Kad TV rādīja ASV dokumentālo izdzīvošanas seriālu Vienatnē (angļu val. – Alone), daudziem bija grūti atrauties no ekrāniem. Kas nekaiš pēc vakariņām sēdēt siltā istabā un vērot, kā ekstrēmās izdzīvošanas eksperti pie Polārā loka ceļ būdu dabā, izmisīgi gādā sev pārtiku. Potenciālo šova uzvarētāju motivē gaidāmā atlīdzība, un tās dēļ maksimāli tiek testētas ķermeņa izturības robežas, kas var atstāt nopietnu iespaidu uz veselību.
Arī Latvijā ir cilvēki, kas ērtības iemaina pret nakšņošanu dabā. Bez atlīdzības, protams. Jokojot viņi sevi dēvē par "autdoristiem" vai "hamokotājiem". Angļu valodā outdoor nozīmē ārā, savukārt hamoks jeb hamaks ir šūpuļtīkls, ko iekarina virs zemes tur, kur ir pieejami koki vai citi atbalsta punkti.
Salds miegs un romantika
Rīdziniece Liesma Rijniece par nakšņošanu šūpuļtīklā uzzinājusi pirms diviem gadiem. Draudzenes dzīvesbiedrs atklājis, ka mēdz uzkāpt uz velosipēda un doties nakšņot mežā. Liesmai tas licies dīvaini: "Kāpēc to darīt? Mežā taču netīrs, nav labierīcību un komforta. Brr!" Bet pērn augusta beigās pamēģinājusi to pati. "Gaisa temperatūra tonakt bija +6 grādi, lija lietus, bet miegs svaigā gaisā bija vislabākais manā mūžā. Patika kā mazam bērniņam ieritināties tajā kokoniņā un nedaudz iešūpoties, kad pakustējos. Nākamā reize bija septembra beigās, un arī tad nejutu vēsumu."
Agrāk Liesma bija komfortablas atpūtas cienītāja, bet nu viņai ir četru gadu pieredze dažādos pārgājienos. Brīvdienās līdzi tiek ņemta deviņgadīgā meita, kura ir gulējusi teltī, bet hamokā vēl ne. Sieviete turpina: "Pirmajās reizēs mums ar dzīvesbiedru līdzi bija pirms desmit gadiem pirkts parasts guļammaiss un aizlienēts šūpuļtīkls. Sapratuši, ka gribam turpināt, iegādājāmies dūnu guļammaisus, paklājiņus, ziemai paredzētas apakšā klājamas segas, jo šūpuļtīkla audums ir plāns. Lai nesaltu, vajadzīgas dūnu bikses, dūnu zābaciņi, termoveļa. Tents jeb pārsegs virs guļvietas palīdz aizturēt vēju un nokrišņus. Dienas pārgājienā var iztikt bez moskītu tīkla, bet nakšņojot der pāri pārliekams vai jau hamokā iestrādāts kukaiņu aizturētājs." Liesma spriež, ka jārēķinās ar vismaz 700 eiro ieguldījumu ekipējumā vienam cilvēkam, ja grib gulēt ārā ziemā, bet svarīgākais ir doties dabā.
Ziemguli bankas darbiniece Liesma sauc par savu zelta ideju, ko dzīvesbiedri realizējuši 2025. gada nogalē. Darbā viņai bijusi ļoti liela slodze, šķitis, ka galva nesāpētu, ja to visu nakti noturētu aukstumā, tāpēc ieteikusies: "Pamēģinām gulēt ārā!" Gluži sajūsmā vīrietis nebijis, bet parasti viņš atbalsta trakas izdarības – piekritis. 21. decembrī mežā auksti nav bijis un abi ļoti labi izgulējušies.
"Kad sociālajā vietnē Threads dalos ar piedzīvoto, pie reizes mācos no cilvēkiem, kas to darījuši ilgāk. Mana kļūda bija, ierodoties kempinga vietā, uzreiz ielīst guļamtīklā. Ja nekusties, sāk salt, tāpēc tagad vispirms kārtīgi izstaigājos, jo ķermenim ir jābūt fiziski piekusušam. Citkārt izdomāju salasīt zarus ugunskuram vai aiziet pēc kādas lietas uz tālāk atstāto auto. Ja vien nav plānots vairāku dienu pasākums, apmetnes vietu izvēlamies līdz stundu ilgā braucienā no mājām," Liesma stāsta.
Janvārī pāris pavadījis ārā divas naktis. Ekipējums –5 un –12 grādiem izrādījies gana piemērots. "Baudīšanai foršāk ir nakšņot mežā, kad termometrs rāda starp plus un mīnus pieciem grādiem, tad rokas var ilgi turēt ārpus guļammaisa. Februārī vienudien bija –15, bet naktī solīja –19, divatā devāmies 22 km garā pārgājienā. Lielās mugursomās viss bija līdzi, taču nakšņot neriskējām. Pusdienas pauze bija ar biešu zupiņu. Ieteikums: mīnusos lietot spirta degli, jo gāzes deglim bija par aukstu. Ja mums nebūtu alternatīvas, paliktu bez ēšanas. Gaidu mazliet siltāku laiku, jo patīk tā čilošana – iegulšanās hamokā, skatīšanās uz zvaigznēm un klausīšanās dabas skaņās. Zinu, ka gribēšu mežā nakšņot arī darbdienās, tas man ir svarīgi mentālajai veselībai," teic Liesma.
Sniega mājiņa igla
Linda Logina-Krūze jau sešus gadus sevi sauc par āra dzīves entuziasti, kura – biežāk kopā ar draudzeni – ķer adrenalīnu pārgājienos arī Skandināvijas valstīs. Pērn ar 19 kg smagu mugursomu plecos viņa vienatnē pieveikusi 120 km garo Karaļa takas posmu Zviedrijā.
Pašu zemē draudzenes piedalījušās organizācijas Strēlnieki rīkotajā pārgājienā, kur 100 km bijis jānoiet 24 stundās. To pieveicot 23 stundās, maisam gals bijis vaļā – katru nedēļas nogali tagad iezīmē sarežģīti maršruti. 2018. gada janvārī Zilupē pirmoreiz gulējušas ārā bez telts, zem nostiepta tenta. Reiz ziemā bridušas pāri upei līdz krūtīm ūdenī. Dāmu izdomātais termins "mežgulis" nu jau ir folklorizējies.
Lindai pārgājiens un nakšņošana mežā ir kā restarts pēc ikdienas. "Mājās pārrodos pilnībā atpūtusies un priecīga. Vīrs dod priekšroku gulēšanai gultā, bet kādam ģimenē ir jābūt mazliet "kukū" – līdzsvaram," sieviete nosmej. Un turpina: "Mums līdzi ir viss nepieciešamais, tostarp kvalitatīvs ekipējums, kas nodrošina komfortu līdz –17 grādiem. Dūnu guļammaisā ielieku speciālu sintētisku iekšpalagu, kas dod vairāk siltuma nekā kokvilnas. Velku dūnu svārkus, merino vilnas apakšveļu, džemperi, zeķes un siltinātus kempinga zābaciņus, lai naktī varu izlīst laukā pačurāt. Ja dabīgo vajadzību ignorē, sāk salt. Reiz nakts vidū negribīgi izkāpu un ieraudzīju… ziemeļblāzmu."
Izvēloties vietu nakšņošanai, Lindai ir svarīgi, lai apkārt nav cilvēku. "Reizēm dodamies pie Pīļu ezera vai Linezera, citkārt pie Gaujas. Ierodamies vakarā, līdzi ir pieres lukturīši un lampiņu virtenes, kas darbojas ar baterijām, – romantikai. Hamoku stiprina pie diviem kokiem, bet uz mazas saliņas kādā ezerā, kur vispār ir tikai divi koki, izdevās pielikt divus šūpuļtīklus. Kur vienam ir kājas, otram – galva, citādi grozoties viens otru pamodina."
Uzreiz pēc nometnes ierīkošanas kurina ugunskuru. Uzkarsētu ūdeni sapilda termoforos, ko naktī pieliek pie vietas, kas vairāk salst. Jautāta, vai nav mazliet bailīgi nosacītā nekurienē, kur ar mašīnu nevar piebraukt, Linda teic, ka nav jau, no kā baidīties. Turklāt viņas borderkollijs guļ ārpusē un, ja tuvojas kāds zvēriņš, rej.
Piedzīvojumam kopā ar ģimeni noder vieta tuvāk mājām. Mantas nes līdzi mugursomā, bet, ja ņem arī katlu, visu saliek uz ragavām. "Visādas kulinārās izvirtības bijušas – zupiņas, burgeri, kebabi. Reiz taisījām meža saldējumu – sacepām gabaliņos sagrieztus ābolus ar riekstiem, kanēli un sakūlām," Linda stāsta. Šoziem dažās stundās kopā ar abiem vecākajiem dēliem uzbūvējuši sniega mājiņu – iglu. Medību laikā tādā patveras Kanādas ziemeļos dzīvojošie inuīti. "Plastmasas vanniņā sablīvētus sniega klučus salikām kā ķieģeļus. Esmu 1,70 m gara un iglā varēju nostāties pilnā augumā. Trijatā gulēt bija omulīgi, vēl suns ielīda. Naktī ārā –15 grādi, bet iekšā siltāk nekā teltī. Lai bērni nenosaltu, apakšā paklāju aitādas paklāju, bet viņi rokas turēja ārpus guļammaisa."
