Vairogvēži ir vieni no vissenākajiem dzīvniekiem Pasaulē (zemākie vēži, pieder žaunkājvēžu klasei), tāpēc tos bieži dēvē par dzīvajām fosīlijām, to izskats nav īpaši mainījies kopš Paleozoja ēras. Triops cancriformis dažkārt pat uzskata par senāko Planētas dzīvnieku (220 miljonus gadus sens), vairogvēzis dzīvojis jau tad, kad vēl tikai parādījās pirmie dinozauri.
Šo seno bezmugurkaulnieku miljoniem gadu ilgās pastāvēšanas noslēpums skaidrojams ar pielāgošanos dzīvei ekstremālos apstākļos - īslaicīgi pastāvošās mazās un seklās ūdenstilpēs, kas izveidojušās, pavasarī kūstot sniegam vai uzkrājoties palu vai lietus ūdeņiem - peļķēs, lāmās, grāvjos, applūdušās pļavās un laukos, upju palienēs, kuras neapdzīvo lielie plēsēji – zivis, taču ūdenstilpes periodiski izžūst. Olas var attīstīties pat pēc 20 gadu miera perioda sausumā, jo tām ir īpašs aizsargapvalks.
Vēzīši ir zaļganīgi brūnā krāsā. Tiem ir ovāls, pakaļgalā iedobts vairogs, kas no mugurpuses sedz krūšu posmus un daļēji vēdera posmus. Muguras vairoga priekšpusē, tuvu viduslīnijai tiem ir divas saliktās acis un pa vidu viena primitīva acs, kas pēc gaismas intensitātes palīdz noteikt, vai dzīvnieciņš peld uz augšu, vai leju. No acu skaita arī cēlies ģints nosaukums Triops, kas grieķu valodā nozīmē "trīs acis". Pēdējam vēdera posmam ir astes dakšveida izaugums. Kopējais ķermeņa garums, ieskaitot astes izaugumu, ir 7,5 - 10cm.
Vairogvēži ir visēdāji – pārtiek no sīkākiem ūdens bezmugurkaulniekiem, ūdensaugu daļām un sedimentiem. Novērojams arī kanibālisms, sevišķi, ja populācijā ir dažāda vecuma īpatņi. Vairogvēži palīdz noārdīties organiskajām vielām, lai tās no jauna nonāktu vielu aprites ciklos, tie kalpo par barību lielākiem bezmugurkaulniekiem, gājputniem un bridējputniem.
Vairogvēžiem raksturīga ļoti ātra attīstība, dienas laikā to svars var pat dubultoties. T. cancriformis dzīves cikls var būt no 12 dienām līdz 3,5 mēnešiem. Savvaļā tas dzīvo īsāku, bet laboratorijas apstākļos – garāku mūžu. Ilgo sugas pastāvēšanu nodrošina arī vairākas vairošanās stratēģijas, tie var vairoties ar dzimumvairošanos (tēviņiem apaugļojot mātītes), var būt hermafrodīti, bet visbiežāk tie vairojas, neapaugļotām olām pārvēršoties par embrijiem. Populācijas galvenokārt veido mātītes, tēviņi ir ļoti nelielā skaitā.
T. cancriformis ir ļoti populārs akvāriju iemītnieks – to audzē priekam un interesei mājās, zoodārzos, sugas zinātniskiem pētījumiem laboratorijās, un arī, lai saglabātu izzūdošās populācijas.
Vairogvēžus galvenokārt apdraud to dabisko biotopu iznīcināšana - hidroloģiskā režīma un ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņas, upju palieņu pārveidošana un apbūve, kā arī intensīva lauksaimniecība, pesticīdi. Vairogvēžiem piemēroto biotopu fragmentācijas rezultātā veidojas mazas, izolētas populācijas ar zemu ģenētisko daudzveidību, kas ir ļoti jutīgas un var izmirt nejaušu vides izmaiņu, papildus traucējumu vai tuvradnieciskas krustošanās rezultātā.
Šobrīd Latvijā zināma tikai viena vairogvēža atradne (Lietuvā – divas), jo Latvijā tie ir maz pētīti, gan tāpēc, ka apdzīvo mazas un īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes, gan tāpēc, ka sastopami tikai īsu laika periodu – pavasarī un vasaras sākumā. Citās Eiropas valstīs vairogvēži ir plaši pētīti, reti sastopami un aizsargājami (Lielbritānijā, Austrijā u.c. valstīs).
Informāciju
par vairogvēža atrašanu, lūdzu, sūtiet uz Latvijas Entomoloģijas
biedrību.