Ja plānojat Dienvidkurzemes iepazīšanas tūri, jūs iekārdinās vieta ar skanīgu nosaukumu Štakeldanga. Tā atrodas Lažas pagastā uz dienvidiem no Aizputes, un savulaik veidojusies ap Štakeldangas muižu (Gut Stackeldangen). Oļģerts Platačs, iejuties brīvprātīgā gida lomā, mudina apskatīt arī blakus esošo seno metāla lietu kolekciju. Tā var izrādīties pat interesantāka par pašu Štakeldangas muižu, kuras fasāde ir skaisti atjaunota, taču interjerā saglabājies maz autentiskuma.
Brīnās ne tikai jaunieši
Ar seno metāla lietu vākšanu Oļgerts Platačs, kuram aiz muguras jau astoņdesmit astoņas vasaras, aizraujas kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Stāstu par dzelžiem vīram netrūkst, jo vairums no tiem ir viņa laikabiedri. Atsevišķa vieta kolekcijā ierādīta ulmaņlaikos un XIX gs. sākumā lietotiem darbarīkiem, savukārt daļu teritorijas aizņem kara trofejas. Oļģerts atklāj, ka 50. gados gājis jūrā, viņam sanākušas «domstarpības ar valdību», ticis pratināts. Vēlāk kaimiņi brīdinājuši – «ko tu tos veclaiku krāmus vāc, vari atkal iekulties nepatikšanās!».
Glābt no zudības senos lauksaimniecības un sadzīves rīkus Oļģerts nolēmis, vērojot, ka tie cilvēkiem kļuvuši lieki un guļ pamesti, kur pagadās. Daudz kas atrasts miskastē, ir iemainītas un pirktas lietas. Vecākie kolekcijas eksponāti ir tecīla, ar ko mūsu senči asināja izkaptis, tāpat zirga vilkts koka arkls un pļaujmašīna. Daudzi priekšmeti liek paraustīt plecus gan jaunākajai paaudzei, gan pusmūža pilsētniekam bez saknēm laukos. Tā mūsu gadsimtā reti kurš vairs atpazīst, piemēram, piena separatoru, 30. gados Rīgā ražoto kartupeļu rokamo mašīnu un sviesta kulšanas ierīci. Pēdējās izgudrotājam bijis inženiera ķēriens – ņem muciņu ar vāku, pielej ar krējumu un ar speciālu «uzparikti» valsti mučeli, līdz sviestiņš gatavs. Agrāk, kad nebija pienotavu, tāds palīgs noderēja katram zemniekam, kurš turēja piena lopus. Rādot sakņaugu smalcinātāju un vecos čuguna domkratus, Oļģerts ir lakonisks: «Tagad tādus ar uguni nesameklēt.»
Mūsdienās personiska dimanta vērtībā dažam šķiet BMW, bet pirms simt gadiem saimniece lepni sēdās tā saucamajos tirgus ratos, lai dotos andelēt savu produkciju. Cauri laika griežiem saglabājušies dažādi sūkņi un spirta mucas, kam uz sāniem iededzināts izgatavošanas gads – 1904.
Ieroči un instrumenti
Oļģerts ir pārliecināts, ka Pirmā un Otrā pasaules kara nāves rīkiem – bruņutehnikas un ieroču fragmentiem un lādiņiem, kas salasīti apkārtnes laukos, – nevajadzētu nekur mētāties. Labāk, lai sarūsē te, ieroču kapsētā! Lūk, nacistiskās Vācijas smagā tipa tanka Tiger I kāpurķēde! Postu nesošo milzi no 1942. līdz 1945. gadam diezgan aktīvi izmantoja Eiropas un Ziemeļāfrikas karadarbības frontē. Tepat – arī vācu tanku dūres, lielgabalam virsū liekamais liesmas slāpētājs, kas šāvēja atrašanās vietu padarīja grūtāk pamanāmu. Krievu armijas ložmetējs, automāts, mīnas, granātas un lielgabalu šāviņi, ņemot vērā ģeopolitisko stāvokli pasaulē, gan nešķiet apjūsmojami vēstures liecinieki.
Ja uz koka mucām, kurās piegādāts ūdens, benzīns un citi šķidrumi, nebūtu iededzināti mucu dzimšanas gada skaitļi 1937 un 1939, varētu šaubīties, vai vācu ražojums tiešām ir tik labi saglabājies vairāk nekā astoņdesmit gadu. Starp kara laika mantām ir īpašas dzeloņdrāts fragments. Tādas stieples, kam dzeloņi ļoti tuvu cits citam, novilka pirms ierakumiem. Ja pretinieka zaldāts brāzās iekšā, ārā vairs netika, turpat palika. To zinot, karavīri izritināja no kārklu žagariem savītu paklāju un skrēja drātīm pāri. Vēlāk izgudrotas speciālas šķēres, ar ko dzeloņdrātis pārkniebt.
Daļa eksponātu piestiprināti pie lielā šķūņa sienām. Iespaidīgi ir 1905. – 1912. gadā tapušie vietējā kalēja darinājumi, piemēram, ar rokām kaltā ķēde, kas atrasta, rokot dīķus pie Štakeldangas muižas. Uz gludekļa priekšteča veļas ruļļa, ko izmantoja muižu apkalpojošais personāls, saglabājies izgatavošanas laiks – 1855. gads.
Oļģerts vērš uzmanību, ka kaltie metāla grābekļi un siena dakšas ir smagi, tātad sievas un vīri, kas tos agrāk cilāja, bija dūšīgi. Rādot ievērības cienīgo lāpstu krājumu, seniors piebilst: «Kad dzelzs bija deficīts, lāpstas izgatavoja no koka un apkala. Bet kaltās naglas krievu gūstekņi izmantoja, lai taisītu vāciešiem bunkurus.»
Kas ir pinekļi? Ar tiem fiksēja zirgu kājas, lai dzīvnieki nevar tālu aiziet, kad naktī palaisti uz lauka. Vieni pinekļi saglabājušies pat no cara laikiem, ar tiem 1905. gada revolūcijas apspiedēji kazaki sasēja «buntavščiku» rokas, bet paši sēdās zirgos. Cik nelaimīgais varēja, tik paskrēja, pēc tam tika vilkts pa zemi.
Ulmaņlaikos, kad attīstījās tehnika, laukos parādījās cukurbiešu griezējs ar apaļu veidni, jo bietēm bija stingri jāatbilst standartam, par nevīžīgi apgrieztām maksāja mazāk.
Paskat, kas te! Staļina valdīšanas periodā milzīga nozīme bija vilcieniem, un kādas lokomotīves priekšu rotāja čugunā lieta emblēma Хорсенский Локомотивный завод CCCP. «Kaut kur krūmos ir arī Ļeņins. Ja tie laiki nāks atpakaļ, Iļjiču varēs vilkt ārā,» nosmīn Oļģerts. Un turpina: «Agrāk braukāju pa frontes līnijas vietām un atvedu sabombardētās Embūtes baznīcas pulksteņa «ceijeri». Tepat, 30 km rādiusā, atradu Francijā ražotu šauteni, revolveri, patronu čaulas. Protams, viss ir sarūsējis. Štukojam, ka kolekciju vajadzētu dabūt zem jumta, jo metāls ar katru gadu kļūst trauslāks, tāpat kā vecie ļaudis,» spriež joprojām naskais vīrs.
Paaudžu mantojums
Plataču ģimenes senlietu krātuvē netrūkst eksponātu, kuru pielietojumu var tikai nojaust. Tikai vecākā paaudze, iespējams, atceras skolā izmantotu uzskates līdzekli, kas izskaidro tvaika mašīnas uzbūvi un darbību. Bet kam izmantots pamatīgā ķēdē iekārts liela izmēra ordenis ar uzrakstu Par dzeršanu? Izrādās, 50. gados te bijusi padomju saimniecība, un kompartijas sekretārs izgudrojis, kā strādnieku sapulces laikā pazemot grēkāzi. «Apbalvojums», protams, tika ierakstīts alkohola cienītāja raksturojumā, bet tas netraucēja darbu atrast citviet. Visiem dzērājiem noteikti bija jābūt nodarbinātiem, turpretī cilvēkam ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem varēja atteikt.
Oļģerta tēvs, robežsargs, stāstījis, ka pirmais robežstabs starp Krieviju un Latviju parādījies 1922. gadā. Ekspozīciju papildinošā robežzīme izrakta 1940. gadā. Oļģertu var saukt par vecu lietu mednieku, savukārt viņa dēlu Māri interesē informācija, grāmatas, pulksteņi, banknotes un sadzīves lietas. Platačs juniors stāsta, ka šī interese viņam tuva kopš bērnības, ko pavadījis Aizputē. Septiņu gadu vecumā zēns pie Žīdu tiltiņa pār Tebras upi atradis apzeltītu bronzas zobenu no Pirmā pasaules kara. Tēvs rosinājis to aizvest uz muzeju Rīgā. Samaksa par vērtīgo artefaktu pat netikusi piedāvāta, tikai «paldies», bet puisim ar to āķis bijis lūpā.
Pusaudža gados Māris saprata, ka tāpat vien neko vairs neatdos. Nauda jaunam cilvēkam vajadzīga, un pirms došanās padomju armijā viņš daudzus atradumus pārdeva – lai brāļi neiztirgo. Smukākās lietas, arī svečturus, viņš atstāja un pēc atgriešanās no karadienesta 1999. gadā veidoja savu kolekciju. Par savu sirdslietu bijušais ugunsdzēsējs – glābējs, kurš nu jau ir izdienas pensijā, saka: «Tai joprojām nav statusa. Kas grib, lai nāk un skatās. Man ir prieks, un cilvēkiem ir prieks. Pērn vienā dienā te bija sešdesmit apmeklētāju. Ierodas gan pirmoreiz garām braucoši tūristi, gan tie, kas te jau kādreiz bijuši. Arī vietējie iedzīvotāji atnāk.»
Māri priecē apkārtnes ļaužu atsaucība, kas ļauj krājumu papildināt: «Kāds, piemēram, grib pārdot īpašumu, piezvana man un prasa, vai nevaru iztīrīt māju. Pajautāju, vai varēšu savākt saimniekam nederīgās mantas. Vai nu tās tiek atdotas, vai vienojamies par cenu. Eksponātus mēdzu iemainīt. Tā vienam atdevu arklu un vēl dažas lietiņas un pretī dabūju sējmašīnu. Stiepju šurp katru atrasto piena kannu, lejkannu, spaini, daudz ko pērku internetā, tostarp Facebook grupā Antikvariāts, kur dažs tirgo pat mantotas lietas. Reiz vērsos pašvaldībā ar lūgumu piešķirt kaut nelielu finansējumu, lai uzlabotu senlietu uzglabāšanas apstākļus. Atbilde bija: «Nav naudas. Būtu vēsturiska ēka, kaut ko varētu.» Nākamgad esmu iecerējis uzbūvēt lielu šķūni, jo dzelži pagaidām stāv ārā un rūsē…»