Bez sirds neiztikt © DIENA(5)
No melnā cauruma ilgi gaidītās ieraudzīšanas un liesmojošas katedrāles Parīzes vidū līdz veselu ēru beigām pašmāju politikā un brūkošiem tiltiem Rīgā. Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo izņēmumu nav – notikumu arī 2019. gadā netrūkst, tie jau sastājušies glītā virtenē, lēnām nogulsnējas. Kuriem no tiem būs ilgstoša pēcgarša, kuri aizmirsīsies jau svētku virpulī?
Latviešu vīzija © DIENA(6)
Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?
Labrīt. © DIENA(3)
Sakritība, protams, bet zīmīga – lielais Latvijas zinātnes vēstures pētnieks, akadēmiķis Jānis Stradiņš aiziet viņsaulē tieši tādā brīdī, kad aktivizējas pašu latviešu mēģinājumi latviešu valodai ierādīt vietu etnogrāfiskā aizkrāsnē, pasludinot, ka tai nav vietas starptautiskajā zinātnē. Protams, no Izglītības ministrijas ik pa laikam nāk ārā dažādi brīnumi, ar kuriem baidīt ne tikai bērnus, sākot jau ar darbinieci Eviju Papuli, kura galu galā savu politisko aicinājumu atrada Saskaņā un pirms vēlēšanām sūkstījās, cik smagi bijuši ir šie 28 gadi, tātad atjaunotā Latvijas Republika.
Viens, divi, daudz © DIENA(1)
Vērojot mūsdienu degvielas alternatīvu meklējumus, gribas uzdot krietni filozofiskākas dabas jautājumu, proti, vai vispār pasaulē ir kas tāds, kas kaut vai tīri teorētiski agrāk vai vēlāk nevarētu radīt enerģiju, kas savukārt liktu kustēties kaut kam citam? Saules vai ūdeņraža spēks jau sen nevienam nav noslēpums, savukārt, piemēram, aļģu radītā enerģija varētu būt pārsteigums. Bet kāpēc gan ne? Un, ja aizdomājas vēl tālāk, cilvēces tiekšanās pēc mūžīgās jaunības patiesībā tāda vēlme atrast neizsmeļamus enerģijas krājumus jau vien ir.
Drosme pateikt © DIENA(7)
Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kaitēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdomāties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemākajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticības skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.
Kā tad ir – būt vai nebūt? © DIENA(1)
Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īstais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepildītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēsturē, ietekmējuši un iedvesmojuši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?
Par tēviem, dēliem un katru, kam svarīgi © DIENA(3)
Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?
Cukurotā nemirstība © DIENA(2)
Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popularizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānisma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat necenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.
Arī par bizbizmārīšu seksu © DIENA(7)
"Nevienam neko neteikšu." Cik bieži tā nodomājat jūs, sevišķi gadījumos, ja kaut kas neiet, kaut kas pavisam grūti, kaut kas galīgi ne tā, kā vajadzētu būt?
Divarpus miljonu problēmas © DIENA
Rudenī cilvēkiem parādās dažādas problēmas. Viens tajās pāris saulainajās dienās, kas pēkšņi uzmirdz visapkārt, nekādi nevar saņemties pastrādāt. Citam jāizdomā, kā izcept ķirbju cepumus, kas nedrīkst garšot pēc ķirbja. Kādam jāizfunktierē, kā vienā dienā pagūt izbraukāt no viena Latvijas gala līdz otram, jo visur notiek svarīgas un smalkas lietas. Bet vēl cits attopas pie pēkšņas atklāsmes, ka vakari kļuvuši skaisti gari, tāpēc var pievērsties grāmatu gudrībām, paplašināt horizontus, veroties kinoekrānā, un iedziļināties zinātnes niansēs – kas zina, varbūt arī pašam izdodas ko jaunu ieraudzīt un pasaulei pavēstīt.
Latvieša sapnis © DIENA(1)
Lūk, šīs nedēļas SestDienas ekspresaptaujā noskaidrojām, ka, izrādās, lielās līnijās nemaz tik drūmi un nelaimīgi Latvijas iedzīvotāji nejūtas. Vai tas varētu nozīmēt, ka par spīti visam, kas ikdienā "nekad nenotiek tā, kā vajag" un ko "noteikti varētu labāk", latvieša sapnis par labu dzīvi tomēr lēnu garu piepildās? Ja tā, kas tad tajā sapnī ietilpst un kā vēl trūkst? Vai tas ir ulmaniskais "savs stūrītis, sava zemīte" vai tomēr kaut kas transformējies, pārprogrammējies līdz ar 21. gadsimta tehnoloģijām un jau pavisam cits?
Saistviela ir svarīga © DIENA
Viena ministra bažas nav apstiprinājušās, arī cita stingro nostāju neatkarīgas instances apgāž, tad vēl it kā tik cieši solīta atbalsta trūkums augstām amatpersonām un visam pa vidu aktieru dumpis teātra laukā un skaļa aiziešana.
Labrīt! © DIENA(9)
Žēl, ka negausīgajiem kapitālistiem nevar uzvelt atbildību arī par dinozauru izmiršanu, jo tad klimata apturētāju rindas papildinātu arī tie, kam pasaulē vairāk par visu rūp estētiskā dimensija. Dinozauru attēlošanā cilvēka iztēle ir krietni pārspējusi pašas dabas izdomu, tāpēc arī sāpe par šo fantāzijas objektu iznīcināšanu būtu jo lielāka. Varbūt Grētai Tūnbergai vajadzēja uzstāties nevis savā mūžīgajā micītē, bet dinozaura cepurītē, tad visi daudz uzskatāmāk saprastu, par kādiem zaudējumiem ir runa.
Labrīt! © DIENA
Es nekad nebiju vēlējusies pievērsties politikai. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas notiek politikas virtuvē un ar kādām rakstura īpašībām jābūt apveltītam profesionālam politiķim, – savā atmodas vēstuļgrāmatā Vēstules no XX gadsimta atzīstas šā SestDienas numura varone Marina Kosteņecka, rakstniece un publiciste, kuras vārdu atmodas laikā zināja ikviens, tāpēc viņa uzskatīja, ka atteikšanās kandidēt Tautas frontes sarakstos būtu vēlētāju nodevība. "Teikšu bez liekuļošanas – kaut kādā ziņā šāda tautas atzinība neapšaubāmi glaimoja arī manai patmīlībai, savukārt par tiem samazgu spaiņiem, kas man uz galvas tiks izgāzti, jau sperot pirmos soļus politikā, toreiz vienkārši neaizdomājos (..)
Tomēr, līdzko mans vārds pa īstam tika iekļauts Tautas frontes kandidātu sarakstos, man adresētu draudu un lāstu plūdi tūlīt pat pārrāva butaforiskā padomju politkorektuma trauslo aizsprostu. Uz laikrakstu, televīzijas un radio redakcijām, uz Rakstnieku savienību un man uz mājām pienāca naidīgas Interfrontes atbalstītāju vēstules. Pirmos apvainojumus (sak, visi krievi bez izņēmuma apriori ir latviešu nācijas ienaidnieki) sāku saņemt arī no latviešiem, kas bija "atmodušies" un alka atriebības."
Tomēr, līdzko mans vārds pa īstam tika iekļauts Tautas frontes kandidātu sarakstos, man adresētu draudu un lāstu plūdi tūlīt pat pārrāva butaforiskā padomju politkorektuma trauslo aizsprostu. Uz laikrakstu, televīzijas un radio redakcijām, uz Rakstnieku savienību un man uz mājām pienāca naidīgas Interfrontes atbalstītāju vēstules. Pirmos apvainojumus (sak, visi krievi bez izņēmuma apriori ir latviešu nācijas ienaidnieki) sāku saņemt arī no latviešiem, kas bija "atmodušies" un alka atriebības."
Atkal klāt ir Dzejas dienas! © DIENA(1)
Atkal Rainis mums pie vienas… Šodien Dzejas dienām vairs nav tā pretstāves spara, kāds bija 60. gados un līdz pat 80. gadu beigām, kad cilvēki nāca, lai dzirdētu Ēzopa valodā izteiktās latviešu brīvības alkas, jo tā bija vienīgā legālā iespēja tādas izteikt.
Līdz pat indēšanai © DIENA
Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.
Starp rindām! © DIENA
Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabētisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplekta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādiskutē. Un jādomā, kā popularizēt.
Par roku jūru un mums © DIENA
Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?
Bembista sapņi © DIENA(5)
Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefiksējuši, kuros gadījumos bez stiprāka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – vasara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmumus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nudien nekādi neiztikt.
Labrīt! © DIENA(2)
Ja homeopātijas princips ir ārstēt līdzīgo ar līdzīgo, vai tas nozīmē, ka sasitumi būtu jāārstē ar beisbola nūju? – reiz vaicājis kāds homeopātijas noliedzējs un saņēmis atbildi: protams, tikai beisbola nūjai jābūt zobbirstītes lielumā, homeopātija taču. Šajā SestDienas numurā uzzinām, ka eirobirokrāti, kam līdz šim daudz labāk par reālu problēmu risināšanu padevās gurķu izliekuma leņķa regulēšana, ir saņēmuši dūšu un ķērušies klāt arī šai leģendārajai pseidozinātnei. Ja viņiem veiksies, no homeopātijas var palikt tikai anekdotes, kā šī par lidmašīnu, kuras salonā ieskrien stjuarte, sauc: "Vai te ir kāds homeopāts?" un uz jautājumu, kas noticis, atbild: "Astrologam slikti!"