Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Aviators recenzija. Piecelties un aizlidot

Jevgeņija Vodolazkina romāns Aviators ir darbs nevis par vēsturi, bet apjausmu, ka svarīgāka par revolūcijām ir kādas matu cirtas nošūpošanās pār trauslu plecu Teksts Bārbala Simsone

Jauns vīrietis pamostas slimnīcas palātā, neatcerēdamies nedz to, kas viņš ir, nedz kaut ko no savas pagātnes. Apziņai pamazām atgriežoties, vienlaikus rodas apjausma par to, ka laiks, kurā viņš pamodies, ir būtiski atšķirīgs no tā, kurā dzīvojis agrāk... Līdzīgas situācijas literatūrā tikušas izspēlētas samērā bieži, lai ar varoņa tabula rasa apziņas transformācijas palīdzību demonstrētu nevainīgu, iepriekšējo priekšstatu nesamaitātu skatījumu uz kādām norisēm: vēsturiskām vai citādām.

Šo paņēmienu ar panākumiem izmanto dažādu valstu mūsdienu prozas autori, piemēram, Eva Baronska romānā Mocarta kungs pamostas liek slavenajam komponistam bez īpašiem paskaidrojumiem pēc savas nāves pamosties XXI gadsimtā un caur 300 gadu senu paradumu, loģikas un izglītības prizmu uzlūkot mūsdienu sabiedrību gan tās progresīvajā, gan absurdajā aspektā. Līdzīgi rīkojas arī Timurs Vermešs, romānā Viņš ir atkal klāt neizskaidrotā veidā mūsdienu Berlīnē atmodinādams Hitleru. Taču "pamodinātais" varonis krievu autora Jevgeņija Vodolazkina otrajā latviski tulkotajā, tikko klajā nākušajā romānā Aviators būtiski atšķiras no pieminētajiem diviem varoņiem, kurus to radītāji laikā transportē ar deus ex machina starpniecību. Vodolazkins ir sagatavojis pamatojumu – un vēl kādu! –, taču tas romānā nebūt nav galvenais.

 

Eglīšrotājumu šķinda

Inokentijs Platonovs, kurš pamostas 1999. gada Pēterburgā, izrādās, dzimis vienlaikus ar XX gadsimtu – 1900. gadā. Par spīti tam, spogulis rāda nevis sirmgalvi, bet vīrieti spēka gados. Taču autors nenomoka nedz savu varoni ar pārāk ilgu neziņu par to, kādā laikmetā tas nokļuvis, nedz lasītāju ar pamatojuma meklēšanu laika lēcienam. Jaunais mākslas students Inokentijs safabricētas apsūdzības dēļ līdzīgi daudziem citiem 1923. gadā nokļuvis bēdīgi slavenajā Solovku spaidu darbu nometnē, kur nežēlastībā kritis zinātnieks ar viņa paša piekrišanu to izmanto savam eksperimentam ar dzīvu cilvēku sasaldēšanu, lai tos vēlāk būtu iespējams "augšāmcelt" jau citā laikmetā.

Aculiecinieka atskats no "nežēlīgākā" gadsimta beigām uz tā sākumu – lieliska iespēja vēstures stundai? Un tomēr nē. Maldīsimies, ja domāsim, ka Vodolazkinam XX gadsimta pirmās desmitgades – varoņa pirmais apzinīgais dzīves posms – bijušas vajadzīgas, lai paustu skatījumu uz tālaika iespaidīgajiem vēsturiskajiem notikumiem – Pirmo pasaules karu vai Oktobra revolūciju. Šiem notikumiem Inokentijs savās piezīmēs (jo pēc ārsta ieteikuma atmiņas pakāpeniskai atgūšanai raksta dienasgrāmatu) praktiski vispār nepieskaras. Aviatorā Vodolazkins turpina un izvērš jau savā pirmajā, arī latviski tulkotajā romānā Laurus aizsākto tēmu par individuālo vēsturi un tās nozīmīgumu iepretim lielajai, oficiālajai vēsturei. Inokentiju – viņa vārds norāda uz uztveres "balto lapu" – vairāk par revolūcijām un kariem interesē stikla eglīšrotājumu šķinda komunālā dzīvokļa istabā un jaunas meitenes matu zīdainais pieskāriens trauslajiem pleciem. Viņa vēsturi veido personisku atmiņu, iespaidu, impresiju, sajūtu kolāža, un autors akcentē, ka tieši tāda pati individuālā, mazā vēsture katram no mums ir daudz būtiskāka par to, kas ierakstīta šī priekšmeta mācību grāmatās.

No revolūcijas dienas Inokentijs atminas tikai drēgnumu un slapjdraņķi, jo tas līdis aiz mēteļa apkakles, t. i., skāris viņu tieši. Pirmkārt un galvenokārt katra apziņa ir ietērpta miesā, un tās sajūtas, sāpes un bauda glezno niansētu mozaīku, kas vēlāk retrospektīvā spēs "augšāmcelt" katru notikumu. Šķiet, pavadījis vairākas desmitgades saldēšanas kamerā, Inokentijs pamostas 90. gadu haotiskajā Krievijā, lai izdarītu secinājumus nevis par abu laikmetu atšķirīgajām politiskajām sistēmām, tehnoloģiskajiem jauninājumiem (pret tiem viņš izturas ar lietišķu vienaldzību: rakstīt uz datora? – lieliska ērtība, cilvēks pabijis uz Mēness? – tur tāpat nav ko darīt) vai sociālētiskajām problēmām (viņa pašcieņai nesagādā nekādas galvassāpes dalība saldētu dārzeņu reklāmas klipā), bet gan par laika relativitāti un to, ka cilvēka (tātad arī nācijas) patiesāko vēsturi joprojām raksta sniegpārslu krišanas slīpums, segas čaukstoņa, ūdens malka vēsums un otra cilvēka rokas pieskāriens. Nevis kari, sistēmas un diktatūras, un pat Solovki (kuri, iespējams, daudziem mūsdienu lasītājiem asociēsies tikai ar vietu, uz kuru naivi bravūrīgais Bulgakova Ivans Bezpajumtnieks par pretpadomju domāšanu iesaka nosūtīt Kantu – te gan jāpiezīmē, ka Solovku epizodes romānā jūtami atšķiras no visa pārējā teksta, jo ar nesaudzīgi faktuālu brutalitāti sit tieši pa kaulu smadzenēm).

 

Impresiju plūsma

Vodolazkins romānā ievij vairāk postmodernu spēļu, nekā ļauj nojaust sākotnēji meistarīgi stilizētais teksts, kas lieliski imitē XX gadsimta sākuma cilvēka izglītoto, pagauso epistolāro stilu – lai atminamies, ka izcilas stilizācijas spējas autors demonstrēja jau Laurus, bet Aviatorā, kur XX gadsimta relatīvi mūsdienīgā valoda neļauj aizsegties ar kolorītiem senvārdiem un jāpaļaujas praktiski tikai uz izteiksmes veidu, šī meistarība šķiet vēl filigrānāk noslīpēta.

Romāna pirmo daļu veido Inokentija dienasgrāmatas ieraksti, kas ir datēti tikai ar nedēļas dienu, nevis datumu, – tas liecina, ka varoņa laiks rit nevis lineārajā, bet gan mītiski cikliskajā gaitā, jo pirmdienai taču atkal drīz seko jauna pirmdiena un nav iespējams noteikt, vai ieraksti ir sakārtoti hronoloģiski, ja vien to nepasaka pats vēstītājs. Otro romāna daļu veido trīs stāstnieku – Inokentija, viņa ārsta Dr. Geigera un mīļotās sievietes Nastjas – ieraksti, kas daļēji fiksē notiekošo un daļēji pārplūst starp dažādiem, gan pieredzētiem, gan nepieredzētiem, laikiem, jo Inokentijs abus pārējos lūdzis pierakstīt maksimāli daudz "mazās vēstures", lai to saglabātu viņa un Nastjas vēl nedzimušajai meitai. Ieraksti pakāpeniski mainās: vispirms zūd ierakstu datējums, tad izgaist arī vēstītāju vārdi, līdz paliek teksta plūdums, kura stāstītāju mēs varam tikai minēt: ir zudusi nepieciešamība pēc "vēsturiskās precizitātes" (kādas romānā nekad arī nav bijis), tieksmes reģistrēt faktus un skaitļus, jo pāri palikusi tikai impresiju un izjūtu plūsma kā mazpamazām gaistošs abstrakts gleznojums.    

 

Rotaļas ar vārdiem

Autors ar patiku apspēlē dubultnieku motīvu un tā variācijas – viena otru savdabīgi spoguļo divas Anastasijas (1999. gada Nastja ir mazmeita citai Inokentija gadsimta sākumā mīlētai Anastasijai), melnā un baltā dvīņa dubultattēlu veido par neesošiem noziegumiem apcietinātais profesors, Anastasijas tēvs, un Solovku sadistiskākais čekists, abi uzvārdā Voroņini, kamēr Inokentijs tādā pašā veidā dublē savu bērnības rotaļbiedru, vēlāko režīma kalpu Sevu un, protams, pats sevi; visbeidzot, arī pats romāns šķiet esam savdabīgs dubultnieks jau pieminētajam Laurus.

Tāpat kā pirmajā romānā, rakstniekam tīk rotaļas ar varoņu vārdiem: Laurus vērojām dziednieku, kas dzīves gaitā nomaina četrus (pārsvarā botāniskus) vārdus; Aviatorā līdzās Inokentijam, kura uzvārdā skaidri gozējas arī alūzija uz Platonu, stāv Dr. Geigers, kurš atbilstoši sava slavenā uzvārda brāļa izgudrojumam vislietišķāk reģistrē notiekošo (vai Inokentijs būtu īpaši bīstama starojuma avots?), un Anastasija, kuras vārds grieķu valodā nozīmē "augšāmcelšanās". Un vissvarīgākais no vārdiem – romāna nosaukums. Kāpēc Aviators, ja Inokentijs drosmīgos gadsimta sākuma gaisa kuģu valdniekus, kurus vēlāk prozaiski nodēvējuši par lidotājiem, ar zēna jūsmu aplūkojis vien no attāluma? Varbūt tāpēc, ka īpatnais apziņas stāvoklis – "toreiz", bet jo īpaši "tagad" – ļauj viņam kvalitatīvi jaunā perspektīvā palūkoties uz notiekošo, lai vai kādu daiļskanīgu nosaukumu mēs tam piešķirtu: "laikmets", "vēsture" vai kādu citu.

Nav tā, ka Inokentijs bez emocijām "planētu" virs visa, bet viņa redzesleņķis ir atšķirīgs tāpat, kā gar lidmašīnas spārnu redzamais krāsainais lupatdeķis atšķiras no smilgas šūpošanās acu priekšā; viņa "augšāmcelšanos", ja paplašinām reliģisko metaforu, turpina sava veida debesbraukšana – un, tāpat kā Bībeles stāstā, šī ir nevis burtiska uzbraukšana stratosfērā, bet gan esamības dimensijas maiņa. Tieši tādā pašā veidā – izmainītā redzesleņķī –, šķiet, Aviators lasāms visefektīvāk: kā romāns nevis par vēsturi, bet gan apjausmu, ka svarīgāka par revolūcijām ir kādas matu cirtas nošūpošanās pār trauslu plecu.

 

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai mūsdienās bez pieejas internetam ir iespējams pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā?

Kopā nobalsojuši: 933

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja