Cik viens cilvēks var izturēt? Dīvaini, taču šo jautājumu var uzdot visdažādākajos kontekstos, un tas vienalga nezaudē savu svarīgumu, jo jebkurā gadījumā liecina par cilvēcisko spēju robežām (jeb, kā dažkārt varētu šķist, – gluži vai tādu neesamību).
Jums patīk par kovidu runāt? Jā, nu jau tas ir provokatīvs jautājums. Šķiet, viss, kas saistīts ar slaveno koronavīrusu, pamazām pārvērties tādā kā neērtā tabu tematā – ar tikko sastaptiem cilvēkiem labāk par to nerunāt (ja vien neesat iepazinušies, stāvot rindā uz vakcināciju), ar draugiem un ģimenes locekļiem labāk nediskutēt (nedod dies’, izrādīsies, ka jūsu viedokļi nesakrīt!), bet publiskajā telpā (lasiet – soctīklos) vispār labāk muti vaļā nevērt, ja vien negribat par sevi uzzināt visu līdz šim neuzzināto. Kas gan būtu domājis, ka tik specifiska lieta kā pote pret slimību var būt pamats vārdiskiem kautiņiem un teju mūžīgam naidam kādreiz savstarpēji simpatizējošu cilvēku starpā!
Padomju Savienības krišana piedāvāja unikālu iespēju vēl mūsu dzīves laikā sēt demokrātijas un tiesiskuma sēklas Krievijas augsnē, kā arī veidot visai Eiropai, ieskaitot Krieviju, kopīgu aizsardzības un drošības sistēmu, toties tagad mēs skaidri zinām, ka šī iespēja ir zaudēta, SestDienai šajā numurā saka viens no Latvijas lielākajiem labvēļiem Islandes ārlietu ministrs laikā no 1988. līdz 1995. gadam Jons Baldvins Hanibalsons, kurš nesen bija ieradies Latvijā valsts neatkarības de facto atjaunošanas trīsdesmitgades svinību sakarā.
Kaut kā liela un kaut kā jauna sākumā. Droši vien tas ir kas neizdzēšams no bērnības, ka līdz ar septembra iestāšanos katru gadu šī sajūta atgriežas. Un tas pilnīgi noteikti ir labi, jo dod jaunu uzrāvienu un, jā, varbūt pat vēlmi atkal kaut ko mācīties, apgūt, uzzināt vairāk.
Cik no jums atceras savus skolas laika elkus? Centāties tiem līdzināties vai tikai klusi apbrīnojāt? Cik ļoti tas ietekmēja jūsu tālāko dzīvi, un vai tagad spējat saprast, kādēļ toreiz viņi jums likās tik svarīgi?
Sadotas rokas vienmēr bijis palīdzības un atbalsta simbols. Simbols ciešai paļāvībai uz blakus stāvošo, kopīgam spēkam un ticībai, ka viss vēl ir iespējams. Droši vien tāpēc augustā, kad ik gadu atceramies gan Baltijas ceļu, gan vēlākos puča notikumus, vienmēr sanāk aizdomāties arī par to, cik daudz no šīs paļāvības un kopīgā spēka sajūtas mūsos ir šobrīd. Jā, arī par to, cik gatavi esam pasniegt roku līdzcilvēkam visdažādākajās situācijās vai par spīti atšķirīgiem viedokļiem atsevišķos jautājumos tajās svarīgākajās un lielajās lietās tomēr spēt vienoties, ieklausīties un atbalstīt citam citu.
Reāli paveicās, – sadzirdēju frāzi mūsu pludmales volejbolistu Edgara Toča un Mārtiņa Pļaviņa sarunā pēc uzvaras ceturtdaļfinālā pār Brazīlijas duetu Alisonu Seruti (2016. gada olimpisko spēļu čempionu) un Alvaru Filju 4. augusta rītā. Šķiet, ka teiktais attiecās uz atsevišķu spēles epizodi, nevis uz visu spēli. Kuru vainagoja sportista ar lielo burtu Alisona Seruti atzīšanās izšķirošajā punktā, ka viņš ir skāris bumbu. (Ak, kaut vairāk šādu atzīšanos būtu futbolā vai basketbolā, kuru gan vēl vairāk degradē tāda parādība kā sportistu naturalizācija valstu izlasēs – tās dēļ nevaru ņemt nopietni, piemēram, Slovēnijas uzvaras, ieskaitot uzvaru pār Latviju Eiropas čempionātā).
Laikmetā, kad principā visu var uzreiz redzēt, dažreiz labāk noder iespējas neredzēt. Ne jau tikai tā sauktie nepatīkamie skati, par kuriem brīdina, ir tie, ko labāk neredzēt. Arī tad, kad tu it kā ļoti gribi redzēt, bet nezini, kā tavs skatāmais notikums beigsies, var pasaudzēt savus nervus, izmantojot kādu arhaiskāku informācijas nodošanas veidu. Kā noprotat, runa ir par cilvēkiem, kam nav nervi kā striķi, un par sportu.
Vērīgākie tviterpublikas pilsoņi bija pamanījuši, ka amerikāņu meteoroloģijas kompānija AccuWeather pavasarī prognozēja Baltijai šo vasaru vēsu un mitru, un, tā kā tviterī jau kaunu neprotas, nekautrējās šo prognozi atgādināt jūlija vidū, kad Latvijā tikai kapitālisms izglāba cilvēkus no pārkaršanas vairāk nekā 30 grādu svelmē un organisma izžūšanas, piepildīdams veikalu plauktus ar dažādiem šķidrumiem, visupirms jau alu, kuru, kā zināms, var izdzert vairāk nekā ūdeni.
Globālā sasilšana, ja tāda vispār ir un ja tā izskatās tāda kā šīs dienas – nu jau nedēļas – jūlijā, kad pat pēc negaisa temperatūra ātri vien atgriežas virs trīsdesmit grādu latiņas, laikam tiešām ir briesmīga lieta. Bet ne jau tāpēc, ka Rīgā visa zāle dzeltena, ārpus Rīgas stārķu ligzdās visi putni elš kā suņi un līdakas neķeras pat tam makšķerniekam, kurš pamanījies paņemt atvaļinājumu, tātad var būt pie ūdeņiem gan rītā, gan vakarā.
Sakarsušo gaisu šonedēļ satricināja pēkšņa sēru vēsts – mūžībā aizgājis hokejists Matīss Kivlenieks. Atbrauca un pavilka – šos vārdus vēl tik nesen, maija beigās, likām virsrakstā zem viņa bildes uz žurnāla vāka. Vēl viena mūsu sporta zvaigzne, kas tik vien paspēja kā iemirdzēties. Netaisnīgi, pāragri – tie, lai arī patiesi, ir tikai vārdi, kuri neko vairs nemaina. Tāpēc atliek vien vēl un vēlreiz paust līdzjūtību jaunā sportista ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem, kas viņu pazina, un vēl un vēlreiz atcerēties.
