Pirms nedēļas, dzerot kafiju, dīki skatījos sociālos tīklus un pēkšņi kādas politiskas organizācijas profilā ieraudzīju savu foto. Aiz pārsteiguma, ka esmu nevilšus iestājusies partijā, teju aplējos, jo nekad neesmu bijusi nevienas partijas biedre, taču konstatēju, ka tā ir aptauja manstiesibsargs.lv par to, kas sabiedrības ieskatā būtu labākais tiesībsargs. Kad pēc dažām dienām nokļuvu jau šīs aptaujas pieciniekā un 31. augustā jau par aptaujas līderi, uzskatu par savu pienākumu īsi izklāstīt viedokli, ko varētu darīt citādāk, nekā to darīja līdzšinējais tiesībsargs.
Jāuzsver, ka šis noteikti nav ne tiesību zinātnes raksts, ne skats no tiesību viedokļa, bet gan nejuridisks Latvijas Republikas pilsoņa politisks viedoklis, pārdomu eseja, uz kādu ir tiesības arī advokātiem ar doktora zinātnisko grādu.
Tiesībsarga likuma mērķis paredz, ka šīs institūcijas mērķis ir ne vien veicināt cilvēktiesību aizsardzību, bet arī sekmēt valsts varas īstenošanu tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. To es arī vēlētos kā Latvijas Republikas pilsone akcentēt – mūsu tautai ir būtiskas konstitucionālas vērtības un praktiskas tiesību nozares, kuras tiesībsargs varētu palīdzēt pilnveidot un kas ir daudz plašākas nekā tas, ko saprotam ar cilvēktiesībām šaurākā nozīmē. Cilvēktiesības ir ikvienam piemītošas, neatsavināmas tiesības, ko garantē starptautiskie un nacionālie tiesību instrumenti. Dažkārt tās definē kā tiesību kopumu, kas ļauj “ikvienam dzīvot cilvēka cienīgu un patstāvīgu dzīvi”. Taču mūsu Latvijas Republikas nacionālajā tiesiskajā sistēmā mūsu praktiskā saskare ar valsti, publisko sektoru, valsts pārvaldi vai tiesību piemērošanu ir tā, kas piezemētā, ikdienas dzīvē ļauj sasniegt to, ko ikviens saprotam ar cilvēka cienīgu, pastāvīgu un vērtīgu esību. Daudz kas no šīs praktiskās saskares ir, vai nu tikai mūsu tautai raksturīgas, vai tikai mūsu individuālajai personai raksturīgs. Tas nav apvīts ar cilvēktiesību universālo oreolu, tomēr tāpēc vien nav mazāk svarīgs.
Tiesībsarga institūts savulaik izveidojās no Valsts cilvēktiesību biroja, un tieši tāpēc tam būtu jābūt plašākam. Protams, ka tiesības uz izglītību, mājokli, īpašumu, vidi, veselības aizsardzību, sociālo drošību un darbu veido cilvēka pamattiesības, taču visas šīs jomas ir saistītas ar plašāku tematiku nekā šo pamattiesību cilvēktiesību aspekts. Minēšu dažus saturiskos paplašināšanās virzienus.
Pirmkārt. Valsts valoda – latviešu valoda. Tomēr, ievērojot Latvijas Republikas Satversmes 4. pantu, konstitucionāli noteiktas latviešu lingvistiskās pamattiesības. Latviešu tautas lingvistisko pamattiesību uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un vienīgās oficiālās valodas lietošanu nodrošināšana; tautas garīgo vērtību, latviešu valodas, kultūras mantojuma un tradīciju saglabāšana un attīstība līdz ar to jābūt arī tiesībsarga viens no mērķiem. Cilvēka «pirmās valodas» var būt vairākas; atbilstoši ģeneratīvajai gramatikas teorijai valoda ir iedzimta spēja, valodas apguves mehānisms ir dabas noteikts lingvistisku universāliju kopums. Vairākas «pirmās valodas», kas ir valodnieku teorija, ir arī manas dzīves fakts. Kad vecāki mani pirmoreiz nodeva bērnudārzā, viņi pat nezināja, ka kognitīvo spēju dēļ jau perfekti protu arī latviešu valodu un, ja gribu, varu lasīt un runāt ļoti plašu vārdu krājumu. Līdz ar to mana nostāja šajā ziņā ir diezgan kategoriska – visiem, kas ilgāku laiku atrodas Latvijas teritorijā, ir publiskajā telpā jārunā latviski. Valsts valodas lietošana visās funkcionālās situācijās, visos valodas reģistros un visās jomās ir tas konstitucionāli noteikts darbs, kam līdzšinējos gados tiesībsargam bija jāvelta daudz lielāka un nopietnāka uzmanība. Es apzināti neapskatu citus būtiskus valstiskuma, ideoloģiskos vai totalitārā režīma nosodījuma jautājumus, bet latviešu valodas, valsts valodas jautājums gan ir risināts pārāk gausi.
Otrkārt. Laba pārvaldība un leģistika. Tiesībsarga uzdevumi jānosauc tādi, kādus tos nosaka likums. Kā jau minēju, sadzīviski bieži uzskata, ka tiesībsarga uzdevumi saistāmi tikai no starptautiskajām tiesībām un Satversmes izrietošās cilvēktiesību normām. Tā nav. Likums paredz, ka tiesībsarga amata mērķis ir arī sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Ombudveidīgā institūcija ir izaugusi no Valsts cilvēktiesību biroja, tomēr tieši tāpēc tai ir jāpāraug birojs saturiski un lietas beidzot jādara citādi, ko es arī darītu citādi. Pirmkārt, būtu vairāk jāpievēršas labai pārvaldībai un valsts varas izmantošanas lietderībai. Pateicoties tam, ka jaunībā vadītāju Tieslietu ministrijas struktūras, kas bija atbildības par tiesību stratēģiju, metodoloģiju un sistematizāciju, man ir plaša pieredze šajās jomās. Praktiska pieredz normatīvo aktu izstrādē, to tiesiskuma novērtēšanā, iekšējo normatīvu aktu sistēmas veidošanā. Personiski esmu atcēlusi simtiem, ja ne tūkstošiem prettiesisku instrukciju un citu iekšējo normatīvo aktu, ar sistematizācijas rīku palīdzību ar publiski informēju par šo aktu prettiesiskumu, spēkā neesību un piemērošanas nepieļaujamību. Tieši tāpēc ikdienā saskatu, kā ar vienkāršotas un stabilas sistēmas veidošanu var panākt vairāk nekā ar atsevišķu gadījumu risināšanu. Viens no galvenajiem iemesliem labas pārvaldības trūkumiem ir nevis nevēlēšanās ievērot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu, bet gan sistēmas un vienotas tiesiskās metodoloģijas neesība. Normatīvo aktu jaunrades teorētiskā kvalitāte un leģistikas attīstība daļa no tās.
Lai nodrošinātu iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā (man bija tas gods, strādājot Tieslietu ministrijā, piedalīties, sākot ar satversmiskiem priekšdarbiem un beidzot ar «zilo liesmu» dzēšanu, izķerot visus tos normatīvos aktus, kurus nebija pamanījušas ministrijas savas kompetences jomā), mēs kā Latvija patiešām strauji vienkāršojām smagnējās postpadomju pārvaldes tradīcijas, taču, iegūstot pilntiesīgas dalībvalsts statusu, esam ne vien bremzējuši reformas, bet teju visu jomu normatīvos aktus apkāruši ar nevajadzīgām detaļām, izņēmumiem un sarežģījumiem, kas kavē ērtu, vienotu un elastīgu tiesiskās sistēmas darbību. Es redzu diezgan daudz nepieciešamu uzlabojumu ne tikai valsts pārvaldē, kur viens no instrumentiem būtu vienota valsts civildienesta ieviešana visā publiskajā pārvadē, tajā skaitā – sākot no pamata un vidējām vispārējās izglītības iestādēm, turpinot ar pašvaldībās, universitātēm, dažādām aģentūrām, pat reorganizējot kapitālsabiedrības par aģentūrām un beidzot ar Valsts Prezidenta kanceleju.
Labas pārvaldība, spriežot pēc novērotā, būtu vienlīdz jāpieprasa visiem, kas vien īstenot valsts varu, un tas tātad būtu attiecināms arī uz tiesu sistēmu un tiesu sistēmai piederīgajām institūcijām. Tiesībsarga pienesums šeit varētu būt alternatīva gan partejiski politiskajam redzējumam, gan alternatīva Tieslietu padomes un tiesnešu profesionālajam skatījumam. Vēlos godīgi neslēpt savu diezgan radikālo viedokli, ka mums būtu ārkārtīgi vērtīgi, ja Latvijā atkal būtu viena Tieslietu ministrija, kā tas bija starpkaru periodā. Viena, nevis piecas «tieslietu ministrijas», kā tas ir šobrīd, proti, piecas institūcijas, kas pilda iepriekš vienā ministrijā koncentrētos uzdevumus.
Leģistikas jomā mums vajadzētu vēlēties metodoloģiskāku, procesuāli homogēnāku normatīvo aktu jaunradi parlamentā, valdībā un pašvaldībās, kā arī citās atvasinātās publiskās personās, proti, universalizēt procedūras un elektroniskos rīkus gaitai, kā Latvijas Republikā pieņem ārējos normatīvos aktus. Esam neliela valsts. Varam atļauties tādu greznību, kā vienots, vienkāršots un skaidrs process. Turklāt šāds rīks nebūt nekas neparasts, jo vēl 20 gadus atpakaļ par tāda nepieciešamību runāja Eiropas Savienības Oficiālo publikāciju birojs, un par šāda rīka ieviešanas nepieciešamību esmu runājusi arī kā Tieslietu ministrijas amatpersona.
Treškārt. Atklātība un caurskatāmība. No labas pārvaldības jomas vajadzētu būt godīgai un atklāti uzsvērt to, ko noteikti darītu pretēji Jurim Jansonam. Tā ir atklātība. Pilnībā nepiekrītu iepriekšējā tiesībsarga mantojumam. Juris Jansons iestājās pret amatpersonu algu publicēšanu internetā Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Mana disertācija veltīta informācijas atklātībai. Esmu pirmā valsts sekretāre, kas internetā publicēja ministrijā izmaksātās prēmijas. Man ir būtiski personiski svarīga atklātība un valsts pārvaldes caurskatāmība. Tiesībsargs Juris Jansons Saeimā izskatītajā dokumentā pauž, ka nosacījums par valsts amatpersonu atalgojuma publiskošanu sabiedrībai internetā rada ievērojamu personas pamattiesību aizskāruma risku! Saeima virzās uz amatpersonu algu nepublicēšanu. Uzskatu, ka nodokļu maksātāju maksāto algu slēpšana nav pareiza. Šāda rīcība mazinās sabiedrības līdzdalību pārvaldē, graus uzticību valsts varai un politiķiem un palīdzēs Latvijas valsts nopēlējiem. Informācijas atklātība ir patstāvīgi īstenojamas cilvēktiesības, un tās konstitucionāli sargā arī Satversmes 100. pants.
Turpinājumā varētu nosaukt virkni segmentu, kuros redzu plašāku darbu, nekā tas ir bijis līdz šim. Uzsvēršu, ka šie ir apzināti haotiski, apziņas plūsmas vadīti eksemplāri piemēri, nevis darbības plāns. Uztversim to kā sarunu pie kafijas, ļoti cienījamie lasītāji!
Ceturtkārt. Daba un vide. Manuprāt, ka valstī kopumā novārtā ir atstātas dabas aizsardzības un vides tiesības. Piemērs – fiziskās personas veselībai parasti sabiedrības veselības zinātnē nošķir piecus profilakses līmeņus. Embrionālais, sākotnējais līmenis ir primordālā profilakse. Primordālās profilakses uzdevums ir vispirms novērst riska faktoru attīstību, tādējādi samazinot slimības rašanās varbūtību. Tās ir rūpes par dabu, vidi, klimatu, par ūdens un gaisa tīrību, cīņa pret piesārņojumu, taču ne tikai. Primārā profilakse ir fiziskas aktivitātes, dzīvesveida izmaiņas, veselīgs uzturs, pilnīga smēķēšanas izskaušana. Gan primordiālā prevencija, gan primārā profilakse ir būtiskas stratēģijas veselības veicināšanai. Šādā izpratnē ir nepieciešams strādāt ar sociālām determinantēm, dabas daudzveidības saglabāšanu, aizsargāt mežus pret izciršanu, purvus pret nosusināšanu un apbūvi un tamlīdzīgi. Parasti dabas aizsardzību, dabas daudzveidību neuztver kā indivīda tiesības, taču šādā skatpunktā šīs pārvaldes jomas skar indivīda tiesības uz profilaksi.
Piektkārt. Kā atsevišķas nozares eksistē veselība un pārtikas drošība, taču šeit es nedomāju medicīnas tiesības kā šaurāku veselības izpratni. Kā mēs konstatējām no iepriekšējā, tad primordiālā prevencija ir tiesību uz cilvēka veselību daļa. Politika, kas veicina veselīgas pārtikas izvēles, piemēram, apsveriet iniciatīvas kā saldinātu dzērienu un visa cukura aplikšana ar akcīzi, lai mazinātu neveselīgu patēriņu, vai subsīdiju piešķiršana augļiem un dārzeņiem, lai padarītu tos pieejamākus. Veselības tiesību primordiālās prevencijas daļa ir arhitektūras kā mākslas un zinātnes apakšnozare pilsētplānošana, kas prioritāri izvirza labklājību. Vienkāršoti, tas ietvertu gājējiem draudzīgu apkaimju izveidi ar drošiem veloceliņiem, piekļuves nodrošināšanu zaļajām zonām atpūtai un relaksācijai, bet būtībā tā ir rekreācijas un dabas pamatnes saglabāšana pilsētās, kā arī tādu kopienu veidošanu, kas veicina sociālos kontaktus. Tās ir sociālās programmas, kas risina nevienlīdzību, iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt nabadzību, uzlabot izglītību un veicināt sociālo taisnīgumu, var radīt taisnīgāku sabiedrību, kurā ikvienam ir iespēja attīstīties. No šī plūstoši jāpāriet uz pārtikas drošību, kā arī jomām, kas ar to saistītas. Es apzināti tikai nosaucu, nevis detalizēju un debatēju par šo jomu problemātiku. Protams, ka eksistē arī komodificētākas, tirgum un tautsaimnieciskajai labklājībai tuvākas jomas.
Sestkārt. Patērētāju tiesības un konkurences tiesības. Cilvēka praktiskā, saturiskā labklājība šobrīd attīstītas ekonomikas apstākļos neizriet tik daudz no naudas daudzuma makā kā no jau minēto iestāžu – Veselības inspekcijas, Valsts meža dienesta, Būvniecības kontroles biroja, Pārtikas un veterinārā dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes, Valsts vides dienesta darba, taču vēl ir divas būtiskas jomas – patērētāja tiesības un konkurence, kas tieši ietekmē preču un pakalpojumu kvalitāti un cenas. Kā konkurences tiesību eksperte esmu par to rakstījusi grāmatas. Piemēram, Konkurences padomes darbs ar konkurenci pārtikas mazumtirdzniecībā izriet no Satversmē nostiprinātajām cilvēka tiesībām uz veselību. Vienlaikus plēsonīgu cenu, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un citu monopolisma, oligopolisma, karteļu izpausmju ierobežošanu vairo kvalitāti, mazina izmaksas patērētājam un biznesam, kā arī taupa nodokļu naudu Valsts kasē. Cilvēka dzīvē dažkārt patērētāja tiesības un konkurences tiesības var dot tikpat lielu praktiskās, ikdienas dzīves uzlabojuma, kā fundamentālo cilvēktiesību sardze.
Septītkārt. Ar ekonomiku nesaraujami saistāmas ir darba tiesības. Tiesībsarga uzdevums nav strīdēties par pāreju no 40 stundu uz 36 vai 32 stundu darba nedēļu, bet gan darba tiesību attīstība un to sistemātiska ievērošana ar laikmetīgiem paņēmieniem. Teiksim, attīstot līgumslēgšanas veidus. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta rīki, kas ļautu noslēgt ar tipveida, elektronisku līgumu darba tiesiskās attiecības, tikai saskaroties darba devēja un darbinieka tālruņiem, uzreiz nomaksājot elektroniski nodokļus, nekavējoties nododot atskaites, lai cilvēkiem būtu tikai finansiāli, nevis birokrātiski jautājumi, lai noslēgtu darba līgumus, piemēram, ar meistariem, auklēm, jebkuriem īstermiņa, gadījuma darba tiesiskajām attiecībā, un nedzenot cilvēkus iekšā pašnodarbinātā statusa spīlēs. Arodbiedrību tiesības ir drīzāk šīs grupas, nevis biedrību un nodibinājumu tiesību daļa.
Astotkārt. Intelektuālais īpašums, izglītība un kultūra. Arvien vairāk cilvēku labklājība ir atkarīga no intelektuālā īpašuma tiesībām, no autortiesībām, blakus tiesībā, dizainparaugiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, preču zīmēm, pusvadītāju topogrāfijām. Šīs ir tiesību jomas, kas jāattīsta. Taču vissvarīgākā joma ir izglītības tiesības. Minēšu mazu piemēru, profesors Andris Teikmanis vakar man diskusijā par tiesībsargiem norādīja, ka es it kā esot vienīgā publiskā persona, kura Latvijas Republikā 35 gadu vēsturē pievērsusi uzmanību Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta otrajā daļā minētajām tiesībām – augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām, ar visiem pieņemamiem līdzekļiem un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību. Nezinu, vai esmu vienīgā, bet man pilnībā ir tumši neskaidrs, kāpēc novārtā ir atstātas personu tiesības uz bezmaksas augstāko izglītību, jo tas ir kolosāls instruments intelekta ekonomikas ieviešanai. Šeit akcents uz bezmaksas studiju tiesisko aspektu, par ko esmu jau rakstījusi gan savā grāmatā par izglītības tiesībām, gan citās publikācijās. Līdzīgi - uzskatu, ka pilsētbūvniecība, proti, teritoriju plānošana, ir arhitektūras kā mākslas daļa, un mums ir fundamentāli nepieciešama kā nacionālās attīstības plāna telpiskā dimensija, tā arī tiesiskajā sistēmā atgriezties pie profesionālu arhitektu, kas ir mākslinieki un pilsētbūvniecības zinātnieki, veidotiem pilsētbūvniecības pieminekļiem plašākā nozīmē, nevis urbānas degradācijas kā politisko kompromisu rezultāta. Protams, ka tas nozīmē lielāku plānošanu, mazāku diversitāti lēmumu pieņemšanās pašvaldībās, taču tieši esošā kārtībā, kur pašvaldību teritorijas plānojumi ir jau tuvi pusfederālai valstij, ko ierobežo tikai to tiesiskuma kontrole un konstitucionālā kontrole Satversmes tiesā, ir viens no ekonomiskās stagnācijas iemesliem, jo būtībā pašvaldību teritorijas plānojumiem nav profesionālas mākslinieciskas kontroles pār politiskiem sabalsojumiem.
Devītkārt, es vēlētos uzsvērt, ka, protams, sociālo, kultūras, izglītības, ekonomisko tiesību un civiltiesību, valodas, atklātības vai labas pārvaldības jautājumu risināšana nekā nemazina tiesībsarga darba nepieciešamību ar fundamentālām cilvēktiesībām, kā arī Satversmē garantētajām pamattiesībām. Tādējādi darbs būtu turpināms ar bērna tiesībām un viņu labākajām interesēm, personu ar īpašām vajadzībām, personu ar invaliditāti, diskriminācijas novēršanas, ieslodzīto tiesībām, cilvēktirdzniecības novēršanu un iekļaujošas sabiedrības veidošanu. Tas nemazina arī nepieciešamību veicināt attīstības sadarbību ar Eiropas Savienības partnervalstīm un jaunatīstības valstīm, kurām Latvija var nodot savu pieredzi. Vienkārši jādara plašāk un vairāk.
Desmitkārt, Tiesībsarga biroja budžets šogad ir 3,39 miljoni eiro, bet nākamajā bija paredzēts vēl vairāk – 3,6 miljoni eiro. Uzskatu, ka taupības apstākļos šo finansējumu jāmazina par vismaz desmit procentiem. Tiesībsargam ir jāsolidarizējas ar valsts pārvaldi un jāapcērp izdevumi. Nevar runāt par labu pārvaldību tas, kas uz nodokļu maksātāju rēķina plešas un nav gatavs sarauties.
Tiesībsargs nav nekāda brīnumnūjiņa vai panaceja. Šī institūcija nevar aizstāt ne advokātus, ne iestādes, pat ne pilsonisko sabiedrību un sektorālus cilvēktiesību aktīvistus. Pamattiesību un tiesību nodrošinātājs ir valsts, nevis viena institūcija. Tajā pašā laikā tiesībsargs nav nekāda zinātniskās pētniecības institūcija juridiskajā zinātnē un publiskajā administrācijā, šeit nav jāveic akadēmiskie pētījumi. Šim nolūkam Latvijas Republika ir radījusi universitātes un augstskolas. Jāpārveido tiesībsargs no «sabiedriskā aizstāvja», kas arī neapšaubāmi joprojām nepieciešams, uz metodoloģiski precīzu un plašu tiesību sistēmas un pārvaldības izaugsmes veidotāju, kas sekmē attīstītāku sabiedrību. Tiesībsargs nevar būt ne policija, ne tiesa, ne Valsts kontrole, ne universitāte. Šai institūcijai un tās reprezentam tiesībsargam jābūt intelektuālam flagmanim, kas konkrētos, sabiedrībai būtiskos tiesību jautājumos sagatavo skaidru, skaudru, atklātu, caurskatāmu, polemisku un asu pārskatu ar konkrētu izskaidrojumu un priekšlikumu tā, ka lēmumpieņēmējiem ir kauns par nepaveikto un lietas mainās.
Apzinos, ka mans izklāsts bija esejisks. Tas nepretendē uz plāna raksturu, kāds tas būtu, ja to veidotu jau konkrētiem darāmajiem darbiem, taču pēc raksta izveides pēkšņi nopratu, ka tiesībsarga amata raksturs itin labi raksturojams ar Smiļģa teikto Dailes teātrī – vienkāršība, skaidrība un kaislība. Vienkāršība valsts uzbūvē, skaidrība par normām un kaislība cīnīties par mazāk aizsargāto interesēm.