No 25. līdz 27. septembrim Latvijā tradicionāli norisināsies Eiropas kultūras mantojuma dienas, kuru tēma šogad ir īpaši konceptuāla – būvkultūra. Ticība un kultūra šo jēdzienu plašākā izpratnē ir fenomens, kas sabiedrības dzīvi ieliek cilvēciskos rāmjos, cilvēce nevar pastāvēt bez atmiņas, uzskata Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis.
"Ja Latvijā nebūtu vides, kas atgādina par piederību Rietumeiropas kultūrai, par veiksmīgākiem laikiem, neesmu pārliecināts, ka sabiedrība būtu gatava atgūt brīvību un spējīga noārdīt padomju okupācijas sekas." Tajā pašā laikā Dambis ar savu vairāk nekā 30 gadu ilgo Latvijas galvenā pieminekļu sarga pieredzi zina, ka kultūras jomā mūžīgo kārtību uzbūvēt nevar – piemēram, pagājušā gadsimta 30. gados jūgendstila ēkas, kuru dēļ Rīga tagad ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, netika uzskatītas par īpašu vērtību, bet koka arhitektūra kā vērtība tiek atzīta tikai pēdējās desmitgadēs.
Arī saglabāt visu vērtīgo nekad nebūs iespējams, bet jaunbūvju un mantojuma attiecību procesā galvenais ir nepazaudēt kultūras vides dvēseli. Diemžēl, saka Dambis, būvniecības kultūrā mēs vairāk dzīvojam uz pagātnes un nākotnes rēķina. Mūsdienās arhitektūras un mākslas vērtības kļūst par reklāmu fonu vai to piestiprinājuma vietu.
Politiķiem darbakārtībā ir daudz prioritāšu. Varbūt jaunā prioritāte varētu būt būvniecības kultūra?
Vai tu pats mājās viegli spēj šķirties no vecām lietām?
Nē, man tas ir diezgan grūti. Bet mans darbs jau uzliek zīmogu arī ikdienai. Vienmēr var profesionāli izvērtēt, kam ir kāda vērtība, un mest ārā to, kam tās nav.
Gan jau paturi arī kaut ko tādu, kam ir vērtība tikai tavās acīs saistībā ar tavu dzīvi.
Vispār jau arī kultūras mantojumam jāsākas no ģimenes, no mūsu personīgā mantojuma, un tad nāk visai sabiedrībai nozīmīgs mantojums. Mums dažreiz kāda kafijas tasīte var būt vērtīgāka par tās vērtību vispārīgā vērtību sistēmā, jo šai tasītei nāk līdzi stāsts – nemateriālais kultūras mantojums.
Tātad valsts nozīmes kultūras pieminekļiem jābūt ar visiem nozīmīgu stāstu?
Jā, raugoties kaut vai uz mākslas mantojumu, valsts nozīmes objekti ir tie nozīmīgākie, un to nozīmīgums ir pierādāms. Dažkārt kāds grib iekļaut pieminekļu sarakstā kaut ko tādu, kam valsts nozīmīguma nav, tad mēs tam nepiekrītam. Tās var būt ne tikai kādas gleznas, bet arī arhitektūras objekti. Piemēram, nesenais skandāls ar Marsa velotreka vietu. Entuziasti mums bija sūtījuši lūgumu iekļaut šo vietu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Bijām vērtēt. Tur jau nav tās substances, ko sargāt, treka nav, ir tikai vieta. Līdz ar to mums iznāk iekļaušanu atteikt.
Cita karsta vieta ir ēka Elizabetes ielā 2, kas vēl ir vērtēšanas procesā un kur mēs savu galavārdu vēl neesam teikuši. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.
Tevī pašā galavārds jau ir ienācies?
Iekšēji ir. Protams, iestādes gala slēdziens taps, liekot visus prātus kopā.
Vai tas nozīmē, ka tavs viedoklis var arī nesakrist ar paša vadītās iestādes lēmumu?
Jā. Tā mēdz notikt. Cenšos sistēmu turēt tādu, lai viens nevar dominēt. Nozīmīgos jautājumos speciālistu komisija lemj balsojot. Tad kādreiz lietas notiek ne tā, kā domāju es vai kāds cits kolēģis, bet tas ir tikai normāli. Mums nevienam nepieder absolūtā un vienīgā patiesība.
Vai tas nozīmē, ka tāda objektīvi ideāla un mūžīga kultūras pieminekļu izpratne neeksistē?
Absolūti ideāla pareizība nevar pastāvēt.
Jo tad būtu jāaptur laiks?
Jo attieksme mainās. Kultūras mantojuma jomā nevar uzbūvēt absolūto, mūžīgo kārtību. Neviens uz šīs zemes nezina, kā ir pareizi.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 18. septembra - 24. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!