Pilna buķete emociju
Arvīds Barānovs smej, ka sākotnēji biežāk nakšņojis mežā, nevis gultā, bet nu jau vieglāk nosaukt vietas, kur trīspadsmit gadu laikā nav pabūts. Arī nesenajā ceļojumā pa Indiju līdzi ņemts hamoks, bet nav izdevies atrast piemērotas palmas.
"Ikdienā esmu foto un video cilvēks, kuram ļoti patīk braukt ar moci. Tam pa vidu, protams, ir piedzīvojumi. Sākot nodarboties ar fotografēšanu un filmēšanu, braucienos devos viens vai dažādās kompānijās. Diezgan bieži nākas filmēt raidījumu Uz meža takas, tad guļam meža apmetnē, hamokā, protams," stāsta Arvīds. Viņaprāt, aktīva atpūta ir gan došanās dienas pārgājienā, gan braukšana ar riteni, bet pilna dabas buķete izbaudāma, paliekot pa nakti teltī, hamokā vai vispār bez nekā.
Tos, kuri grib vakarā braukt mājās, rīdzinieks iedrošina: "Latvijā zvēri izvairās no cilvēkiem. Lāči parādās, bet nevajag gluži gulēt ar medus podu padusē. Ar laiku bailes pazūd, tomēr pirmoreiz hamokot vienatnē nav labākā izvēle. Reiz, kad viens nakšņoju purvā, kur priedītes maziņas, ar visu guļammaisu augšpēdus ievēlos purva rāvā. Ar laiku jau iemanās šūpuļtīklā gulēt pareizi – pa diagonāli. Var arī gandrīz taisni, ieriktēties uz sāniem vai kā Jogijs – uz vēdera. Ja guļ kā banāns ar galvu un kājām augšā, locekļi tirpst. Bet, pirmkārt, vajag kvalitatīvu pareiza izmēra hamoku. Sākumā mums bija "hlamoki" – šauri plānas drānas gabali no Ali Express, kuros jābalansē, lai neizkristu."
Hamokošanu vēlams uzsākt siltā laikā: ir jāiemācās iekāpt, izkāpt no šūpuļtīkla, dzīvot mežā tā, lai nenosaltu. Ziemā visas sajūtas un darbības jāreizina ar desmit.
Arvīds dzirdējis par grupu pasākumiem ar nakšņošanu Baldones mežos, tos organizē meitene, kura izīrē Latvijā ražotus hamokus. Tas ir labs variants, jo varbūt cilvēks pamēģina un saprot, ka tas nav priekš viņa. Arvīds hamokā gulējis visos ceļojumos, izņemot Islandi, kur nav koku, un Nepālu, kur nakšņots virs koku galotņu līnijas. Arī Marokā, tuksnesī, meklēti divi kociņi. "Aizpērn ar močiem nobraucām gandrīz visu Āfrikas rietumkrastu – no Ganas līdz Angolai. Gulējām eikaliptu mežos un īstos džungļos. No rīta ieradās vietējie čaļi ar ieročiem un rājās franču valodā. Izrādās, hamokus bijām ielikuši viņu banānu plantācijā. Kopā ar sievu un bērniem ir gulēts Daugavas lokos, Latvijas skatu torņu augšējās platformās. Nāk no rīta saullēkta vērotāji un ir pārsteigti."
Dēkainis cer reiz pabūt Dienvidamerikā un Āzijā, no kurienes hamoki nākuši, jo džungļos, kur visādi mošķi, gulēt uz zemes nav prātīgi. "Reiz Kongo gribējām palikt džungļu malā, prasījām vietējam medniekam, vai drīkst, bet viņš neieteica, jo no rīta atnākšot gorillas,» Arvīds teic. "Mūsu ģimenē nav piecgades ceļojumu plāna, reizēm dalāmies. Puika pošas uz Spāniju, bet man pašam maijā motocikls jāpārdzen pāri Turcijai. Rudenī ļoti gribētos aizbraukt uz Himalajiem, jo mūs, plakanzemē dzimušos, velk kalni."