Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Latvijas lepnuma stāsts: Nesavtīgi atdod daļiņu sevis

Iespējams, ir vieglāk ziedojumu kastītēs pie veikalu kasēm iemest monētas vai piezvanīt pa ziedojumu tālruni īpašo koncertu laikā, bet cita, grūtāka lieta ir atdot daļiņu no sevis. To daļiņu, kas otram var būt tik ļoti nepieciešama. Aivars Čipāns jau vairāk nekā 30 gadu regulāri dodas ziedot asinis. Tā savā ziņā kļuvusi par atkarību - palīdzēt citiem.

Valsts asinsdonoru centrā (VADC) Aivars jau ir kā mīļš ciemiņš, un kā viņš pats smej - kopumā nodevis vairāk nekā četrdesmit litrus asiņu, bet žēl nav ne kripatiņas. Pateiktie paldies viņam dod iedvesmu iesākto turpināt.Sagaida kā savējoPieteikumu Latvijas lepnumam par Aivaru Diena saņem no Valsts asinsdonoru centra. Viņam sistēmā reģistrēts vislielākais asins ziedošanas reižu skaits - 94, taču kopumā tās jau ir 125 reizes. Tomēr par Aivaru donoru centrā zina ne vien pēc sistēmas atzīmēm. Viņu tur pazīst un ik divus mēnešus sagaida ar smaidu. "Viņš nekad nav nomākts, vienmēr labestīgs un priecīgs. Tāds jauks un omulīgs cilvēks," Dienai saka Olga Koļesņikova, VADC medicīnas māsa. Viņa tur strādā jau kopš 1977.gada, tāpēc var teikt, ka ar Aivaru vienmēr bijusi saskarsmē. Tas nebūt nav slikti - Aivars spēj uzmundrināt arī citus, īpaši stāstot anekdotes.Lai gan Aivaram patīk stāstīt jociņus, par sevi viņš tik daudz nemaz nerunā, tāpēc līdzi uz tikšanos ar Dienu paņēmis sieviņu Terēzi. Viņa pastāstīšot vislabāk. Aivars pats vien piebilst, ka 34 gadus jau brauc pie stūres. Pēc armijas aizgājis strādāt uz Jēkabpils autobusu parku. Savukārt tagad strādā_ Rīgas satiksmē _un ik dienu izbrauc savu maršrutu ar autobusu. Turklāt jāstrādā vakara maiņas. Taču tas, ka Aivars mājās ir vien pēc vieniem naktī, nenozīmē, ka vakariņas ar sievu netiek ēstas kopā. Terēze viņu sagaida katru nakti ar siltiem našķiem. Paēd, parunājas un dodas pie miera. Viņa ir blakus Aivaram arī ik reizi, kad viņš dodas nodot asinis, - abi pa dzīvi iet kopā.Pirmo reizi asinis Aivars nodevis veselības dēļ. Toreiz 22 gadu vecumā kādā ilgākā maiņā ļoti sacēlies asinsspiediens, tāpēc devies pie ārsta un, negribēdams lietot medikamentus, kā risinājumu atradis asins ziedošanu. Vēl kādā no pirmajām reizēm asinis ziedotas, jo izjutis pienākumu izdarīt labu darbu. Kāds viņa kolēģis bija sabraucis gājēju. Kolēģi atlaida, bet Aivars vēlējies palīdzēt un devies ziedot asinis. Asins ziedošana savā ziņā kļuvusi par misiju - savu dzīvi vīrietis šodien nevar iedomāties bez palīdzēšanas citiem. Tāpēc fakts, ka asinis drīkst ziedot vien reizi divos mēnešos, Aivaru neapmierina. Darītu to biežāk, ja drīkstētu.Stāsts ir skaudrsKāpēc Aivaram ir svarīgi palīdzēt citiem, izskaidro viņa sieva. Stāsts ir skaudrs, bet līdz ar to Aivaru var labāk saprast. Strādāt sācis jau 16 gadu vecumā, kad pabeigta devītā klase. Toreiz citas izvēles nav bijis. Arī viņa mamma par dēlu nelikusies ne zinis, uzmanību pievēršot vien viņa brālim. Līdz brīdim, kad no viņa oficiāli atteikusies. "Man tu kā dēls neesi vajadzīgs. Tev nav izglītības, tu dzīvē neesi nekas," mātes vārdus atceras Aivars. Tas vīrieti salauzis, bet licis sev apzvērēt, ka to mazumiņu, kas viņam ir, atdos citiem. Sieviņa Aivaru sauc par lācīti un slavē viņa mīļumu un gādību. Viņš otram pāri nodarīt nespētu. "Vīrietis ir vīrietis, bet ar ļoti mīļu sirdi," saka Terēze.Asins nodošana kļuvusi par iespēju sevi pierādīt. Pierādīt, ka ir noderīgs, ka var palīdzēt. Dažreiz pat nodevis pārāk daudz. Toreiz vēl tik stingri neviens neskatījās, cik bieži procedūru var veikt. Bieži asinis nodot mudinājušas ziņas radio. Tādu nav bijis mazums. Vien tagad šādu ziņu ir maz, kaut gan asinis, iespējams, vajag vēl vairāk. To var redzēt slimnīcās, stāsta Aivars. Cilvēki gaiteņos pat meklē kādu, kas var palīdzēt. Iet pa gaiteni sieviete ar