Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Latvijas lepnuma stāsts: Būdams neredzīgs, apguvis četrus arodus un datoru

Pēteris Augstkalns ir gaišs, iedvesmojošs piemērs tiem, kuri dzīvē sūkstās par kaut ko neiespējamu. Viņš prot citiem sniegt garīgo gaismu, kaut pašam dienas gaisma liegta uz mūžu.

Sešdesmit trīs gadus vecais vīrietis no Balvu novada Tilžas pagasta Lazdukalna mājām ir neredzīgs kopš 26 gadu vecuma. Mediķi darīja visu, lai Pēteris atgūtu redzi, taču 1978. gada oktobrī tā zuda pilnībā. Tomēr Pēteris izaudzinājis, aprūpējis un apgādājis meitu Eviju un dēlu Elvisu. Ne Pēteris kurnēja, ne pārstāja rūpēties par ģimeni - strādāja Latvijas Neredzīgo biedrībā, XX gadsimta 90. gadu sākumā sāka nodarboties ar biškopību, tad pabeidza masāžas kursus un tagad strādā par masieri. Šīs nav vienīgās prasmes, ko stiprais vīrs apguvis, būdams neredzīgs.

"Cilvēks var sasniegt visu - vajag tikai vēlēties. Tētis nekad nav sēdējis, rokas klēpī salicis. Viņš spēj iedvesmot jebkuru," pieteikuma vēstulē Latvijas lepnuma balvai par savu tēvu Pēteri Augstkalnu raksta viņa meita Evija Neilande.

Izmisumam nebija laika 

Agrā jaunībā Pēteris mācījās Malnavas sovhoztehnikumā, apguva elektriķa arodu. Valsts praksē viņu nosūtīja uz Salaspils augstsprieguma tīkliem. Liktenīgajā dienā apakšstacijā notika avārija - eksplodēja spriegummaiņas mērstikls, un stikli sadragāja jaunā vīrieša seju. "Mediķi mani salāpīja, slimnīcās gulēju ilgi. Pēc tam redzēt vēl varēju tīri labi, bet dakteri brīdināja - neko smagu celt nedrīkst," atceras Pēteris Augstkalns. Bet vai tad viņu, vienmēr darbīgu un ieinteresētu cilvēku, iespējams apturēt?

Viņš bija tikko precējies ar Veniju, saimniecībā bija daudz darāmā, Pēteris arī strādāja. Tajā dienā abi ar Veniju visu dienu spieduši ābolu sulu. "Vakarā aizgāju gulēt, un caur galvu kā zibens izskrēja spilgta gaisma. Es pat vēl neuztraucos, lai gan piecēlos, ieslēdzu elektrību un saredzēju tikai melnu plankumu. Tas pletās plašumā. Aizbraucu uz slimnīcu - acīs bija noticis asinsizplūdums. Tas notika rudenī. Februārī piedzima mūsu meitiņa Evija, tad varēju saredzēt vairs tikai viņas si luetu," stāsta Pēteris un piebilst - gaismu tagad viņš izjūt kā gaišu palagu, vienīgi mēnestiņi šajā palagā virpuļo.

Pēteris neiekrita nožēlā par notikušo, kā pats saka - viņam tam nebija laika. "Piedzima dēls Elvis, man viņu vajadzēja pārtīt un auklēt, jo Venija tolaik strādāja pārtikas veikalā. Ar visu tiku galā," stāsta Pēteris. Viņš atzīst - dzīvesbiedre bijusi tā, kas ar savu mieru un siltumu palīdzējusi nekrist izmisumā: "Rakstura ziņā esmu straujš, man patīk visu darīt, eksperimentēt, bet Venija ir mierīgāka, viņa mani piebremzē." Tolaik abi čakli strādājuši - Venija izgājusi šuvēju un klūdziņu pīšanas kursus, Pēteris strādājis Neredzīgo biedrības Mācību ražošanas uzņēmumā. Tirgojot groziņus, izbraukājuši gadatirgus Latvijā un Igaunijā. Pēteris klausījies audioierakstus ar pamācībām un iemācījies izgatavot visāda veida saimniecības birstes, dienā varējis veikt trīs četru dienu normu - uztaisīt 50 vai 60 birstes. «Skaitījos suku ievilcējs, taisīju desmitiem tūkstošu birstu,» paskaidro Pēteris.

Venija nokārtojusi autovadītāja tiesības, nopirkuši moskviču un braukuši - Venija pie stūres, Pēteris ar bērniem aizmugurējā sēdeklī. Braukuši arī makšķerēt, un Pēteris ķēris pat divkilogramīgas līdakas, bet, kad Venija ar bērniem ogojusi vai sēņojusi, Pēteris tikmēr remontējis abu nopirkto mašīnu. Viņš arī tagad pēc atmiņas par to, ko savulaik mācījies sovhoztehnikumā, spēj saremontēt tālaika braucamrīkus. "Jaunajām mašīnām gan varu tikai nomainīt riepas, un kāpēc to darīt autoservisā, ja spēju pats," saka sirmais vīrs.

Venija un viņa acis 

Pēteris un Venija atceras, kā jaunībā abi braukuši uz Jelgavu, kad pie Velēnas garāmbraucošā smagā automašīna ar ceļa seguma šķembu mašīnas priekšējo stiklu sadragājusi sīkās rūtiņās. Tālāk ir jābrauc, bet Venija ceļu redzējusi tikai pa sānskata spoguļiem. Pēteris sasedzis bērnus, un turpinājuši ceļu, bet pie Rīgas priekšējais stikls mašīnai tomēr izkritis. "Tālāk jau bez priekšējā stikla braucām, bet sākās lietus, mašīnā auksti, Venijai pie stūres rokas salst. Tas bija traks pārdzīvojums," atceras Pēteris. Venija, rāmi smaidot, pamāj ar galvu, bet Pēteris piebilst: "Apbrīnoju Venijas uzņēmību un pacietību, vīrietim tādas diez vai būtu." Abi Augstkalnu bērni Evija un Elvis pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam apliecina - Venija ir Pētera acis.

Kad pagājušā gadsimta 90. gados sākās pārmaiņas un birstu bizness beidzās, Augstkalni sākuši nodarboties ar biškopību. "Sākām ar trim stropiem, bet ziemu pārdzīvoja tikai viens strops. Lasīju literatūru, domāju, ko tālāk darīt," stāsta Venija, un Pēteris papildina: "Tas atlikušais bija varens stropiņš. Neviens neticēja, ka mums izdosies, bet izdevās, un mums sākās medus gadi." Tagad Lazdukalna mājās ir 130 bišu saimes, un Pēteris te ir Venijas rokas: "Es veicu dūmošanu, dravā ceļu smagās medus telpas, rāmīšus cilāju. Ir jāsaņem, jāpaceļ ar pirkstu galiņiem un jāpārceļ pāri galvai - ar visām bitēm, tad jānoliek ļoti precīzi, lai bites nesadusmotu."

Sezonas laikā abiem darba ir pilnas rokas, bet Pēterim ar to vēl nav gana. Jau 1994. gadā Neredzīgo biedrībā viņš pabeidza masāžas kursus, Pēteris atceras: "Pieteikušies bija kādi 50 cilvēki, bet pabeidzām tikai 12, cik zinu - tagad kā masieri no grupas strādājam tikai divi. Man patīk šis darbs, tomēr ne katrs to spēj." Pēteris pieņem pacientus pie sevis mājās, un vietējie novērtējuši viņa prasmi. Ziņa par to, ka Pēteris ir labs masāžas meistars, nonākusi arī līdz kaimiņu pagastiem - pat no Baltinavas cilvēki brauc, lai tiktu pie viņa uz procedūrām. "Ja man nav smaga darba, es jūtos slikti. Kad pastrādāju, kļūstu mierīgāks. Bez darba kaut kā psiholoģiski slikti - tā tos darbus sev meklēju, un darbus var atrast," - tā Pēteris.

Neapstāsies pie sasniegtā 

Pēteris Augstkalns ieguvis Latvijas Amatniecības kameras pīšanas meistara diplomu, un šī viņa prasme tagad noder saimniecībā. Neredzīgo biedrībā viņš iemācījies arī tapošanu, auklu pīšanu uz pirkstiem un filcēšanu, bet pērn ar speciālas programmas palīdzību apguvis darbu ar datoru - Pēteris var sazināties Skype, uzrakstīt e-pasta vēstuli, vietnē YouTube atrast visu sev interesanto.

Sirmais vīrs atplaukst, runājot par savām piecām mazmeitiņām - visas muzikālas, talantīgas, bet dzīvo Rīgā un Rēzeknē un tik ļoti taču gribas sazināties ar skaipa palīdzību, parunāties. Mūsdienu tehnoloģijas neredzīgam cilvēkam atvieglo dzīvi - Pēterim pulkstenis un pat asinsspiediena mērītājs ir ar balss ierakstu, tāpat mobilais tālrunis darbojas speciālā režīmā. Viņš lepojas, ka ievēro veselīgu dzīvesveidu, vingro ar hantelēm un ir izdevies mazināt svaru, holesterīna līmeni un asinsspiedienu.

Taujāts, vai ir laimīgs, Pēteris Augstkalns ne mirkli nešaubās: "Esmu laimīgs visu laiku, bet tas - pateicoties Venijai. Kopā gan dienu, gan nakti, gan darbā, gan mājās esam visus šos 40 gadus. Tādas sievas kā man citiem nav." Venija savukārt uzslavē Pētera darba sparu: "Viņš neapstājas pie sasniegtā, viņš domā uz priekšu un iet uz priekšu."

Citi par Pēteri brīnoties - viņam esot pensija, kāpēc tik daudz piepūlēties? "Man taču ir bērni, ir mazbērni, viņiem jāpalīdz, un man ir plāns vēl nākamajiem 20 gadiem - izdot pie vīra mazmeitas," uzsver Pēteris. Par Veniju un savu ģimeni viņš runā ar siltumu un gaišu mīlestību.

"Nav vajadzīga acu gaisma, lai mīlētu, tam ir vajadzīga sirds," uzskata Pētera meita Evija Neilande. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi