Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

2015. gada stāsti

Latvijas lepnuma stāsts: Gaišām vecumdienām laukos © DIENA(32)

Aiz loga viena no tām ziemas dienām, kad gaisma tā arī neuzaust. Ārā laiks mitrs, drēgns, pelēcīgs. Pa logu redzamas vecas ābeles, kurās šūpojas pa kādam sasalušam ābolam, tos knābā vairāki krāšņi sīļi. Margrieta Lestrādena, nīderlandiete, kas saimnieko Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās Vecjauži Cēsu puses Zaubē, spriež, ka, iespējams, koki šeit aug jau kopš mākslinieka bērnības laikiem.

Latvijas lepnuma stāsts: Lai ieraudzītu pasauli bez kara © DIENA(4)

"Vislielāko gandarījumu dod tas, ka bērni no karadarbības skartās Ukrainas teritorijas sāk apzināties – viņi ir nevis upuri, bet gan cilvēki, kuri būvēs savas valsts nākotni. Diemžēl daudziem bērniem, kuri piedzīvojuši karu, veidojas upura psiholoģija, un ir ļoti labi, ka bērni, pateicoties tam, ka var uzturēties mierīgajā Latvijas vidē, no upura psiholoģijas atbrīvojas," saka organizācijas _Alianse_ Latvija bez bāreņiem valdes locekle Irina Čžou.

Latvijas lepnuma stāsts: Nesavtīgi atdod daļiņu sevis © DIENA(17)

Iespējams, ir vieglāk ziedojumu kastītēs pie veikalu kasēm iemest monētas vai piezvanīt pa ziedojumu tālruni īpašo koncertu laikā, bet cita, grūtāka lieta ir atdot daļiņu no sevis. To daļiņu, kas otram var būt tik ļoti nepieciešama. Aivars Čipāns jau vairāk nekā 30 gadu regulāri dodas ziedot asinis. Tā savā ziņā kļuvusi par atkarību - palīdzēt citiem.

Latvijas lepnuma stāsts: Tā gribējās mammu un tēti! © DIENA(75)

Taurupes pagasta Sidrabiņos mīt liela, draudzīga ģimene – Sandra Gavre (55) un seši aizbildniecībā esoši bērni. Tie nav vienīgie viņas aprūpētie bērni, sieviete pirms tam jau izaudzinājusi un savā dzīvē palaidusi četras savas atvases un vēl deviņus citus bērnus. Kad, tiekoties Sidrabiņos, jokojot jautāju – kā tas gadījās, viņa atbild īsi: "Bērni paši mani atrod."  

Latvijas lepnuma stāsts: Kurzemē izglābusi 400 kaķus © DIENA(93)

Drīz Ziemassvētki. Ir ticējums, ka Ziemassvētku naktī dzīvnieki runā. Interesanti, ko viņi pastāstītu par Ildzi Leimanti? Bet Ildze pati gan negaida brīnumu laiku, lai klausītos zvēriņu stāstos. Ildze Leimante viņus saprot tāpat. "Ieskaties acīs un redzi, kam vajag palīdzēt," tā viņa izskaidro bezvārdu saprašanos. Pirms pusotra gada Ildze izveidoja dzīvnieku aizsardzības biedrību Liberta, lai palīdzētu četrkājainajiem draugiem atrast ģimeni. Jā, tieši tā - nevis mājas, bet gan ģimenes siltumu un mīļumu.

Dod pajumti un sirds siltumu © DIENA(15)

Jau astoņus gadus netālu no Valmieras, Liepā, darbojas biedrības Cerību centrs patvēruma māja, kurā dzīvo nepilngadīgās māmiņas, sievietes, kas cietušas no vardarbības, un grūtnieces, kuras ģimene un sabiedrība atstūmušas. Cerību centra vadītāja Gita Bināne viņām palīdz gan ikdienā atbalstot ar padomu, gan organizējot centra dzīvi un darbību.

Latvijas lepnuma stāsts: Kokļu meistara sirdī tautas mūzikas gēns © DIENA(16)

"Katrs cilvēks ir kā dārgakmens - mazāks vai lielāks, tas atkarīgs no viņa darbiem, attieksmes pret otru un mīlestības starojuma. Šāds cilvēks ir Imants Robežnieks - Latvijā un pasaulē vienīgais koncertkokļu meistars,» _Latvijas lepnuma_balvas pieteikumam raksta Nacionālās bibliotēkas darbiniece Valda Upena un turpina, «ir ļoti daudz noslēpumu, kā panākt, lai koka dēlīši skanētu, un tas ir meistara pārziņā.

Sagaidīja savus četrus eņģelīšus © DIENA(60)

"Nezinājām, ka ir tādi eņģeli, kas vienā brīdī var pie mums nolaisties," tā par savām četrām adoptētajām meitenītēm saka Zane un Agris Bārbali. Viņu dzīve mainījās pēkšņi, kad ģimene kļuva krietni lielāka, un tagad abi vecāki katru dienu atkārto, ka ir laimīgi, jo atraduši cits citu - viņi meitenes, meitenes - viņus.

Latvijas lepnuma stāsts: Dedzīgas vēlēšanās piepildās © DIENA(19)

"Apbrīnoju Svetlanu un Vitāliju Ribčikus – par to, cik viņiem plaša sirds un cik ļoti viņi mīl bērnus. Audžuģimene, kas nepazīst ļaunumu un vienmēr bērniem sniegs atbalstu. Viņi sniedza palīdzīgu roku, kad mana dzīve aizgāja nepareizajā virzienā. Mīlestība un saticība šajā ģimenē ir ļoti liela," pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam raksta Vita Eistere, kura gadu dzīvojusi Ribčiku ģimenē.