mazmeitiņu un uz papīra lapas uzraksts ar lūgumu ziedot vai pārdot asinis, un tad ir tā bezpalīdzības sajūta, stāsta Aivars. Asinis ir ziedojis pirms nedēļas un vairs nedrīkst, kaut gan vēlas palīdzēt.Lūdzot izstāstīt kādu reizi, kad palīdzēts konkrētam cilvēkam, Aivars ar sievu saskatās, un abu acīs pat sariešas asaras. Tā diena ir tik spilgti palikusi atmiņā. Toreiz visa ģimene braukusi uz Ventspili. Kad tikts līdz Tukumam, pa radio dzirdējuši lūgumu ziedot asinis kādai mazai meitenītei, kura slimnīcā bijusi ļoti kritiskā stāvoklī. Griezuši mašīnu riņķī un steigušies uz Rīgu, un, kā izrādījies, Aivars bijis vienīgais, kas ieradies. Viņa asinis izvedušas bērnu no komas. Meitenītes mamma apķērusies Aivaram ap ceļgaliem un pateicībā raudājusi, un asaras nav valdījuši arī citi. "Es citādāk nevaru palīdzēt, kā ar asinīm," nosaka vīrietis. Arī sieviņa blakus piebilst, ka ziedo to, ko spēj. Ne katrs to varētu.Nav motivācijasDonoru centra apmeklējumus Aivars ieplāno pat mēnešiem uz priekšu, jo tā ir svēta lieta un izlaist ne reizi nedrīkst. Turklāt vīrietim ir samērā reta asinsgrupa - A negatīvā. Arī savu vēnu Aivaram nav žēl. No vienas rokas asinis ņemtas vismaz 100 reižu. Viņš tik nosmej: "Nabaga vēnas!" bet sola, ka turpinās to darīt, kamēr viņu donoru centrā kāds vēl gaidīs un arī pēc tam.Lai gan Aivars ir ļoti regulārs asins ziedotājs, viņš Dienai nezina stāstīt par citiem, kas rīkotos līdzīgi. Ja vēl kādreiz sanācis rast domubiedrus, tad tagad citiem zudusi motivācija. Aivars novērojis, ka donoru centrā cilvēki ienāk un prasa - cik maksā par asinīm? Saņem atbildi, nosmej un aiziet prom. Kādam ārzemēs 50 dolāru samaksāts, tāpēc neies jau par 4,27 eiro ziedot daļu sevis. Cilvēki neaizdomājas, ka viņiem pašiem šāda palīdzība var būt vajadzīga, uzskata Aivars. "Cilvēki dzīvo - jahtas, jūra -, bet tik maz - 500 ml - vajag, lai glābtu cilvēka dzīvību," piebilst Aivara sieva.Atsaucīgāki esot jaunieši - studenti -, bet vidēja gadagājuma cilvēkus donoru centrā redz reti. Aivars atceras, ka vēl pirms ekonomiskās krīzes gadiem regulāri vairākas stundas bijis jāstāv rindā. Taču tagad rindas nav - ej un nodod asinis. Šādā ziņā viņš būtu labāk priecīgs rindā stāvēt arī šobrīd. Pagājušajā mēnesī pa to laiku, kamēr Aivaram ņemtas asinis, donoru centrā iegājuši tikai divi cilvēki. Daudzi dzīvo ar attieksmi: "Ai, nu es nebraukšu. Gan jau manā vietā kāds cits aizbrauks!" Diemžēl citi arī neaiziet.Aivars gan novērojis, ka cilvēkiem trūkst stimula no valsts puses. Tagad samazināts arī brīvo dienu skaits, kas daudziem varbūt bija izšķiroši, lai dotos asinis nodot. Jā, asins nodošana ir ziedošana, labdarība, un Aivars uzsver: "Man naudu par to nevajag." Tomēr brīva diena noderētu - kaut vai tāpēc, lai atgūtu spēkus.Arī paša Aivara ģimenes un draugu lokā aktīvu asins ziedotāju nav. Terēzi donoru centrā pretī neņem, jo viņa uzreiz ģībst. Taču, piemēram, Aivara dēls, tieši tēva mudināts, asinis tagad dosies nodot jau trešo reizi. Arī viņam ir tik ļoti nepieciešamā asinsgrupa.Sarunas laikā minu donoru centra aprēķinus: "Viena donora asinis var glābt trīs cilvēkus, tas nozīmē, ka Aivars, regulāri ziedojot asinis, ir palīdzējis izglābt aptuveni 370 nelaimē nonākušu cilvēku dzīvību." Bet Aivars saka, ka par to daudz nedomā. Jā, dažreiz gribētos zināt, kam viņa asinis aizies, bet citreiz par šiem cilvēkiem domāt ir smagi. Atceras, ka reiz, ienākot donoru centrā, uzreiz prasījuši, vai nav ēsts treks ēdiens, jo toreiz asinis vajadzējis Bērnu klīniskās universitātes slimnīcai.Tomēr jāatceras, ka reizēm viens nav glābējs, jo, piemēram, vēža ārstēšanas laikā vienam cilvēkam var būt nepieciešama 200-250 donoru palīdzība. Aivars uzsver - ja ir iespēja un varēšana, ir jāpalīdz. Neviens un nekad nevar zināt, kas pašam dzīvē būs vajadzīgs.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi