Grobiņniece Inga Dzērve ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka, ka rokas viņiem «aug no pareizās vietas»: kam vien ķeras klāt, viss padodas. Pēdējā laikā Inga aizrāvusies ar dažādu kūciņu cepšanu mājās un ar savu pieredzi dalās arī meistarklasēs. Draugi un ģimene par čaklās saimnieces hobiju ir sajūsmā, jo ar mīlestību tapis gardums nav pielīdzināms veikalu piedāvājumam.
Panākumi audzē spārnus
Atklājusi, ka vīra Mārtiņa favorīte ir torte Cielaviņa, un gribēdama viņu iepriecināt, sieviete pati ķērusies pie kāruma cepšanas. «Izšķirstīju daudzas receptes un no visām saliku kopā, kas derētu man, līdz ar to šī ir autentiska Cielaviņa, kāda patīk man un manam vīram – ne pārāk salda. Vēlāk šo torti cepu visās svētku reizēs, tad iepauzēju, jo process likās diezgan laikietilpīgs,» stāsta entuziaste un turpina: «Sāku Medzē apmeklēt Gardēžu klubiņu, ko vada Egita Matute. Katru mēnesi tajā bija kaut kāda konkrēta tēma – piemēram, sāļās uzkodas, kliņģeri, čebureki, suši. Savā blicē labi iejutos, un meistarklases iedvesmoja mājās pagatavot arvien ko jaunu.»
Par godu Latvijas dzimšanas dienai
2024. gadā nolemts sarīkot kūku karus. Medzes pagasta kultūras nama vadītāja Monta Saldeniece dalībai uzrunājusi arī Ingu. Viņa spirinājusies pretī, sakot, ka našķu cepšana ir tikai hobijs. «Kūku kari bija paredzēti piektdienā, bet ceturtdienā vēl līdz pieciem biju darbā – Valsts asinsdonoru centra (VADC) Kurzemes filiālē, kur strādāju par medmāsu. Jūs jau zināt, ko nozīmē uzcept kūku pēc darbadienas… Taču biju apsolījusi un uzcepu to, ko pratu vislabāk – protams, Cielaviņu. Svētku Cielaviņu dekorēju atbilstoši tematikai – izmantojot dzērvenes, pēc kūku karu nolikuma. Degustācija bija anonīma, nezinot, kas ir konkrētās kūkas autors. Veiksme bija manā pusē, un es ieguvu pirmo vietu gan skatītāju, gan žūrijas balsojumā. Kādi man bija spārni!» Inga atceras uzvaru, kas viņā nostiprinājusi ticību sev.
Netur sveci zem pūra
Pēc kūku kariem Medzes pagasta kultūras nama vadītāja rosinājusi grobiņnieci arī citiem pamācīt, kā šāda Cielaviņa cepama. Uz Ingas vadīto meistarklasi atnākuši arī vīrieši un uzdevuši pat vairāk jautājumu nekā dāmas. Viņu moto bija iepriecināt savas mīļotās.
«Ir notikušas jau vairākas Cielaviņas meistarklases. Nereklamējos, bet kultūras namu vadītāji mani atrod un uzrunā. Alsunga bija tālākā vieta, kur esmu aicināta. Uz meistarklasi ņemu līdzi pašas izcepto Cielaviņu, kafiju, savus traukus un mikseri. Speciāli iegādājos tādu, kas nav skaļš un netraucē vadīt nodarbību. Kamēr dalībnieki cienājas ar kūku, stāstu un rādu, kā tā top. Visiem saldiem našķiem es vienmēr lieku klāt mazliet sāls. Uzskatu, ka Cielaviņai nepieciešama sastāvdaļa ir konjaks, kas padara krēmu smaržīgāku un garšīgāku,» Inga atklāj. Izcils produkts sanāk tikai no kvalitatīvām izejvielām, tāpēc riekstus un kakao viņa iegādājas veikalā Gemoss.
«Esmu vadījusi arī zefīra meistarklases. Iedomājieties – no vienas olas baltuma var iegūt līdz sešdesmit zefīriem! Manuprāt, vislabāk olas baltums sakuļas, ja olas paturētas istabas temperatūrā. Līdzi uz nodarbību ņēmu upeņu, ābolu-cidoniju, jāņogu un zemeņu biezeni. Kad miksera trauks pieaudzis pilns ar baltu mākoni, katrs var izpausties – pievienot sev tīkamāko biezeni un iegūt atšķirīgu zefīra garšu un toni. Meistarklasē dāmas tik sirsnīgi ņēmās, ka stundas paskrēja nemanot. Lai gatavie gardumiņi, mājup vedot, nesaliptu, tos ievietojām manis sarūpētās kēksa formiņās,» stāsta Inga.
Vaicāta, vai meistarklases nevairo konkurentus, kurzemniece tikai nosmaida: «Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, māku iedvesmot un pasniegt tā, ka process liekas vienkāršs. Tautas valodā runājot, esmu izpīpējusi vairākus knifiņus, un tagad Cielaviņas cepšana man padodas arvien vieglāk. Kad pēcāk meitenes atsūta savu uzcepto kūku fotogrāfijas, prieks ir abpusējs. Dalīties man nemaz nav žēl, jo neesmu nospraudusi mērķi noturēt nišu. Arī darbā esmu gatava dalīties pieredzē ar jaunajiem kolēģiem. Jaunajā māsiņā, kuru pašlaik apmācu, redzu savu pēcteci.»
Piepildījusi bērnības sapni
Inga dzimusi Kuldīgā un jau kopš agras bērnības vēlējusies būt mediķe, visus rotaļu lācīšus ārstējusi un špricējusi. Viņas mamma gribējusi, lai meita kļūst par ātrās palīdzības feldšeri – uzskatījusi to par prestižu profesiju. Inga atceras, kā pēc 8. klases pastrādājusi par sanitāri vietējās slimnīcas operāciju zālē. «Man ļoti patika! Iznācu no operāciju zāles ar amputētu kāju, ar visu asiņaino palagu noliku to uz galda un no vēl siltās miesas lasīju ārā instrumentus. Gados vecāka sanitāre nosauca mani par dullo meiteni, bet es jutos gandrīz kā ķirurgs. Vēlāk to kāju nesu uz morgu. Citkārt stāvēju pie operāciju galda ar burciņu, lai ķirurgs tur ieliktu izgrieztu aklo zarnu vai žultspūsli. Visu, kas palika pāri, nogādāju laboratorijā.»
Pirms iestājpārbaudījumiem medicīnas skolā Inga kopā ar mammu devusies pie Kuldīgas slimnīcas galvenās ārstes, lai lūgtu nosūtījumu, kas ļautu saņemt papildu stipendiju un atgriezties slimnīcā kā jaunajai speciālistei, taču saņēmusi atteikumu. Šis ir iemesls, kādēļ Inga Kuldīgā neatgriezās.
«Vecāki mani aizveda uz Rīgu, iekārtoja Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolas kopmītnēs, bet es ļoti negribēju palikt galvaspilsētā. Iestājeksāmenā latviešu valodā speciāli ielaidu kļūdas – lai neizturētu konkursu. Man piedāvāja palikt par laboranti, bet atteicos, izņēmu dokumentus un atbraucu uz Liepāju, lai iestātos medicīnas skolā tur. Mammai paziņoju, ka mācīšos savā sapņu pilsētā,» atceras Inga.
Trešajā kursā jauno speciālistu valsts sadales komisija nolēmusi jaunieti sūtīt strādāt uz Kuldīgas slimnīcu, taču viņa bijusi strikta: «Neatgriezīšos Kuldīgā, gribu strādāt Liepājā, pretējā gadījumā neiešu uz valsts eksāmeniem!» Inga uz eksāmeniem tiešām neieradās, bija ar mieru kārtot pārbaudījumu pēc gada, ja darbu piedāvās Liepājas slimnīcā. Tajā laikā tika atvērta jaunuzceltā Liepājas slimnīca. Pēc gada Medicīnas skolas direktore Rasma Kaju ņēma vērā apņēmīgās jaunietes teikto, deva zaļo gaismu un uz Kuldīgas slimnīcu nosūtīja citas medskolas absolventes.
Liepājas slimnīcā pirmo gadu Inga nostrādāja Neiroķirurģijas nodaļā, kur darbs bijis gana sarežģīts – galvas traumas, arī audzēji, muguras operācijas un tamlīdzīgi smagi gadījumi. Tā kā Inga savā nodaļā bijusi jaunākais kadrs, Donoru dienās palīdzēt Asins sagatavošanas nodaļai aprūpēt asins ziedotājus sūtīta tieši viņa. 1988. gadā Ingu uzaicināja pievienoties Asins sagatavošanas nodaļas kolektīvam, un līdz šai dienai viņa strādā par māsiņu VADC Kurzemes filiālē.
Ideju netrūkst
Kurzemnieces sabiedrotais ir iedvesma. Kad ģimene īrējusi dzīvokli Grobiņā, ēkas sētā bijis akmeņains laukumiņš. Tā vietā Inga izveidojusi puķudobi, ko nolēmusi ierobežot ar zedeņu žodziņu. «Man ir ļoti paveicies ar vīru Mārtiņu, kurš iedvesmo un vienmēr atbalsta. Mārtiņš ir radošs, talantīgs savu un arī manu ideju izpildītājs. Vīrs uzmetināja rāmi, lai klūgu žodziņu varu pīt pa posmiem. Idejas atradu internetā,» Inga stāsta. «Nesen biju pievērsusies dekoratīvo puķupodu veidošanai. Gribējās vasaras puķes ne tikai dobē, bet arī podos, taču veikalā pirktie plastmasas un māla podi likās vienveidīgi. Protams, neizpratu atšķirību starp betonu un cementu, bet vīrs paskaidroja un ieteica, ko izmantot. Sākumā uz spaiņa uzmetu cementā samērcētu dvieli, vēlāk taisīju tādu kā lina pauniņu, kas apsieta ar striķi. Vairākus oriģinālos podus uzdāvināju, pašiem arī palika, bet, kad vienas partijas bildes ieliku internetā, tā uzreiz radās vēl citi gribētāji.»
Pērn, kad Dzērves labiekārtojuši pagalmu, Inga uzzīmējusi vēlamo bruģa rakstu – viens ķieģelītis pelēks, cits sarkans vai melns. Meistari pukojušies, ka tik sarežģīts projekts vēl nav gadījies. Dažus bruģakmeņu padziļinājumus Inga pati aizpildījusi ar flīžu un spoguļu gabaliņiem, akmentiņiem – lai segums izskatītos interesantāks. «Pat garāžu uzcēlām divatā, jo meistari par darbu prasīja dārgi. Mārtiņš mūrēja, es katru bloku viņam padevu,» palepojas Inga.
Aizraujoties ar floristiku, Inga uz svētkiem mēdz dekorēt telpas arī savā darbavietā. Mārtiņš palīdzējis realizēt Ingas ideju – ar krāsu nopūstas latvāņu galvas piestiprināt pie vestibila griestiem. Vīrs zināja, kur ziemā var tikt pie latvāņiem. Par interesanto rotājumu daudzi bijuši pārsteigti.
Mākslinieciskas dotības Ingā izpaudās jau skolā, zīmēšanas konkursos viņa bieži ieguva godalgas. Gan zīmēšanas, gan sporta skolotājs saskatīja meitenē dabas dotu talantu un centās izcelt savos priekšmetos. Sporta skolotājs ieteica mācīties Murjāņos. Tomēr domu par karjeru sportā Inga atmetusi, viņu vairāk interesējusi medicīna.
Ziemas vakaros Ingas rokās ņirb adāmadatas – top zeķes ar neparastiem rakstiem. Sieviete neslēpj, ka iepazinusi arī izdegšanas periodu. Viņasprāt, stipriem cilvēkiem tā gadās: «Ja pārāk raujies, dzīve tevi atsēdina.» Nu jau dzīvesprieks atgriezies un galva atkal ideju pilna. Piemēram, esot iecere piedalīties Mājas kafejnīcu dienās.
«Kad būšu pensijā, man droši vien būs citi plāni, bet līdz šim hobiji manījušies ik pa laikam. Kad vienu izdzīvoju, atkal gribas ko jaunu. Un es ticu, ka pats labākais vēl tikai priekšā,» Inga smaidot saka.