Taisi ragavas vasarā, velosipēdu – ziemā! Sniegotā februāra dienā, kad ciemojamies Arvīda Borherta-Smiļģa velodarbnīcā un veikalā VeloBode Dobelē, vēl šķiet, ka riteņbraukšanas sezonas sākums šogad varētu kavēties. Taču nu ir skaidrs, ka pavasaris jau ir ieradies, tāpēc izvilkt no garāžas vai šķūnīša velosipēdu un savest to kārtībā ir pats īstākais brīdis.
Kas būtu jāizdara? Arvīds uzskaita: "Pirmkārt, jāpārbauda bremzes. Jāsakārto, lai labi slēdzas visi ātrumi, lai ķēdes nav nobrauktas, nodilušas vai sarūsējušas. Riepas, lūdzu, piepumpējiet!" Ideāli būtu aizvest riteni uz pārbaudi pie velomeistara – tas palīdzēs izvairīties no situācijas, kad jau pēc nedēļas kaut kas braucamrīkā iziet no ierindas, tu savu velo nomet stūrī un aizmirsti uz visu vasaru. Apskatē arī var jau savlaicīgi novērst kādas detaļas problēmu, kas nerisināta var pabojāt vēl šo to citu, sadārdzinot tālākos remontdarbus. Visbeidzot – ja velosipēdu saved kārtībā līdz brīdim, kad sāk ziedēt pavasara puķītes un plaukt lapas, izpaliks arī braukšanas apetīti slāpējošā gaidīšana vairāku nedēļu rindā uz veloservisa pakalpojumiem, jo tad pie meistariem ar saviem ciskudriļļiem raujas veloentuziastu masas.
Sezona, kas parasti iet vaļā marta otrajā pusē, ir intensīva, apliecina Arvīds, kurš ir ne vien Zemgalē labi zināms velomehāniķis un tirgotājs, bet arī velosipēdu ražošanas zīmola Barons Velo saimnieks. "Sezonas laikā no rīta jau pirms desmitiem pie darbnīcas stāv rinda un nereti strādājam līdz pusnaktij."
Skrūvēja riteņus komandai
Arvīds ilgu laiku paralēli bijis dārznieks. Mammai pieder plašā Dobeles stādaudzētava Liepas, un Arvīds čakli darbojies ģimenes biznesā. Pēdējos gados gan vairs tikai "ar vienu kāju", jo pamatā ieguldās savā velouzņēmumā, turklāt abi ar sievu audzina trīs bērnus.
"Gribot mazliet atdalīties no mammas saimniecības, 2013. gadā uztaisīju mazu velodarbnīciņu, jo aktīvi nodarbojos ar velosportu, skrūvējām riteņus arī komandas biedriem. Daunhilā (ātrumnobraucienos no kalna – red.) amatieru līmenī ļoti labi cīnījāmies par medaļām Baltijas mērogā, vairākus gadus komandai bija pirmā vieta, kaut arī pašiem Dobelē mums kalnu nav. Braukājām trenēties pa Latviju, Baltiju, Eiropu," Arvīds stāsta. Lai gan viņa darbnīca fokusējās uz servisu, jau drīz cilvēki sāka prasīt arī nopērkamus riteņus. Neviens industrijas pārstāvis ar maziem tirgotājiem tolaik negribēja ielaisties. Bet, braukājot pa treniņiem Eiropā, Arvīds uzzināja par lielajām nozares izstādēm, kur nodibināja kontaktus ar velosipēdu detaļu ražotājiem. Sākumā tapa bezzīmola riteņi, bet vēlāk tie pēc klientu individuālajām tehniskajām un dizaina vēlmēm tika komplektēti ar Arvīda uzņēmuma BS Bicycles vārdu.
2018. gadā Arvīds ar savu rūpalu iestājās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) biznesa inkubatorā. Līdztekus veloveikalam Dobelē tika atvērts arī veikals Rīgā, Krišjāņa Barona ielā. Tā nosaukums Barons Velo un atraktīvais logo – hipsterīga paskata Dainu tēvs saulesbrillēs – prasīties prasījās liekams arī uz saražoto riteņu rāmjiem, tāpēc tika patentēts kā preču zīme.
Tiesa, veikals Rīgā eksistēja vien dažus gadus. Kļūda bija lokācijas izvēlē, atzīst Arvīds, – kamēr Rīgas guļamrajonos klientu plūsma veloveikalos neapsīkst cauru gadu, pilsētas centrā, kur cilvēki pamatā strādā, apmeklētāju ir pamaz, pārbaudījums ir arī lielās telpu izmaksas ziemā. "Pēc gada, pusotra pārvācāmies simtprocentīgi atpakaļ uz Dobeli. Nolēmām labāk investēt ražošanā, manā saimniecībā uzcēlām angāru. Daļu no tā laimējām akcijā – varēja pieteikties, cilvēki sociālajos tīklos mūs no 128 pretendentiem iebalsoja finālā, un tur mūs izlozēja, angāra būve tika nosponsorēta."
Covid-19 laikā pieprasījums pēc velosipēdiem strauji pieauga, taču apstājās sadarbībā ar LIAA sāktie projekti, ar kuriem bija iecerēts sekmēt Barons Velo atpazīstamību un izaugsmes izrāvienu. Arvīds koncentrējās uz ražošanu, pieņēma papildu darbiniekus, tālredzīgi bija iepircis gana daudz detaļu. Šobrīd riteņu pasūtījumi pandēmijas perioda augstumus (160–170 velosipēdu gadā) gan vairs nesasniedz, toties Arvīds ir atvēris velonomu Tērvetes dabas parkā un sācis gatavot sacensībām Dobeles sporta skolas sportistu riteņus. Šoziem VeloBode Dobelē arī ievākusies jaunās telpās.
Rīdzinieks nespēj būt
Velodarbnīcas rašanās brīdī liela uzņēmējdarbības plāna neesot bijis, taču nu hobijs izaudzis par biznesu. Arvīds priecājas, ka līdz šobrīd sasniegtajam izdevies tikt ar pašu līdzekļiem. "Ja ir entuziasms, gribasspēks, var sākt ar mazumiņu. Galvenais ir gribēšana un darīšana."
Sākumā darbnīcā Arvīds darbojies viens, palīdzējusi sieva, bet patlaban viens viņš te ir tikai nesezonā. "Sezonas laikā man ir kolēģis Sergejs, ziemā viņš atrod citu darbu. Viņš ir uzticams, strādā kvalitatīvi, varu viņam uzticēt veikalu, ja pats esmu prom. Atrast tādu cilvēku ir zelta vērtē. Esmu Sergejam daudz ko iemācījis, viņš arī pats seko līdzi visam, kas notiek velojomā."
Un notiek daudz kas. Arvīds ieskicē, ka pēdējos gados galvenā tendence sporta velosipēdos ir arvien intensīvāka elektronikas izmantošana ātrumslēdžos. Plašāks ir arī keramikas gultņu, vieglo karbona rāmju, aerodinamikas risinājumu izmantojums. Ražotāji par visu jauno regulāri organizē mācības, piemēram, pērn rudenī Arvīds tādās pabijis Polijā, tās rīkojis viens no pasaules vadošajiem velozīmoliem Shimano. "Mēs esam oficiālais Shimano servisa centrs Zemgalē," viņš piebilst.
Tikmēr klasiskajos velosipēdos nekāda "kosmosa" nav, cilvēkiem patīk vintāžas stils, niķeļa detaļas, pasteļtoņi. Šad tad Arvīds arī atjauno vecus, aprūsējušus braucamos, klientiem no tiem uztaisot stilīgu un braukšanai piemērotu retro velo.
Vēl Barons Velo rīko dažādus velopasākumus. Jau trīs četrus gadus ik pavasari Dobelē riteņbraukšanas sezonu atklāj Velo diena – ar veloorientēšanos, stafetēm, bērnu izglītošanu par velodrošību, kopbraucienu un ballīti. Arvīds ar saviem velosipēdiem katru gadu piedalās arī Meža dienās Tērvetes dabas parkā, kopā ar citiem vietējiem uzņēmumiem atbalsta Dobeles pilsētas svētkus. Dobele ir darbīga un saliedēta, arī sazobe ar pašvaldību esot ļoti laba, turklāt saliedētība pieaugusi ar "čuhņa bumu (kad Olga Kambala pirms dažiem gadiem tā nosauca šo pilsētu), Arvīds smaida. Antireklāma no defekta toreiz kļuva par efektu, Dobele kļuvusi atpazīstamāka. Nelielajā pilsētā visi cits citu pazīst, savstarpēji izpalīdz. Arvīds arī atzīst: "Es esmu dobelnieks, rīdzinieks nespēju būt. Rīgā strādāju un mācījos, bet sapratu, ka Rīga man ir par biezu – nav, ko elpot, un tu jūties tāds nospiests. Dobelē ir brīvāk, patīkamāk, zaļāk."
Sezonalitātes ritmā
Konkurence veloindustrijā ir liela, un mazajiem tirgotājiem ir grūti turēt līdzi lielajiem veikaliem, kam riteņu tirdzniecības apjomi lielāki, atlaižu iespējas un jaunāko preču piedāvājums – plašāks. Kovida laikā tirgū parādījies daudz Āzijas zemās klases lēto velosipēdu tirgotavu.
Dobelē Arvīds ir vienīgais, ar sākotnējiem konkurentiem sadalījuši specializācijas. Biznesu arī ļoti ietekmē izteiktā sezonalitāte. Decembrī un janvārī Arvīds VeloBodi slēdz, jo tas ir tukšais laiks. Janvāra beigās, februārī sezonai palēnām sāk gatavoties velosportisti, Arvīds sakopj savus nomas riteņus. Ja ziema silta, velorosība sākas agrāk, bet kopumā visaktīvākais periods ir marta nogale, aprīlis un maijs. Pēc Jāņiem riteņbraucēju plūsma sāk nomierināties, līdz oktobrī, novembrī pierimst. "Sezonalitāti esmu jutis visu mūžu, arī mammas stādaudzētavā. Tad gan tas nebija manis paša uzņēmums. Savā darbnīcā pirmajā ziemā likās – kāpēc es vispār to visu daru?! Bet izturēju un sapratu, ka tas ir normāls ritms – sezonā noskrienies uz visām pusēm, nesezonā atpūties," teic Arvīds.
Sezonas laikā viņš novada iedzīvotājiem piedāvā arī mobilo velodarbnīcu. Ir braucis pie senioriem uz viensētām, lai salabotu viņu riteņus, bet lielākoties noteiktā datumā ierodas, piemēram, Aucē, savāc labojamos velosipēdus un vēlāk tos saremontētus atved īpašniekiem atpakaļ.
Skaidrs, ka veloserviss šad tad nepieciešams ikvienam riteņbraucējam. Bet cik daudziem un cik bieži vajag jaunus, individuāli komplektētus riteņus? Arvīds teic, ka, salīdzinot ar kovida laiku, pieprasījums ir mazāks, tomēr aizvien velosipēdus pasūta gan uzņēmumi, kuru darbiniekiem jāpārvietojas pa lielu teritoriju, gan akciju un loteriju rīkotāji. Privātklienti nereti dāvina braucamos savām mammām uz Mātes dienu. "Tad jāzīmē uz riteņa puķītes. Gāju aerogrāfijas kursos, arī sieva ļoti skaisti zīmē ar otu," Arvīds smaida. Biežāk cilvēki vēlas īpaši sev sakomplektēt klasiskos, dāmu, pilsētas velosipēdus, savukārt kalnu un sporta riteņos dominē vēlme pēc tābrīža spicāko brendu veloprecēm, lai gan arī te gadās pa kādam, kas vēlas savu braucamrīku individualizēt.
Ražotnes Barons Velo saimnieks priecājas, ka Latvijā iet plašumā gan tautas velosports, gan izklaides velopasākumi – Kuldīgā, Bauskā, Tvīda brauciens Rīgā. "Arī uz Dobeles Velo dienu sabrauc no citām pilsētām," teic Arvīds un piebilst – bērniem un jauniešiem agrāk populāri bija skeitparku pasākumi, ko tagad nomaina norises t. s. pump track trasēs; tāpat pēc BMX riteņu viļņa tendence tagad virzās uz šosejas velobraukšanu un gravel jeb grants velosipēdu pasākumiem. Velouzņēmējam tam visam jāseko līdzi.
Cilvēkiem gribas braukt
Ar velosportu Arvīds pats vairs nenodarbojas – traumas dara savu. Taču viņam sagādā prieku atbalstīt citu degsmi, sevišķi jauniešu. Ar izgatavoto velosipēdu trāpīt klienta vēlmēs katrreiz ir izaicinājums. "Noķert to viņa ideju – tas ir gandarījums. Kad cilvēks saka: "Tu esi uztaisījis pat foršāk, nekā es gribēju!", tas man visvairāk patīk – ka varu ar savu pienesumu radīt viņam prieku," saka Arvīds.
Pie izaicinājumiem viņš pieskaita arī vecu padomju laika velosipēdu dabūšanu pie dzīvības, tāpat – sezonas darbu maratonu. Iespēja atvilkt elpu ziemā, protams, ir pluss, lai gan Arvīds esot vasaras mīlis. "Slēpotājs neesmu, ziemā tikai aizbraucu pamakšķerēt, ja ir ledus. Vasarā atļaujos nedēļu paņemt atpūtai ar ģimeni – ar sievu un bērniem kopā aizbraucam uz Poliju, Austriju, Vāciju, mums patīk pa kalniem pastaigāt. Vasarā vizināmies ar velosipēdiem." Dēlam tūlīt būs 17, viņš spēlē florbolu, vecākā meita, kam ir 12 gadu, mīl dejot, bet jaunākā meita ir piecgadniece. Visi jāizskolo, ar visiem mājās jātiek galā.
Bet arī velobiznesam Arvīds lolo plānus nākotnei. Kaut Rīgas iekarošana pirms dažiem gadiem neizdevās, esot doma paplašināties ārpus Dobeles un atvērt velodarbnīcu un veikalu citās Zemgales un Kurzemes pilsētās, iespējams, kooperējoties ar citiem velosporta kolēģiem. "Var just, ka cilvēkiem ir vajadzība pēc plašāka piedāvājuma, jo pie manis ved remontēt velosipēdus no Tukuma, Saldus, Jelgavas, arī Rīgas u. c. Cilvēkiem gribas braukt, bet viņiem trūkst, kur to riteni saremontēt vai pat iegādāties," Arvīds spriež.
Mazpilsētās velosipēds ir viens no ērtākajiem pārvietošanās līdzekļiem. Tiesa, būtisks faktors ir attiecīgās vietas infrastruktūra – vai tur ir veloceliņi, vai vide ir gana ērta un patīkama riteņbraucējiem. "Tas daudz ko izsaka par to, kā tur jutīsies veloveikals. Tā nebūs, ja pilsētā nebūs, pa kurieni braukt," saka Arvīds un stāsta par topošo veloceļa posmu no Dobeles uz Jelgavu un Rīgu. Ir vēl citas vietas novadā, uz kurām būtu vajadzīgi veloceliņi, un iedzīvotāji cenšas pašvaldību uz to mudināt, lai gan apzinās, ka celiņu izbūve nav lēta. "Toties būs mazāk transporta izmešu, zaļāka domāšana, attīstīsies velokultūra. Var jau braukt arī ar elektroauto, bet brauciens ar velosipēdu ir mierīgāks, vairāk liek domāt par skaistām lietām, just dabu, cilvēks vairs nav tik stresains. Plus vēl skābeklis, endorfīni, kustība. Ar velosipēdu vajag braukt!" Arvīds nešaubās.