Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pacēlās un sāka griezties

Ļeņina pieminekļa – līdz tam tas atradās toreizējās Ļeņina (tagad Brīvības) un Kirova (tagad Elizabetes) ielas stūrī – demontāža 1991. gada augustā.

Informācijas par Ļeņina pieminekļa demontāžu nebija. Tāpat kā daudziem citiem tai laikā, arī šim pasākumam lieka ažiotāža nebija vajadzīga. Bet tā vējoja gaisā. Ja to sajuti, noķēri, biji pirmais. Pārējo varēja uzzināt no radio un televīzijas. Avīzē – nākamajā dienā pēc notikuma.

Tovakar biju atslābis. Sēdēju pie ģimenes draugiem, kur gatavojāmies pasvinēt dzimšanas dienu. Tā laika notikumu ripulī īpašs luksus. Silta, saulaina novakare. Gaidījām jubilāru. Tad viņš atnāca. Noteicis: "ko tad rāda Panorāma", ieslēdza televizoru. Televizors kādu laiku iesila, attēla vēl nebija, bet skaņa jau bija. Nezinu, ko rādīja, bet diktore savu runājamo nobeidza ar frāzi: "... un turpinās pieminekļa demontāža." Kāda tur vairs svinēšana! Kāds biju, tāds skrēju. Paķēru foto somu un devos uz centru.

Kā diktore bija teikusi – pieminekļa demontāža turpinājās.

Diezgan daudz ļaužu bija sapulcējušies. Domāju, lielākā daļa tādu, kuri bija gājuši garām un palikuši paskatīties. Katru dienu jau kaut ko tādu nerāda. Bet tā darbošanās ap pieminekli turpinājās vienu stundu, otru, trešo. Cik tad ilgi var vienu un to pašu skatīties? Vieni gāja prom, citi nāca vietā.

Tā stundu pēc stundas.

Interesentu kodols palika. Filmētāji, fotografētāji, krietns pulciņš pilsoņu, kurus biju saticis daudzo tālaika aktivitāšu un pasākumu pirmajās rindās. Tie bija cilvēki, kuri gatavi stāvēt līdz pēdējam. nesŠajā gadījumā – līdz tas piemineklis būs gar zemi.

Kad satumsa, kļuva nedaudz interesantāk. Ļeņinam sāka dedzināt pēdas. Šķīda dzirksteles, un tumsā varēja nedaudz vairāk saredzēt. Tad pa kājām sita ar lielu āmuru.

Iespējams, tieši āmura sakarā atcerējos attēlu, kuru nesen biju pārfotografējis kādā Ungārijas notikumiem veltītā izdevumā. Fotogrāfijas tajā bija vardarbīgas, asiņainas, bet uzmanību piesaistīja tieši šī. Staļina pieminekļa paliekas. Pats Staļins bija nogāzts un redzams vairs nebija. Varbūt kritienā sašķīdis gabalos, varbūt jau aizvests. Uz postamenta bija palikuši vairs tikai viņa stulmu zābaki. Milzīgi. Ungāri tos nu dauzīja lieliem āmuriem. Tāda fotogrāfija. Acīmredzot nepaspēja ungāri tos zābakus dabūt prom piecdesmit sestajā gadā.

Ļeņins Rīgas centrā arī bija labi iesakņojies.

Ap diviem naktī kļuva pagalam auksti. Ķermenis bija atdevis savu dienā uzkrāto siltumu. Plānais vasaras krekliņš diez ko nesildīja. Augusta nogales naktis, izrādās, mēdz būt krietni vēsas. Ja laika ziņās man stāsta, ka naktī būšot 12–13 grādu, tagad es zinu, cik tas ir.

Aukstumā viss kļūst lēnāks. Kustības, domas. Lai kā strādnieki censtos, piemineklis stāvēja, kā stāvējis. Pie siltāka apģērba nebija cerību tikt, tas skaidrs. Lai sasildītos, bija jādomā citi risinājumi. Viens no tiem bija atrodams turpat netālu esošajā Dzirnavu ielā. Katrs daudzmaz nobriedis pilsonis zināja, kur Rīgā tolaik nakts laikā nopērkams šņabis. Tā likās viena laba doma. Vienkārši vienam bija jāaizskrien pakaļ. Ar idejas realizāciju bija problēma. Neviens negribēja pamest savu kaujas posteni. Sajūta bija tāda, ka piemineklis ir gatavs pacelties gaisā kuru katru mirkli. Arī tas bija skaidrs, ka gaisā viņš nepaliks ilgi. Tas tik nozīmēja to, ka jābūt vērīgiem, lai nepalaistu garām vēsturisko mirkli. To visi saprata.

Tā nu mēs stāvējām mazkustīgi, atdzesēti.

Rīta gaisma nāca ar siltumu. Prātu sildīja doma, ka fotografēt kļuvis vieglāk.

Un tad tas notika. Ķermenis pacēlās virs postamenta un sāka griezties. Fotografēju. Kadrs pēc kadra. Skatu meklētājā redzēju tādus kā stopkadrus. Ļeņins lēnām griezās ap savu asi un ar augšup pacelto roku kādam māja. Bija tāda sajūta, ka viņš atvadās. Acīmredzot no vietas, kur kādu laiku bija stāvējis. Vēlāk, televīzijā skatoties nofilmēto reportāžu, ievēroju, ka šis mirklis patiesībā bija tikai mirklis, pat grūti pamanāms. Kāpēc fotografējot tas vilkās tik lēnām?

Tad viņu noguldīja zemē. Cilvēku uz to brīdi bija saradies vesels pulks, un visi centās uzkāpt Ļeņinam virsū vai vismaz tam iespert. Nezinu. Varbūt tā esmu audzināts. Nepatīk man, kad sper zemē guļošo. Lai kas arī viņš būtu. Turklāt fotografēt pūlī nebija nekādas jēgas. Spraucos laukā, kur bija piebraukusi kravas automašīna. Tās milzīgā kravas kaste izskatījās pēc liela metāla zārka. Tūlīt Ļeņinu ieliks zārkā! Kur vēl simboliskāka bilde!?

Un tad viņu aizveda. Pāri kravas automašīnas malai redzama bija tikai proletariāta līdera roka. Rokā viņš stingri turēja savu cepurīti. Vēl bija redzami valgi, ar kuriem bija sasaistīts. Bet tas nu tā.

Pēdējo reizi pieminekli redzēju tā gada ziemā. Tas gulēja netālu no krematorijas. Apsnidzis. Ļeņina īkšķi bija nozāģējuši un prom aiznesuši metāla zagļi.


Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai KPV LV Saeimas frakcijā ir šķelšanās aizmetņi?

Kopā nobalsojuši: 320

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvija, puķes, jūra un mīlestība

Zemfīras Markovas vārdu pamanu pie Kauguru Kultūras nama Jūrmalā izliktajā pasākumu afišā – cikla Seniori darbībā ietvaros pērn rudenī te bija skatāma Markovas kundzes akvareļu izstāde Ziedi un ...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits