Pants ar sliktu slavu

Brīdī, ka Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš paziņoja, ka ir saslimis ar jaunā koronavīrusa slimību Covid-19, būtiski tika ietekmēts arī Saeimas un valdības darbs. Tikai četri ministri varēja palikt brīvībā, pārējiem bija jāpašizolējas. Arī Saeimas darbs bija apgrūtināts. Tāpat arī tika diskutēts, cik gudri vispār šādā laikā ir organizēt Saeimas darbu. Tā taču ir pulcēšanās. Tiesa, ar laiku cilvēki izdomāja, kā arī Saeimas deputāti var strādāt attālināti un kā deputātus sadalīt pa dažādām telpām, lai varētu ievērot divu metru distanci. Tomēr šis gadījums un arī valstī izsludinātā ārkārtas situācija lika uzdot pamatotu jautājumu, kā rīkoties situācijās, ja Saeima nevar ātri pieņemt lēmumus, un vai nav nepieciešams atgriezties pie Satversmes normas, kas 2007. gadā tika svītrota. Proti, ka Ministru kabinetam ir tiesības pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Uz šādu diskusiju mudināja arī Valsts prezidents Egils Levits, tiekoties ar partijām. Runājot ar politiķiem, top skaidrs, ka, kāds brīnums, pozīcijas politiķi kopumā ideju par īpaša regulējuma atjaunošanu atbalsta, taču opozīcija ne. Tad nu SestDiena nolēma tikties ar Valsts prezidenta padomnieku tiesībpolitikas jautājumos konstitucionālo tiesību ekspertu Jāni Plepu, lai skaidrotu, kāds regulējums tad mums būtu vajadzīgs un vai tam ir riski. Un, protams, visos jautājumos, kur atbildes meklējamas konstitūcijā, svarīgi ir arī saprast, kāda tad bija slavenā Satversmes tēvu griba.

Pamatota nepieciešamība

Jānis Pleps SestDienai atgādina, ka tāds 81. pants, kas deva tiesības Ministru kabinetam izdot noteikumus ar likuma spēku, tika paredzēts Satversmē jau tās pieņemšanas brīdī. Un tādas tiesības bijušas jau pagaidu Satversmē. "Tas bija tam laikam raksturīgs instruments, kuru ietekmēja arī vēsturiskā pieredze, kāda bija cariskajā Krievijā, Vācijā un citviet Eiropā," viņš vērtē un akcentē, ka tolaik parlaments nebija patstāvīgi strādājošs likumdevējs, tas pulcējās tikai uz sesijām, un, kad sesija beidzās, sasaukt kopā visu parlamenta sastāvu bija diezgan grūti un smagnēji. Tāpēc šajās valstīs bija paredzēta iespēja, ka valdība, kamēr parlaments ir brīvdienās, var likumus grozīt. Protams, ar dažādiem nosacījumiem. "Teiksim, 81. pantā bija nosacījums, ka ja neatliekama vajadzība to prasa. Bija arī pateikts, kurus likumus nevar grozīt. Latvijas gadījumā vēl 1919.–1922. gadā bija būtiski tas, ka mēs bijām jauna tiesību sistēma, kas tikko bija nodalījusies no Krievijas, un mums vajadzēja radīt jaunus savus likumus. Bija objektīva vajadzība. Palika spēkā Krievijas likumi tiktāl, ciktāl tie nebija pretrunā ar konstitucionālajiem pamatiem. Tas bija izskaidrojums, kāpēc valdībai bija liela slodze, strādājot ar šo instrumentu, jo vajadzēja radīt jaunu tiesisko bāzi. Nepieciešamība bija saistīta ar parlamenta darba smagnējumu un vajadzību samērā ātri radīt jauno likuma ietvaru," skaidro Pleps. Viņš arī atgādina, ka pirmskara Latvijā parlaments savā pēdējā pilnvaru gadā pirms vēlēšanām darbu beidza pirms Jāņiem un uz rudens sesiju vairs nesanāca, lai varētu sirsnīgi nodoties vēlēšanu kampaņai. Normāls likumdošanas process varēja atsākties tikai ar jaunievēlēto Saeimu. Iespējams, šī nav slikta ideja, ja ņem vērā to, ka deputāti pirms vēlēšanām mēdz aizrauties ar populistisku lēmumu atbalstīšanu.

Vēl, lūkojoties uz pirmskara Latvijas parlamentiem, jāņem vērā, ka deputātiem bija arī citi darbi. Nebija tāda interešu konflikta novēršanas likuma. Tas ir iemesls, kāpēc Saeima strādāja vakaros, nevis pa dienām. Pa dienu taču bija pamatdarbs – daudzi bija tiesneši, advokāti, arī lauksaimnieki –, un arī tāpēc tolaik deputātus bija grūtāk sapulcināt, kad bija tāda nepieciešamība.