Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Festivāla Homo Novus recenzija. Šī būs izrāde tev, mana balss!

Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus 21. pastāvēšanas gadā pirmo reizi pēkšņi izdodas pa īstam un personiski saslēgties ar festivāla rīkotāju ilgi lolotajām iecerēm. Gribu saprast, kāpēc tieši tagad.

Šīs būs skatītāja piezīmes. Iespējams, pārāk eksaltētas un subjektīvas, jo kā gan savādāk var uzrakstīt par to, ko piedzīvojam negaidītas atklāsmes veidā?

Īpaši šī gada programma pilnībā nojauc tradicionālo teātra skatīšanās modeli – skatītājs tumsā kā anonīms vērotājs, kurš par sevi drīkst nepateikt pilnīgi neko, uz skatuves izgaismots aktieris, kuram ir pienākums atkailināties, nu, vismaz sava tēla/varoņa robežās. Spēles noteikumi ir citi. Tas nebūt nenozīmē, ka aktieris tevi raus aiz rokas ārā no drošā skatītāja sēdekļa uz skatuvi dejot, apskauties, kaut ko pieturēt, padot vai atminēt. Bet, ja tu esi pilnīgā klusumā un tumsā vērojis aklu cilvēku sporta spēli (Aurora), ja esi mēģinājis atbalstīt ārzemniekus, kuri mēģina sarunāties latviski ar visai skopu vārdu krājumu un acīmredzami jūtas visai trausli un neaizsargāti (Ārzemnieks), ja esi nodūris acis, kad vācu aktrise Rīgas Kinostudijā palielas auditorijas priekšā papleš kājas un tecina strūkliņu gar cisku tāpat kā toreiz, kad kādā no pasaules karstajiem punktiem viņu piespieda čurāt virsū savai draudzenei Mersībjenai (Līdzcietība. Ložmetēja stāsts), ja Daugavgrīvas cietoksnī, laidelējoties sikspārņiem, no astoņpadsmitgadīgas jaunietes mutes esi dzirdējis, ar kādu dusmu un nicinājuma kvēli, mestu pret pieaugušo liekulības pasauli, pa īstam ir jāskan "netikumīgajam" Agneses Krivades dzejolim, tad atliek tikai piekrist festivāla rīkotājai Gundegai Laiviņai (KDi 10.08.2017.) – kļūst neiespējami vērtēt, cik ticami viens vai otrs aktieris kaut ko ir notēlojis. HN teritorijā tu nevari izdzīvot, ja nepārstāj slēpties aiz Staņislavska muguras un viņa mūžseno "ticu"/"neticu". HN šī gada caurviju motīvs – valoda, redze, dzirde, klusums, tumsa – būtu ļoti pateicīga tēma atrast jaudīgus un labi skanošus filozofu un mākslas teorētiķu citātus, viņi visi par šo tēmu noteikti kaut ko ir teikuši, bet arī tas būs strupceļš – izrādes tev atveras tikai tad, ja saņemies un tiec skaidrībā, ko tu pats juti un domāji. Lai kā man nepatiktu daudzskaitļa ievazāšana latviešu valodā, neko darīt, HN izrādes, manuprāt, ir tieši pieredzes (kā mērvienība), nevis pieredze.

 

Atkāpe Sūnu ciema pagalmā

Likās interesanti pārskatīt savu interaktīvo izrāžu "failu". Pašas senākās atmiņas – Sūnu ciema zēni. Izrāde notika pagalmā. Visi sēdējām mēteļos uz soliem. Kupenas likās milzīgas, līdz ausīm. Starpbrīdī cienāja ar tēju. Sešos gados sevišķi liels salīdzinājums nebija. Bet jau tad novērtēju, ka notiek kaut kas neparasts. Oficiālā informācija: Ulda Pūcīša iestudējums 1978. gadā, izrāde toreizējā Valsts Jaunatnes teātra pagalmā. Emīls un Berlīnes zēni. Edmunda Freiberga burvīgais Emīls un viņa draugi aicina bērnus no zāles līdzi ķert zagli pa visu teātri. Gandrīz jau aizskrienu, bet tomēr 2.balkons un kamēr izminstinos, – jau par vēlu, darbība atkal atgriezusies ierastajās sliedēs uz skatuves "4. sienas" modelī. Oficiālā informācija: Valda Lūriņa iestudējums toreizējā Drāmas teātrī.

Pirms vairākiem gadiem no vienas HN izrādes izsprāgu ārā kā korķis jau pēc piecām minūtēm. Skatītājiem ar planšetēm rokās vajadzēja doties uzbūvētā labirintā, sekojot norādēm gan planšetē, gan "īstajā" realitātē. Nu, es it kā zinu, kas ir planšete, to pat lietoju, tomēr toreiz piedzīvoju ko līdzīgu panikas un klaustrofobijas lēkmei, pievienojoties vēl pazemojumam par savu neapķērību un neērtības sajūtu par izcūkotu ielūgumu. Šī pieredze mani noteikti nedarīja ne empātiskāku, ne globālāk domājošu, tikai – nervozāku, un iekšēji nosolījos šādiem eksperimentiem iet ar līkumu. Lieciet mani mierā! Manam mūžam pietiks pildīt to, ko citi ar mani iecerējuši! Skolas laiks garām, un galu galā ne tikai latviešu literāti drīkst būt introverti! Šādi zilās liesmās iekšēji izvārījusies, pēc pāris gadiem, pati sev par brīnumu, tomēr dodu vēl vienu iespēju sev un HN. Kāpēc? Tāpēc, ka man ļoti nepatīk tā nīgrā sajūta, kad sajūtu, kā, no kaut kā apzināti norobežojoties, kļūstu līdzīga siekstā iesprūdušai beigtai zivtiņai, kas apaug ar dūņām, t.i., aizspriedumiem. Un notiek brīnums! Jaunās turku režisores Begumas Erdžias (Berlīne) Runas vingrinājumi – izrāde vienam cilvēkam – par manu privāto sadūšošanos atmaksā ar ko līdzīgu laimes sajūtai un uzskatu apvērsumu. HN rīkotāju acīs tā, visticamāk ir jauks nieciņš, saprotu, ka viņi drīzāk būtu vēlējušies lasīt kārtīgu recenziju par programmas "smagsvaru" – Milo Rau izrādi Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts, kas tiek pieteikta kā "viena no sarežģītākajām mākslinieciskajām reakcijām uz Eiropas bēgļu krīzi"…Varu tam piekrist, tā tiešām ir intelektuāli sarežģīti un gudri būvēta izrāde, kas liek neatslābstoši filtrēt ik vārdu, ko ārēji bezkaislīga monologa – "prezentācijas" veidā runā talantīgā Ursina Lardi, verbāli izvadādama mūs pa bēgļu ceļiem un izcelšanās vietām Vidusjūras reģionā un pilsoņu kara skartajām teritorijām Kongo. Notiekošais mums burtiski uzrāda strupceļu – vislīdzjūtīgākā eiropieša visdziļākā līdzjūtība a priori ir liekulīga, tādēļ ka neglābjami dekoratīva. Brīvprātīgais glābējs no Eiropas uzlicis "uz austiņām" Bēthovenu, lai nedzirdētu šāvienus un kliedzienus. Šajās lamatās nemitīgi tiek noķerts arī skatītājs. Sākot ar to, ka tu nevari/nedrīksti vērtēt pašu Lardi personību, piemēram, teikt, ka tev tas mazliet izklausās pēc nedaudz manierīgas un eksaltētas "vidējās" eiropietes stereotipiem, jo visas stāstītās šausmas viņa ir izdzīvojusi uz savas ādas. Un – vai līdzjūtība, skatoties uz fotogrāfiju ar Mazā Noslīkušā puisēna līķīti, jau tiešām nav kļuvusi nepieklājīga? Jūs varbūt gribat piezvanīt viņa tēvam un parunāt par to? Aktrise uzraksta telefonnumuru, tas ir īsts.

 

Vecs vācietis tirgus laukumā

Begumas Erdžias Runas vingrinājumi ir kā skaists sapnis, no kura, ja grib, var arī nepamosties. "Runas vingrinājumi atrisina cilvēka sarežģītās attiecības ar paša balsi," teikts anotācijā. Tā tiešām notiek. Šai pieredzei ir psihoterapeitisks efekts. Bet tā ir arī māksla, skaista un oriģināla, rotaļīga un asprātīga. Kaut kādu tumsu un smagumu šai mazajai izrādītei ir izdevies izvākt no manis, nepārprotami. Nedomāju, ka turpmāk, šifrējot intervijas, man patiks sava balss. Atbrīvošana notiek kādā dziļākā un būtiskākā līmenī. Bet viss sākas ar tradicionālo "poliklīnikas sajūtas" rituālu. Ierodoties Ģertrūdes ielas teātrī noliktajā laikā (skatītājus laiž iekšā ik pa 15 minūtēm). Kāpnēs jau sēž un savu kārtu gaida kāds puisis. Cerībā vaicāju brīvprātīgajai meitenei, varbūt esmu sajaukusi, un esmu gatava jau tīties projām. Nekā nebija! Mana kārta nākošajai. Saprotu, cik stulbi tas izklausās, tomēr dzirdu, ka mana mēle pavaicā meitenei: "vai tas ir bailīgi?", it kā ejot uz špricēm. Kā kuram – viņa saka. Un piebilst – daži nākot pat pa vairākām reizēm. Tajā brīdī manās acīs drošvien izsprāgst vairākas jautājuma zīmes. Neticu, ka tas ir iespējams.

Brīvprātīgā meitene mani ieved tumšā telpā, kurā ieraugu izrādes reklāmas materiālos jau pamanīto dīvaino melno mākoni, kas izskatās pēc milža kaut kur pielipinātas košļājamās gumijas (tikai melnas). Man ir jāuzliek austiņas un pirmajā no "mākoņiem" jābāž galva iekšā. Tādi ir trīs. Ir sajūta, it kā tu būtu iebāzis galvu mākonī vai Maļēviča Melnajā kvadrātā. Vai varbūt tā jutās pirmie fotogrāfi? Nonāku spožā gaismas laukā. Omulīgi. Priekšā ir koši baltas lapas ar spoži izgaismotiem burtiem. Uzdevums visu pēc kārtas nolasīt. Lasu: "Sveika, mana balss! Šī būs izrāde tev". Teikums pēc teikuma. Tie ir gan loģiski, gan sirreāli, gan īsi, gan gari, gan tehniski funkcionāli, gan poētiski, gan klasikas citāti, gan neatpazīstama literatūra. Dažādi atbalsojoties un "mēdoties", balss it kā atdalās no tevis. Ir jāsmejas, pieķerot sevi ķēmīgā balstiņā sarunājoties ar Romeo no balkona vai pēkšņi atrodoties tirgus laukumā un sarunājoties ar vecu vācieti, kurš tev vaicā: "Alles klar?". Jāsmejas arī, pūloties nolasīt par rakstnieku, kurš visus romānus sarakstījis dzērumā. Atbalss traucē. Balss tenterē, streipuļo un staipās. Tu mēģini it kā skriet, jūrai esot līdz ceļiem. Šobrīd izklausās pēc uzjautrinošiem greizajiem spoguļiem, bet tā nav, jau nākamajā teikumā viss ir nopietni, pat patētiski. Es lasu par to, ka šī ir izrāde par manu balsi, kas lejas no klintīm un lido līdzi vējam. Būtu vēl ceturtā stacija, noteikti apraudātos. No kaut kāda atvieglojuma, maiguma un pieņemtības sajūtas.

Lūk. Tāds brīnums notika. Tagad vairs nevaru pa īstam piedalīties sarunās par to, kā "riebjas izrādes ar skatītāja iesaistīšanu". Tikmēr kādā Teātra dienas manifestā tomēr vajadzētu ierakstīt punktu par to, ka cilvēks drīkst palikt vērotāja pozīcijās (visticamāk, ka es tur atgriezīšos) un viņam ar savu "aizvērtību" nav jājūtas vainīgam ne par genocīdu Ruandā, ne ekoloģiskajām katastrofām, ne dārgu sviestu Latvijā. Reizumis HN teātra izrādes šajā ziņā "grēko" un ir pārāk didaktiskas, manuprāt, pārspīlējot skatītāja personīgās jutekliskās pieredzes un interaktivitātes nozīmi. Vērojums un iekšupvērstība ne vienmēr nozīmē pasivitāti un vienaldzību.

Top komentāri

Tikai, ja norunātu tā:
T
tās nav aktrises un tie nav aktieri, bet amatieri. Lai nekā tur slikta nav, bet ja nu par katru cenu mātišķi gribas paraudāt ar acīm, kas slapjā vietā iegadījušās, tad dariet to savā mājā, varbūt kopā ar kursa biedreni Struku. Vai Laiviņa ar saviem seansiem tik svarīga, ka jums jāuzupurējas? Lai ir, bet troksnis ir neadekvāts notikumam. Tas arī viss.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Septembrī notiks Liepājas mākslas forums

Piesakot sevi ar šim brīdim tik aktuālu tēmu "Ne – noteiktība", šogad no 25. līdz 27. septembrim jau sesto reizi Liepājas koncertzāle Lielais dzintars rīko mūsdienu mākslas festivālu Liep...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja