Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Latvijas lepnuma stāsts: Gaišām vecumdienām laukos

Aiz loga viena no tām ziemas dienām, kad gaisma tā arī neuzaust. Ārā laiks mitrs, drēgns, pelēcīgs. Pa logu redzamas vecas ābeles, kurās šūpojas pa kādam sasalušam ābolam, tos knābā vairāki krāšņi sīļi. Margrieta Lestrādena, nīderlandiete, kas saimnieko Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās Vecjauži Cēsu puses Zaubē, spriež, ka, iespējams, koki šeit aug jau kopš mākslinieka bērnības laikiem.

Telpās, ko, ziemā apmeklējot Vecjaužus, apdzīvo Margrieta, krāsnī sprakšķ malka, mūrītis silts, bet, pārējās plašās mājas daļas izstaigājot, jāsaģērbjas silti. Lai māju izveidotu tā, kā izsapņots, jāiegulda vēl daudz laika un naudas, taču Margrietai ir stāsts un vīzija par katru no telpām. Galvenais, lai te valda dzīvība, viņa saka. Tādēļ šajā vietā neatradīsiet Purvīša brilles, galdu vai otas, kas sterili eksponētas un ko stingri aizliegts aiztikt.  Saimniece vēlas, lai Vecjaužos valda mākslinieka radošais gars un šiverē jaunieši. Margrietas vēlme iedvesmot cilvēkus un vairot dzīvesprieku izgājusi arī  ārpus Vecjaužu pagalma – enerģiskā nīderlandiete izveidojusi biedrību un sociālu kustību, kas atbalsta Zaubes seniorus, nodrošinot tiem medicīnas pakalpojumu pieejamību un citu nepieciešamo palīdzību, kas veco ļaužu ikdienu padara vieglāku un priecīgāku. Tieši par to arī pieteikta Latvijas lepnuma balvai. 

Sajuta entuziasmu

Muzeju speciāliste Margrieta Latvijā pirmo reizi ieradās 1992. gadā, lai konsultētu muzeju vadītājus un speciālistus par nozares attīstību un modernizēšanu. Neko daudz par Latviju nav zinājusi, vien to, ka tā nesen atguvusi neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma. "Biju nokļuvusi pilnīgi jaunā pasaulē, un tas bija ārkārtīgi interesanti. Vienīgā informācija, ko varēju atrast par Latviju, bija mazs rakstiņš enciklopēdijā. Kad ierados šeit, pamazām sapratu, kā veidojusies valsts vēsture," atceras Margrieta. Izbrīnījusi tukšā Rīga, automašīnu uz ielām bijis maz, ceļu stāvoklis briesmīgs, ēkas noplukušas. Bija oktobris, bet apkure netika pieslēgta, un semināru dalībnieki drebinājušies no aukstuma, taču nīderlandieti pārsteigusi cilvēku enerģija, aizrautība atjaunot valsti. Tas bijis reizē šokējoši un aizkustinoši, viņa atminas.  

Dzīvojot Nīderlandē, sākusi projektu, kura ietvaros konsultējusi muzejus jaunattīstības valstīs daudzviet pasaulē, sākot no Antiļu salām līdz pat Maskavai. Atkal atgriezusies arī Latvijā. Šo konsultāciju laikā Margrieta satikusi Vitu Rinkeviču, Muzeju valsts pārvaldes darbinieci, kas jautāja pēc padoma, ko iesākt ar Purvīša māju, kuru mākslinieka radinieks Kārlis Švanks, pats būdams sirmā vecumā, gribējis pārdot. Margrieta ieteikusi meklēt sponsorus, veidot muzeju. Taču tolaik nevienam, kurš spētu parūpēties par šo kultūrvēsturisko mantojumu, naudas nav bijis un ārzemnieki īpašumus nopirkt nevarēja. Kad mainījās likumi, Margrieta riskēja un 1998. gadā kļuva par Vecjaužu saimnieci. «Kad gāju pie notāra parakstīt dokumentus, tikai tad sapratu, kādu atbildību esmu uzņēmusies. Te jau ir ne tikai māja, bet arī 80 ha zemes, mežs, ko ar to visu darīt?! Mums Nīderlandē mežu, var teikt, nav, es taču nezināju, ko ar to mežu iesākt! Par māju gan man bija skaidrs – gribu to veidot kā dzīvīgu, veselīgu institūciju, kas pati sevi spēj uzturēt. Kā centru, kur radošiem cilvēkiem pulcēties, iedvesmoties, apmainīties ar idejām, attīstīties. Gribu, lai te var darboties bērni – gan no bērnunamiem, gan ar attīstības traucējumiem, gan pavisam parasti jaunieši,» savu vīziju par Purvīša māju atklāj Margrieta un rāda maketu, kurā redzams, kā izskatīsies atjaunotā dzīvojamā māja, kur būs nakšņošanas ēka jauniešiem, kur izstāžu zāle… No saimniecības būvēm palikušas vien laukakmeņu sienu drupas, un uz to bāzes viņa iecerējusi uzcelt veselu ēku kompleksu.  

"Mums šeit nav Purvīša gleznu un, visticamāk, arī nebūs, jo gaisa temperatūra gada laikā lēkā no +30 līdz –30 amplitūdā, bet gribas noķert viņa garu. Purvītis bija cilvēks ar plašu redzesloku, aizrautīgu dabu, respektu pret jauno, diplomāts, lielisks mākslinieks, ceļotājs, un šīs vērtības gribu kopt viņa mājā. Gribu, lai šeit ir vieta starptautiskām tikšanās reizēm, bērnu nometnēm. Mēs katrs esam daļiņa no pasaules, un cilvēkiem ir jātiekas, lai iepazītu un saprastu cits citu," par nākotni sapņo Margrieta. 

Palīdz sirmgalvjiem

"2004. gadā ievācos Vecjaužos uz pastāvīgu dzīvi, gribēju izprast šo vidi par visiem 100% un visos gadalaikos. Mana audžumeita Kellija gāja Zaubes skolā. Iepazinu šausmīgās ziemas, neizbraucamos ceļus. Nīderlandē, lai sasildītos, man atliek veikt vienu rokas kustību – noregulēt radiatora kloķīti uz vēlamo temperatūru, bet Vecjaužos katru dienu jāsanes malka un jākurina krāsns. Un kādam vēl vasarā tā malka jāsagādā! Dzīvojot šeit, iepazinos ar vietējiem iedzīvotājiem, arī kaimiņieni, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Domāju – ak Dievs, kā vecie cilvēki te izdzīvo, kā viņi notīra ceļus, lai kaut kur nokļūtu, kā vispār pārvietojas, ja autobusi nekursē un pašiem savas mašīnas nav, kā savāc malku, kā tiek galā? Aizgāju pie pagasta dakteres, jautāju. Izrādījās, neviens senioriem īsti nepalīdz – ja viņiem nav radinieku, dzīve ir skarba! No tālākās vietas, kur dzīvoja sirmgalvis, līdz Zaubes centram bija 14 kilometru. Atklājās – šie ļaudis netika pie ārsta, daudziem no viņiem nebija telefona, dažiem pat elektrības, tādēļ 2007. gadā sāku projektu Pasniedz roku," stāsta Margrieta.  

Sākumā reizi mēnesī ģimenes ārsts projekta ietvaros brīvprātīgi apmeklēja 80 vecus lauku ļaudis, kuriem nepieciešama aprūpe. Nīderlandes fonds Sabiedrība ar dvēseli, kam bija projekts Latvijā, sadarbojās un jau atbalstīja vairākas pašvaldības. Margrieta nodibināja biedrību un kopā ar domubiedriem turpināja attīstīt projektu Pasniedz roku. Vairākas Zaubes iedzīvotājas adīja cimdus un zeķes, ko par ziedojumiem varēja iegādāties Nīderlandē. "Divu gadu laikā rokdarbnieces izgatavoja ap 700 adījumu, kas aizceļoja uz Nīderlandi. Par iegūto naudu Zaubē virs doktorāta nopirkām dzīvokli, ar Lauku attīstības fonda palīdzību to izremontējām, iekārtojām un iegādājāmies arī lietotu auto. Pašvaldība arī iesaistījās, nodrošinot degvielu mašīnai un koordinatoru – cilvēku, kurš sirmgalvjus no viņu dzīvesvietas atved uz Zaubes centru un atpakaļ. Te viņi var apmeklēt ārstu, dzīvoklī izmazgāt veļu un ieiet siltā vannā," stāsta Margrieta. Viņai gribētos, lai visos Latvijas ciematos darbotos līdzīgs projekts, lai senioriem ir uzmanība un mīlestība un viņu dzīve kļūst labāka. Viņa saka – kad sāc darīt lokālā līmenī, velti tam enerģiju un izdomu, viss izdodas. Katrā ciematā cilvēki zina cits citu, zina, kam nepieciešams palīdzēt. Enerģiskā sieviete sapņo, ka ideja īstenosies ne tikai visā Latvijā, bet arī citur Baltijā un Austrumeiropā, kur sirmgalvjiem nepieciešama palīdzība. 

Laiks mieram un draugiem

Margrieta saka: mīļākā lieta, ko darīt Vecjaužos, –  vienkārši te būt, te ir tāds klusums, plašums, dabas skaistums! Nīderlandē visi esot tik skrienoši, mūždien aizņemti – lai satiktos ar draugiem pie pusdienām, tās jāieplāno pāris nedēļu iepriekš... Viņai patīk vērot, kā pavasaros sniegs kūst, sēdēt aiz Purvīša mājas vai zem ozola vasarā. Dažreiz mājai pavisam tuvu pienāk brieži, naktīs var redzēt skaistu mēnesi un zvaigznes esot tik spožas un tuvas, pavisam citādas nekā lielo pilsētu izgaismotajās debesīs. "Kad braucu uz Latviju, ņemu līdzi savu suni un četrus kaķus. Vecākajam jau ir 18 gadu, bet viņš ir laimīgs izskrieties pa Vecjaužu plašumiem," teic Margrieta.  

Vasarās Vecjaužos ciemiņu netrūkst – te viesojas rakstnieki, fotogrāfi, mākslinieki gan no Latvijas, gan Margrietas draugi no ārzemēm. Brauc arī tūrisma studenti, mākslas studenti. Margrietai patīk apceļot Latviju – tā ir kā viens liels brīvdabas muzejs, viņa saka. Muzeja nozares eksperte jūsmo arī par latviešu mākslu, jo tai esot "drusku šamaniska būtība". Arī laikmetīgajai mākslai. Tikai, viņasprāt, latviešiem esot jābūt drosmīgākiem un uzstājīgākiem, piesakot sevi pasaulē. Pats galvenais – jābūt uzņēmīgākiem.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi