Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Piektdiena, 19. jūlijs
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra

Izrādes Zēni recenzija. Sterilo atkritumu smārds

Nodarbinot vingros aktierus, režisors Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī iestudētajā izrādē Zēni ir palaidis garām iespēju vēstīt ne tikai teksta līmenī.

Ko tu darītu, [..] ja kāda veca vīra skatiens tev sacītu, ka būt jaunam ir viskrutākais, kas vispār var būt?, [..] es tipa nekad neplānoju kļūt par viesmīli, es to taisījos darīt tikai [..], kamēr aizietu un darītu kaut ko pa īstam, un tā es domāju, kurā brīdī es pārstāju būt par to, kas taisījās [..], [..] es tikai domāju, ka gribētu būt vienkārši laba mamma. [..] kaut kā ar to liekas pietiekami. Nākotne ir pārāk aizņemta ar to, lai nepaliktu pagātnē, neko vairāk tā nedara. Neviens nepiesauc rītdienu. [..] vai arī Rīta Lietuvēns ieradīsies un iekodīsies ar saviem asajiem zobiņiem tavos mazajos grumbainajos pautos, un nograuzīs pa tīro – šīs ir dažas no steidzīgi formulētajām, toties neremdināmas dzīvotgribas neviltotā atklātībā izteiktajām frāzēm, ko pirms pieciem gadiem sarakstītās lugas Zēni jauno varoņu mutēs likusi britu trīsdesmitgadnieku paaudzes dramaturģe Ella Hiksona.

Režisors Dmitrijs Petrenko Dailes teātra Mazajā zālē stāsta par kādu dienu četru zēnu un divu meiteņu dzīvē drīz pēc eksāmenu beigām – pieaugušo dzīves priekšvakarā. Staipās ne tik senu notikumu garās ēnas un izlādējas savstarpējo attiecību spriedze, ko stimulē narkotikas, sekss un augsti paceltā baudas karoga ārprātīgā plandoņa. Tas viss jauniešu abrazīvās saskarsmes labākajās tradīcijās – netrūkst slenga, atejas joku un, bez šaubām, seksuāli konotētu divdomību.

 

Nelaikā un uz palikšanu

Cerīgi, taču, ja arī autore sižetu risinājusi narkotiku un jūtu apreibināto jauniešu acīm, skatītājs tomēr ir skaidrā un varbūt arī tāpēc neizpratnē – forsētās ballītes atrautā atmiņu lāde netukšojas, vien starp rindām, izmisīgi lasot, var uztaustīt gaistošas norādes, lai no zīmīgi aprautajām replikām izlobītos faktus sastatītu daudzmaz loģiskā virknē. Pārāk liela atbildība uzkrauta lasītājam un skatītājam, lai jauniešu satrauktajos vārdos saklausītu eksistenciālās refleksijas par pieaugšanas sāpēm, definējot savu vietu vienaudžu vidū un sabiedrībā kopumā. Bet luga taču nav izrāde, un režisors var brīvi ieviest savas korekcijas, neuzticot jaunajiem aktieriem pašu spēkiem vien aizpildīt acīmredzamos sižeta un savstarpējo attiecību konstrukcijas robus. Galvenais izrādes noslēpums, ko pustumsā izkliedz Benijs, – kāpēc ar viņa brāli notika tas, kas notika, un kāda ir viņu atbildība par to, – bez atminējuma tiek pavadīts ar bezkaislīgu Annas Ķirses elektronisko mūziku – piektais puisis uz programmas vāka tā arī nepagriežas pret mums.

