Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grīvu salā veido bāzes vietu apdraudētiem putniem

"Mana ģimene visos laikos ir saimniekojusi bioloģiski," uzsver Rēzeknes puses uzņēmējs, SIA Tīravoti valdes priekšsēdētājs Ivars Silkāns.

Viņš ir iesaistījies Latvijas Dabas fonda realizētajā LIFE+ projektā Mazā ērgļa aizsardzības nodrošināšana Latvijā un saimnieko savā 420 hektāru plašajā Lubāna mitrāja teritorijas daļā Grīvu salā.

Projekta mērķis ir palielināt mazo ērgļu aizsargātās populācijas daļu, noteikt ligzdošanas vietas un tajās veidot katram konkrētam gadījumam īpaši plānotu aizsargājamo teritoriju. Taču projekta sekmīgai realizācijai te ļoti svarīga ir sadarbība ar mežu privātīpašniekiem, kuri būtu gatavi mazā ērgļa barošanas teritoriju atbilstoši apsaimniekot. Tas gan nereti prasa dabas vērtību saglabāšanu likt augstāk par ekonomisko labumu gūšanu. Grīvu sala Rugāju novadā ir viena no projekta pilotvietām, tur sadarbība starp dabas ekspertiem un zemes privātīpašnieku ir izvērsusies visnotaļ veiksmīga. Ivars Silkāns atjauno biotopus dabas liegumā Lubāna mitrājs.


Dabas un jūrskolas rūdījums

SIA Tīravoti ir bioloģisko gaļas lopu saimniecība, kuras īpašumā atrodas viena no projekta teritorijām – Grīvu sala ar bioloģiski daudzveidīgām pļavām un putniem nozīmīgām ligzdošanas un barošanas vietām, taču šeit ir arī daudz aizauguma un agrāk neapsaimniekotu teritoriju.

Grīvu salā paredzēts atjaunot mazā ērgļa barošanās vietas 260 hektāru platībā, tostarp vairāk nekā desmit hektāru parkveida pļavu. Noganīšana ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Ivars Silkāns šim nolūkam iegādājies 80 šarolē šķirnes liellopu, un pirmā ganīšanas sezona Grīvu salā šoruden nu ir noslēgusies. Aizvadītajā vasarā Grīvu sala tika nopļauta, un atšķirībā no pārējās Latvijas, kur ar siena ievākšanu bijušas grūtības, te 234 hektāros izdevies iegūt ļoti labu siena ražu – 800 ruļļu. Pārējā platība tika noganīta. Vēl projekta ietvaros pļavās pakāpeniski tiek "dabiskots" hidroloģiskais režīms, aizrokot vecos meliorācijas grāvjus. Bet, lai apsaimniekošanas darbu veicēji varētu piekļūt pļavām, bija nepieciešams rekonstruēt ceļu, kas ved uz Grīvu salu. 

Ar Ivaru Silkānu tikšanos norunājam Kapūnē – Tīravotu saimnieks mūs gaidīs ar džipu, jo pēc lietavām bez velkošajiem riteņiem caur visu Grīvu salas teritoriju neizbraukt. Ivara Silkāna dzimtā puse ir Kārsavas novadā. 2002. gadā viņš ieguva maģistra grādu ekonomikas un uzņēmējdarbības vadības specialitātē Latvijas Universitātē. "Gribēju būt zinošs uzņēmējdarbībā," pasmaida Ivars un piebilst: "Pierobežā dzīvojot, jau no bērnības bija jāsaskaras ar uzņēmējdarbību. Audzējām dažādas lauksaimniecības kultūras un pārdevām, piemēram, vedām ābolus tirgot uz Krieviju. Laiki mainījās, mainījās arī profesijas. Mana pirmā iegūtā izglītība ir agronoms, mācījos Lauksaimniecības tehnikumā. Taču par agronomu pastrādāt nepaguvu, iesauca padomju armijas dienestā. Trīs gadus dienēju Jūras kara flotē – Kronštatē uz zemūdenēm –, pēc tam nosūtīja uz glābšanas un meklēšanas daļu ziemeļos, Severomorskā. Tas deva pieredzi un rūdījumu."

Ivars Silkāns savā profesionālajā darbībā pievērsies dažādām nozarēm, bet daba bijusi tuva kopš bērnības: "Laukos dzīvojot, var teikt – dzīvojām dabā. Viss bija saistīts ar dabu. Tā tas iegājies kā dzīvesveids – saimniekot ar dabai draudzīgām metodēm." Ivaram pieder divas bioloģiskās saimniecības – Tīravotos kopumā ir 150 liellopu, savukārt Silakalnos uzņēmējs 200 hektāru platībā specializējas graudaugu un pākšaugu audzēšanā. Pļavas Lubāna mitrājā savā īpašumā Ivars iegādājies aptuveni pirms 20 gadiem. "Jau tolaik saredzēju, ka no dabas aizsardzības attīstības viedokļa šī ir unikāla vieta," tagad teic uzņēmējs.


Man patīk tas, ko daru!

Ja nu Latvijā vēl ir kāda nomaļa teritorija, kurā ceļš vienubrīd vienkārši beidzas, tad tā ir gan vairāku purvu, gan Bolupes, Pededzes un Aiviekstes ieskautā Grīvu sala. Pagājušā gadsimta otrajā pusē purvu te nosusinājuši, izrakuši milzum daudz grāvju. XX gadsimta beigās Ivars ar sadarbības partneriem teritoriju privatizējis, cerot, ka līdz ar gaidāmo Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) šeit varēs rīkoties ar dabai draudzīgiem instrumentiem. "Prātoju: nevar būt, ka nebūs nekāda atbalsta, lai teritoriju saglabātu un attīstītu. Nevīlos. Iestājoties ES, kļuva pieejama bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas programma zālājiem palieņu pļavās, caur kuru varēja saņemt noteiktus maksājumus. Protams, no dabas vērtību viedokļa šī vieta ir unikāla, bet no saimnieciskā viedokļa – smaga. Ar normālu tehniku te nevarēja iebraukt, un tikai pašu spēkiem saimniekot nebija iespējams," stāsta Ivars un turpina: "Lai saņemtu maksājumus, atbilstoši prasībām katru gadu teritorijas zālājus smalcinājām. Pēc kāda laika, attīstoties zālāju apsaimniekošanas praksēm, tika secināts, ka smalcināšana zālājus tomēr nevis attīsta, bet pat degradē. Zemkopības ministrija izstrādāja citus nosacījumus, proti, šeit nopļautais siens ir jānovāc. Sāku domāt, kā saimniekot tālāk."

Ivars konsultējies vairākās dabas aizsardzības institūcijās. Jau pirms tam – 2001. gadā – viņš bija iepazīstinājis dabas ekspertus ar savā īpašumā esošo teritoriju un pats arī bijis iniciators tās iekļaušanai Natura 2000.

Saimnieks atzīst: ja laikus nebūtu sākuši attīrīt aizaugumu, tagad šī teritorija nevienam vairs nebūtu interesanta, ne meža zvēriem, ne putniem, ne cilvēkam.

Meklējot turpmākās saimnieciskajai darbībai atbilstošākās metodes, Silkāns sācis sadarbību ar Latvijas Dabas fonda ekspertiem un tā 2016. gadā iesaistījās LIFE+ mazā ērgļa projektā.

"No projektā paredzētajām aktivitātēm piecu gadu garumā par 80 procentiem tās esam jau izpildījuši. Iegādājāmies tehniku un liellopus, daļēji jau esam aizbēruši grāvjus un šos darbus turpinām. Uzbērām arī ceļu. Kaut arī privātīpašums, teritorija apmeklētājiem ir atvērta, taču rudenī ceļa izmantošanas režīmu regulēsim, lai lietainā laikā to nesagandē. Kādreiz jau te varēja tikai ar kvadricikliem iebraukt – pats par saviem līdzekļiem ceļu reizes divdesmit esmu greiderējis. Uzstādījām dzīvojamo vagoniņu strādniekiem, kuri te strādā vasaras periodā. Pašreiz turpinām grāvju aizbēršanas darbus un šoziem plānojam iztīrīt un izveidot parkveida pļavas, paplašināt biotopu," paveikto un veicamo uzskaita Ivars. 

Apstājoties pie vienas no izveidotajām pļavām, paveras plaša ainava – tāda kā zālāju prērija putniem. Te atstāti daži koki, no kuriem putniem nolūkot medījumu. "Tagad šeit parādījušies visdažādākie putni: ķīvītes, griezes, ķikuts, arī mazais ērglis un citi. Projektā bija paredzēti desmit sekli dīķi, tos arī esam jau izrakuši – tie domāti, lai dažādām radībiņām, no kurām pārtiek putni, būtu kur pārziemot. Putniem te ir laba barības bāze. Atzīšos: man patīk tas, ko es daru. To visu nedaru tāpēc, lai gūtu tikai kādu saimniecisko labumu," uzsver Ivars un vaļsirdīgi piebilst: "Protams, saimnieciski tas ir izdevīgi, taču ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojos, vēl pirms Latvija iestājās ES; es nepārgāju no konvencionālās saimniekošanas uz citu, meklējot finansiālu izdevīgumu. Visu šo laiku esmu saimniekojis bioloģiski un turpināšu to darīt, lai kā arī būtu."


Kur zilo ezeru zemes ezeri?

Uzņēmējs neslēpj – šis nav viņa vienīgais bizness, viņš var "samierināties", piemēram, ar iepriekš pieredzētajiem gadiem, kad pļavas pilnībā applūda un saimnieciskā darbība tajās vispār nebija iespējama, jo te tomēr ir mitrājs. Ivars stāsta: "Latgalē reti kurš uzņēmējs dzīvo tikai no lauksaimniecībā gūtajiem līdzekļiem. Ir dažādi projekti citu nozaru attīstībai, un tos arī izmantojam. Ziemā te izzāģējām grāvju apaugumus. Materiālam tobrīd bija ļoti laba cena, tagad gan tā nokritusi uz pusi. Laukos mežizstrāde un lauksaimniecība iet roku rokā – vasarā visi strādā lauksaimniecībā, un ziemā ir meža darbi. Strādniekus arī vajag nodarbināt visu gadu, ne tikai sezonā."

Taču Ivars norāda – viņš nenodarbojas ar mežrūpniecību: "Mežs ir jākopj, bet to nevajag darīt skarbi. Vislabākais ir vidusceļš. Ja mežu atstās nekoptu 20 gadus, dzīvnieki tajā vairs nenāks. Bet kailcirtes arī nevajag taisīt. Es nekad nestrādāju mežā no aprīļa līdz jūlija beigām, kad ir putnu ligzdošanas laiks. Tas gan būtu skaudri. Saimniekot vajag līdzsvaroti, to arī darām. Mūsu projekts pierāda, ka nepieciešams rīkoties saprātīgi, lai arī nākamās paaudzes te varētu atnākt, saimniekot un viņiem būtu saglabātas dabas vērtības, uz ko paskatīties."

Tagad Grīvu salas pļavas tiek pļautas vienreiz, sienu novāc un sarullē. "Pērn, kad Skandināvijā bija siena deficīts, kravu nosūtījām arī uz turieni. Latvijas Dabas fonda ekspertiem taisnība – šādi zālājs atjaunojas ļoti labā kvalitātē, desmitkārt labāk, nekā smalcinot un atstājot pļavā.  Taču labi, ka iepriekšējos gados pļavas kopām, citādi tagad būtu nepieciešams ieguldīt vairāk līdzekļu un nav zināms, vai vispār tās varētu atjaunot. Manuprāt, ir divas metodes, ar kurām vislabāk var uzlabot zālāju: viena ir siena pļaušana un novākšana, otra – ekstensīvā noganīšana. Tā zālājam ir medus maize," atzīst Tīravotu saimnieks, kurš pērn zālāju apsaimniekošanu mācījies kursos un pazīst indikatorkultūras vērtīgo zālāju noteikšanai. Savulaik tehnikumā iegūtās agronoma zināšanas arī palīdz – tagad atzīst Ivars. Pļavu saimnieks nolēmis, ka efektīvāk un ekonomiskāk aizraktajos meliorācijas grāvjos būtu izmantot nevis nopērkamu bioloģiskā zālāja sēklas materiālu, bet iegūt to pašiem, izkuļot no ievāktā siena. Starp citu, piemēram, Igaunijā tāds sēklas materiāls maksājot 50 eiro kilogramā.

Caur salu mēs dodamies gar bērzu birzi – tādas Latvijā vairs reti kur redz. Šoruden Grīvu salā Tīravotu saimnieks salasījis tik daudz baraviku, ka vedis mājās ne groziem, bet pilnu mašīnas salonu. Vēl viņš pastāsta, ka izkoptajās teritorijās izvietojis trīs bišu stropus, cerējis uz bioloģiski tīru medu, bet reiz atbraucis stropus aplūkot, un kāds tos bija jau izēdis... "Atnāca ķepainis un stropus saplēsa. Pats lāci dabā neesmu saticis, bet pēdas esmu redzējis gan. Vistuvāk ganāmpulkam lācis šovasar bija pienācis 100 metru attālumā, pēdas nofotografēju – uz nesen tīrītā grāvja malas tās bija labi redzamas. Lācis nav no tiem zvēriem, kurš uzbruks lopiem, vilki arī neuzbrūk. Pats gan ar lāci satikties negribētu," pasmaidot stāsta Ivars. 

Lai novērtētu attīrītās ozolu audzes, mums vajadzētu tikt pāri Bolupei, taču Ivars saka, ka šoreiz netiksim, pēc lietavām ūdens līmenis krietni cēlies. "Attīrot apaugumu, paveras brīnišķīgas ainavas! Latvijā tās vajag atklāt un rādīt, it īpaši ārzemju tūristiem. Citādi atbrauc uz Latgali tūristi un ir neizpratnē: "Kur ir tie zilo ezeru zemes ezeri?" Aizauguši, tos neredz! Es gribu šo teritoriju attīstīt. Pavasarī, vasaras sākumā te ir brīnišķīgi – rīta agrumā visas pļavas mudž no dzīvām radībiņām, viss skan tik dažādās skanīgās balsīs! Tas viss ir tik interesanti, turklāt ar to var arī saimnieciskā ziņā izdzīvot un nopelnīt. Tas ir labākais, ko cilvēks var vēlēties," teic Silkāns.

Tuvāk asfaltētajam lielceļam Ivars parāda kaimiņu teritoriju – kādreiz arī te bijušas potenciāli vērtīgas pļavas, taču, kad maksājumi samazinājušies, kaimiņš "neizturēja, uzpsihoja" un vairāku simtu hektāru platību uzara. Tagad audzē graudaugus. Ja Ivars būtu zemnieks, viņš "pļavas te neartu, jo citreiz līdz Jāņiem tajās stāv ūdens līdz potītēm".

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.​

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena