Jevgeņija Vodolazkina romāns Aviators ir darbs nevis par vēsturi, bet apjausmu, ka svarīgāka par revolūcijām ir kādas matu cirtas nošūpošanās pār trauslu plecu Teksts Bārbala Simsone
Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus 21. pastāvēšanas gadā pirmo reizi pēkšņi izdodas pa īstam un personiski saslēgties ar festivāla rīkotāju ilgi lolotajām iecerēm. Gribu saprast, kāpēc tieši tagad.
Rīgas Starptautisko kinofestivālu varējām izmantot arī kā spilgtu prožektora staru, kas uzmet īsu, taču spektrā daudzveidīgu zibsni jaunākajām Latvijas filmām.
Indras Rogas iestudējums Klūgu mūks kopā ar saviem Nacionālā teātra priekštečiem – izrādēm Smiltāju mantinieki un Ādama stāsts – veido nosacītu "latviešu stāstu" triloģiju par ļaudīm, kas nākuši iz senatnes un Latvijas smiltājiem, kas vairākās paaudzēs mēģina ne tikai izdzīvot, bet arī pacelt acis uz debesīm.
Tik daudz jaunu, atvērtu, draudzīgu, laipnu, tiešu, profesionāli ieinteresētu, gudru cilvēku kā festivāla Homo novus dienās gan skatītāju, gan rīkotāju, gan dalībnieku vidū es nebiju redzējusi sen.
Jukio Mišimas lugā Marķīze de Sada, kas veidota, ievērojot klasicisma kanonus, tiek pētīts dubultmorāles kodekss, kas itin kā attiecas uz privāto dzīvi, bet būtībā ir sabiedrības sociālās esības spogulis.
MAD Dizaina starptautiskās vasaras skolas dalībnieki izspēlē izdzīvošanas scenārijus pasaulē, kurā palikuši tikai izturīgākie augi un cilvēka radīto atkritumu kalni. Siguldas Jaunajā pilī līdz 10. septembrim ir skatāma vasaras skolā tapušo darbu izstāde Biorevolution.
Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša jaunākais projekts Mazsālīti garie gurķi nodēvēts par izstādi, taču uzmanības centrā drīzāk tiek novirzīts konspiratīvais pasnieguma veids, nevis paši darbi.