Edinburgas studentu dzīvokļa virtuves vietā uz skatuves četri jaunieši apdzīvo mansarda istabu – tuvāk debesīm jeb tuvāk sprīdim no Dieva, kura spēkos ir izcelt no telpas un laika. Viņu vidū ir ideālists Benijs, kura iecirtīgo dabu, draugiem uzspiežot pareizus dzīves modeļus kā attiecību veidošanā, tā atkritumu apsaimniekošanā, un klejojumus pašam vien zināmos domu labirintos, lūkojot izdibināt brāļa fatālā lēmuma motīvus, Niklāvs Kurpnieks iezīmē ar nemainīgi saspringušu stāvu. Gints Andžāns spēlē Maku, kura demonstratīvā vīrišķība sašķobās tikai izrādes izskaņā, kad negaidīti atsedzas jaunieša patmīlības vairogs, viņam aptverot iespējamās sekas romāniņam ar Benija brāļa draudzeni. Savukārt topošā vijolnieka Kema tēlam Mārtiņš Počs piešķīris priekšzīmīga intelektuāļa vaibstus, kas diezin vai jūtas ērti, izrunājot jēlās asprātības.

Viņiem pieziepējies arī infantilais Timps, kuram jau trīsdesmit, bet kurš nespēj ieskatīties acīs bailēm no rītdienas un labprāt atliek pieaugšanu. Artūrs Dīcis spēlē sev ierasti huligāniskā manierē, bet brīžam viņa ālēšanās zaudē jebkādu kontroli, kas var padarīt bezgaumīgu pat tādu varoni, kura diena nevar sākties bez sabliešanās. Attiecības šīs četrotnes starpā veidojas negribīgi, grūti atbildēt, kas viņus varētu saistīt, jo dzīvot vienā dzīvoklī nav tas pats, kas kopīgi nobastot lekciju. Diezin vai atšķirīga intelektuālā kapacitāte, personības brieduma trūkums un kauns par sevī modušos empātiju būs tas, kas vāji motivēti liek te uzbrukt, te iežēloties citam par citu.

Meitenēm ir sekmējies labāk, ne tikai tādēļ, ka tām iedalīti ļoti konkrēti tipi: Anetes Krasovskas Laurai paredzēts būt ja ne dumjai, tad naivai un pragmatiskai, bet Dārtas Danevičas dienvidnieciskajai Sofijai – attaisnot savu smalko vārdu ar labām manierēm un pavedinošu eleganci. Anete Krasovska pārsteidz ar maigo balsi, kurā vairs tikpat kā nav saklausāma līdz šim dominējošā, it kā briedumu uzsverošā, metāliskā pieskaņa, un tikai otrā cēliena gaitā neviltoto naivumu viņa nomaina uz priekšzīmīgas skolnieces tēlu, kas centīgi liek pie vietas savu dauzonīgo Timpu. Par izrādes dzīvo nervu abos cēlienos kļūst Dārtas Danevičas Sofija. Acīmredzami neērtajos, taču stilīgajos Baibas Litiņas tērpos viņa saglabā aizlauzta svešzemju zieda kontūras, kas, kā nokļuvusi nepiemērotā klimatā, netiek gudra ar nepieredzētu un tādēļ neprognozējamu jūtu savandīto dvēseli, kad viņas attiecībās ar Benija brāli tik viegli ieslīdējis raupjais Maks – nelaikā un uz palikšanu.

 

Prātos sakrātie sārņi

Sintija Jēkabsone veidojusi atturīgu izrādes scenogrāfiju, ieturot radošajam tandēmam raksturīgo telpas askētismu. Taču dramaturģes iecerētā šaurība, visapkārt sakrājušies krāmi un netīrība, turklāt nepieredzētā vasaras karstuma raudzēto atkritumu smārds rūsganā saulrieta apspīdumā ir pārvērsti nosacītā laboratorijas tipa atvērtā telpā bez sienām, kas balto gaismu spožumā (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko) teju sterilizē šo simboliski degradēto vidi, kam taču jāliecina arī par prātos sakrātajiem sārņiem. Aktieriem, izņemot atsevišķus emociju uzplaiksnījumus, neizdodas sabiezināt šo atmosfēru, lai risinātu konfliktu, kas vārdos ir tikai fragmentāri nolasāms, turklāt pārmēru skaļā mūzika tos brīžam liedz saklausīt pavisam.

Šķiet, kā par spīti izrādē nav turpinājuma tam fiziskumam un ķermeniskumam, kas manifestēts programmas fotogrāfijā pēc treniņa sporta zālē. Izrādes noskaņa ir aloģiski vēsa – ne miņas no tveices nokarsētu, nodevīgām sviedru lāsēm klātu augumu izstarotās enerģijas. Dīvaini, ka, nodarbinot vingros aktierus, režisors ir palaidis garām iespēju vēstīt ne tikai teksta līmenī. Un nav aktieru spēkos vien piešķirt nozīmi statiskajām ainām, īpaši otrajā cēlienā, kas gan varbūt pierāda, ka arī vārdi, par daudz izteikti, var būt nekam nederīgas atliekas.

Lugā varoņu iekšējo pasauli atstaro cīņa ar sadzīves atkritumiem, ne visiem spējot aptvert, ka no tiem var atbrīvoties, tikai iznīcinot, nevis izliekot priekšnamā, bet šāda dramaturģes izvērsta alegorija organiski nesaplūst ar sižetu. Tā drīzāk iegūst patstāvīgas antiutopijas vaibstus, jo kulminē aiz loga notiekošā demonstrācijā, kas pāraug pilsētas dedzināšanā un masveida grautiņos, bet atstāj neskartu "pretīgo parlamenta ēku", kura simbolizē valsts varas nespēju nodrošināt šo patiesi svarīgo komunālo pakalpojumu.

Varbūt vietējiem skotiem viegli saprotams šāds mākslas tēls, bet izrādes radošajai komandai diemžēl nav izdevies to pārkodēt mums aktuālā tematikā un atrast skatuvisku ekvivalentu tik triviālām lietām kā atkritumi – nevainojami baltos un pelēkos maisos sabērtās plastmasas pudeles un tipogrāfijas piesūtītie papīri nu nekādi neliek aizdomāties par piemēsloto vidi visapkārt un kur nu vēl par mikrobiem, kas pārņem domas, emocijas, bet no kuriem nevarēs tikt vaļā zem karstas dušas.

 

Zēni

Dailes teātra Mazajā zālē 30.IX plkst. 18, 1.X plkst. 15

Top komentāri

***
*
Pārslavēta jau tika arī izrāde "Visas viņas grāmatas", īpaši Daiņa Grūbes dēļ. Vai uzvedumā, kurā jāturas kopā diviem aktieriem, var un vajag izcelt pēkšņi tikai vienu? Tā mūsu spožā kritikas iezīme. Vai Esmeraldas Ermales devums bija mazāk nozīmīgs, kā nojaušams Grubes tēla atveidā, aizvedot to skaļumā un pat tādos kā solo posmos.
skaidrojums būtu vietā
s
" diena nevar sākties bez sabliešanās". Kā tas ir? Neizmetot pūku, bez kašķa, salekšanās, alkohola vai narkotiku devas, vai vēl kā citādi? Tas ir slengs vai valodas nevērība, sārnis?
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Jā, nu - var tikai izteikt līdzjutību Liepājas teātrim un Liepājas teātra jaunajam kursam, ka galvenais AKTIER(ne)MEISTARĪBAS pedagogs tur būs Petrenko, kurš nebija spējīgs norežisēt pat Dreģi un Pupuri interesanti iecerētajā izrādē par Bahu un Hendeli!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vecāķu pludmalē norisināsies saulrieta koncerts

Sestdien, 20. jūlijā, no plkst. 11.00 līdz 12.00 Vecāķu pludmalē pie glābšanas stacijas (Selgas 23, Rīga) notiks ģimenēm paredzēts pasākums. Pasākums notiek sadarbībā ar Vecāķu glābšanas stacijas...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja