Mežu atjauno stādot un dabiski

"Latvijas valsts mežos (LVM) katru gadu tiek atjaunoti vidēji 15 000 hektāru meža. 60% meža tiek stādīti, bet 40% notiek dabiskā atjaunošanās. Līdz ar to katru gadu rudeni 9000 hektārus gatavojam augsnes stādīšanai," saka Mārtiņš Gūtmanis, LVM mežkopības izpilddirektors, un piebilst: "Mežkopji ir atbildīgi par to, lai sakārtotu meliorācijas sistēmas. Liela daļa Latvijas valsts mežu atrodas uz susinātām augsnēm – tā tas ir bijis gan Latvijas brīvvalsts laikos, gan padomju laikos. Pēc mežizstrādes tas tiek sakārtots no jauna un sagatavota augsne jeb piemērota vietu, kur iestādīt stādu. Kociņam pēc kokaudzētavas, nonākot jaunā vietā, apstākļi ir pietiekami skarbi. Tāpēc nodrošinām, lai stādam būtu vairāk gaismas, mazāka konkurence un saknes būtu sausumā. Ja stāda saknes ir ūdenī, tam pietrūkst skābekļa un tas, visticamāk, aizies bojā."

Saglabā mežu bioloģisko daudzveidību

No 9000 hektāriem meža, ko katru gadu LVM iestāda, vidēji 4700 hektāros tiek iestādīts priežu mežs, 3300 hektāros – egļu un 1000 hektāros – bērzu mežs. Šogad plānots iestādīt 26,7 miljonus jaunu stādiņu, kas augs par 20–25% ātrāk nekā nocirstie koki – jāpateicas Latvijas zinātniekiem par ieguldīto darbu selekcijā.

Vidēji 6000 hektāros meži tiek atjaunoti dabiski. "Lai saglabātu  mežu bioloģisko daudzveidību – esošo koku proporciju –, mežs tiek atjaunots dabiski. LVM valdošā suga ir priede. Taču mums ir arī tādas sugas kā bērzs un apse, kas labi atjaunojas dabiski. Bērzs un melnalksnis 20% LVM teritorijas tiek stādīts, citur atjaunots dabiski. Arī stādītā mežā dažreiz gadās, ka egļu audzē kādu stūri noposta alnis un tur ieaug bērzs, kam nolemjam atļaut augt. Rezultātā sanāk, ka egļu audzē kādus 20% platības aizņem bērzi, jo tie aug daudz ātrāk nekā egles," skaidro eksperts.

LVM mērķis ir neizjaukt sugu proporciju. Piemēram, Ziemeļkurzemē pamatā ir skujkoki, tur arī visintensīvāk notiek priežu un egļu meža stādīšana. Latvijas dienvidaustrumos, Zemgalē, kur dominē lauksaimniecība, meži aug samērā nelielos puduros, ir vairāk lapkoku, piemērotāka ir dabiskā atjaunošana.

Jau iestādot stādu, var teikt, ka mežs ir atjaunots, jo stādu augstums atbilst tam, ko nosaka likums par meža atjaunošanu. Dabiski atjaunojot mežu, šo kritēriju sasniedzam vēlāk, bet ne vienmēr. Apšu audzē pusgadu pēc nociršanas atvases jau ir metru un vairāk garas. Savukārt priedei, dabiski atjaunojoties, var paiet pat četri gadi, tāpēc priedi ir efektīvāk stādīt. 90% priežu audžu ir stādīti, egles – pat 97%, jo tām ir grūtāk atjaunoties dabiski. Tomēr skujkoku mežaudzes prasa milzu rūpes, lai tur izaugtu tas, kas stādīts.

Cīņa ar konkurenci

"Lai izaudzētu 600 priežu, mums ir jāiestāda 3000 stādu, jo ir dažādi ārēji riski, kas to augšanu ietekmē. Stādam jaunaudzēs konkurence ir liela. Cirsmās parādās daudz aveņu. Ir skaidrs, ka kociņam sadzīvot ar lakstaugiem, kas ir krietni garāki, nav iespējams, jo tie aizsedz gaismu. Ik vietā, kur iestādām koku, mēs atgriežamies katru gadu, kopumā trīs reizes, lai atbrīvotu stādus no zālāja, lakstaugiem. Tas ir roku darbs vasarās. Kad stāds sasniedz metru vai pusotru, tad jau konkurence ir ar citiem kokaugiem, piemēram, bērzi aug ātrāk par egli. Šajā kopšanas periodā platībā atgriežamies divreiz – lai nozāģētu konkurējošos kokus un izaudzētu to audzi, ko esam iestādījuši. Mēs sev esam noteikuši konkrētus rādītājus, kā audzei jāizskatās četru gadu vecumā, kāds ir stādīto kociņu skaits un vai atbilst plānotais augstums," pastāsta Gūtmanis. Dabiskajā atjaunošanā mežkopis aiziet tikai divas reizes. Pirmo reizi izkopj, kad mežs sasniedzis divu metru augstumu. Otro reizi – kad koki ir sasnieguši piecu sešu metru augstumu.

"Var arī būt tā, ka esam iestādījuši kociņus, bet ziemā atnāk alnis un visu mūsu stādījumu noēd," Gūtmanis raksturo situāciju ar pēdējos gados pieaugošajiem dzīvnieku postījumiem. "Mežsaimniecība ir kļuvusi intensīvāka, un dzīvniekiem barības bāze ir laba. Arī te veicam dažādus preventīvus pasākumus – viens no tiem ir repelentu izmantošana uz stādiem. Tie dzīvniekus atbaida vai nu ar garšu, vai ar smaržu. Mēs saprotam, ka dzīvniekam mežā kaut kas ir jāēd. Esam gatavi no desmit ieaudzētām priedēm trīs atdot briedim vai alnim, bet, ja apēd piecas vai sešas, nav labi."