, kuri strādā eksporta tirgos, bieži vien ir soli priekšā tiem uzņēmumiem, kuri strādā tikai vietējā Latvijas tirgū, jo uzņēmumi, kuri strādā eksporta tirgos, redz, kādas ir tendences ārpus Latvijas, kādas ir aktualitātes un kādas ir patērētāju prasības ārvalstu tirgos. Došanās eksporta tirgos ir izaicinājums, bet vienlaikus tā ir arī iespēja, un, vērojot biznesa vidi, redzams, ka uzņēmumi, kuri cenšas ieiet eksporta tirgos, šo centienu rezultātā kļūst spēcīgāki, gūst jaunu pieredzi, šo uzņēmumu īpašnieki un vadība sāk domāt aizvien stratēģiskāk, iegūst aizvien jaunas zināšanas un pieredzi, ko arī pielieto aizvien plašāk.
Turklāt, ja uzņēmums ir starptautiskajā apritē, tad ātrāk uztver starptautiskajā mērogā aktuālas tendences, kas var palīdzēt šim uzņēmumam kļūt stiprākam.
Jūsuprāt, arī Latvijā pircēji primāri izvēlas mūsu valstī ražotas preces?
Latvijā joprojām ļoti būtisks pārtikas produktu un arī citu preču izvēles faktors ir cena. Manuprāt, tie pircēji Latvijā, kuriem ir augstāks labklājības līmenis, meklē bioloģiskos produktus, meklē kvalitātes ziņā augstvērtīgākos vietējos Latvijas produktus, savukārt tiem pircējiem, kuriem materiālās iespējas ir ierobežotas, likumsakarīgi galvenais mērķis ir atrast pēc iespējas lētākus pārtikas produktus, tāpēc viņi nevilcinoties izvēlēsies, piemēram, Polijas vai Lietuvas, nevis Latvijas produktus, ja vien Polijas vai Lietuvas produkti būs lētāki nekā mūsu valstī ražotie. Jo bagātāka kļūst sabiedrība, jo vairāk cilvēki domā par pārtikas veselīgumu un vietējo preču izvēli. Ja runājam par bioloģisko produktu tirgu, Latvijā tas pagaidām ir ļoti niecīgs, bet tas ir vērienīgs Vācijā, spēcīgi augošs – Austrijā un Zviedrijā. Zinu, ka arī Ķīnā pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas grupā.
Daudzu nozaru uzņēmēji pēdējā laikā sūdzas par darbinieku trūkumu. Kā ir nozarē, kurā darbojas jūsu pārstāvētais klasteris?
Kopumā pārtikas nozarē jūtams kvalificētu speciālistu trūkums, un uzņēmumi par labiem speciālistiem ļoti sīvi cīnās. Te gan jāuzsver, ka situācija visā Latvijā nav vienāda. Ir vērojamas atšķirības reģionālajā aspektā – Rīgā un Pierīgā ir viena situācija, visā pārējā Latvijā – cita. Ārpus Rīgas un Pierīgas darbinieku, kuri uzskatāmi par speciālistiem, trūkums ir daudz asāk izjūtams. Zinu uzņēmumu, kas atrodas Vidzemes centrālajā daļā, un šis uzņēmums nodrošina konkurētspējīgas algas, bet speciālistus atrast ir sarežģīti, jo daudziem izglītotiem speciālistiem gribas galvaspilsētas dzīvi, gribas galvaspilsētas tuvumu un viņi darbu meklē Rīgā un Pierīgā. Savukārt Rīgā un Pierīgā daudzos aspektos, arī nodarbinātības jomā, vērojama skaudrāka konkurences atmosfēra, nekā tas ir nelielās apdzīvotajās vietās.
Vidējās un augstākās izglītības iestādes pietiekamā skaitā nesagatavo kvalificētus speciālistus?
Jā, tā ir, taču būtisks aspekts ir arī tas, ka vērojams jaunās paaudzes intereses trūkums par darbu pārtikas nozarē. Piemēram, Valmierā ir profesionālās izglītības iestāde, kuras aprīkojumā investēti lieli finanšu resursi, kurā ir modernas iekārtas, taču ir grūtības nokomplektēt izglītojamo jauniešu grupas, jo jauniešiem trūkst intereses par piedāvāto profesionālo izglītību. Jaunieši savu nākotni vēlas saistīt ar darbu izklaides industrijā, ar informācijas tehnoloģijām. Ne valsts, ne privātais sektors nevar piespiest jauniešus izvēlēties pārtikas nozari, lai gan profesionāliem speciālistiem pārtikas nozarē paveras labas karjeras perspektīvas un ir arī plašas iespējas saņemt cienījamas algas.