Tas atrodas Ziemeļaustrumungārijā, netālu no robežas ar Slovākiju, Tisas upes un Bodroges upes ielejā. Tur kalnains reljefs, vulkāniskas augsnes un īpašs mikroklimats rada unikālus apstākļus vīnogu audzēšanai.
Reģiona centrs ir Tokajas pilsēta, bet vīna kalni un ciemi izvietoti apkārtējos vulkāniskajos pakalnos.
Migla un silti, saulaini rudeņi
Tokajas klimats ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tur rodas šie unikālie vīni. Reģionā valda kontinentāls klimats (karstas vasaras, aukstas ziemas), ir silti rudeņi, kas svarīgi, lai vīnogas nogatavotos, biežas rīta miglas upju ielejās, saulainas dienas rudenī pēc miglas periodiem. Kāpēc migla ir tik svarīga? Migla un siltums kopā rada ideālus apstākļus, lai vīnogām veidotos pelēkā puve (Botrytis cinerea). Tā ļauj vīnogām daļēji izžūt, koncentrēt ogās cukuru, attīstīt īpašus aromātus.
Tokajas vīnu kvalitāti lielā mērā nosaka arī augsne. Reģionā ir vulkāniskie ieži (andezīts, riolīts), vulkāniskie pelni un nogulumieži, smilšmāls un kaļķainas nogulsnes. Vulkāniskā augsne vīnam piešķir minerālu notis (akmens, krams), struktūru un stingrību, svaiguma sajūtu pat saldajos vīnos.
Tokajas vīnu unikalitāte slēpjas trīs faktoru kombinācijā, kas pasaulē ir ļoti reta – upju radītās miglas, saulaini, silti rudeņi, vulkāniska, minerāla augsne.
Leģendārais saldais vīns
Reģions vislabāk pazīstams ar savu leģendāro saldo vīnu Tokaji Aszú, ko dēvē par "karaļu vīnu" jeb "vīnu karaļiem".
Tokaji Aszú un citi šī reģiona vīni ir vieni no retajiem Eiropas vīniem, kuru reputācija tika nostiprināta jau vairākus gadsimtus pirms modernā vīna tirgus rašanās. Tokajas vīna tradīcijas sākās viduslaikos, taču īstais pavērsiens notika XVII gadsimtā, kad tika atklāts, ka no bojātajām (pelēkās puves skartajām) vīnogām var radīt ļoti saldu un koncentrētu vīnu.
Vietējie vīndari sāka šīs ogas apzināti atlasīt un izmantot vīnam. Tas ir viens no pasaulē pirmajiem dokumentētajiem gadījumiem, kur Botrytis cinerea tika izmantota kā efekts, nevis defekta faktors.
XVII–XVIII gadsimtā Tokajas vīni kļuva par Eiropas aristokrātijas iecienītu dzērienu, jo tiem bija unikāla salduma un skābuma kombinācija, sarežģīta, koncentrēta garša, augsta kvalitāte un ierobežota pieejamība. Tokajas vīns tika pasniegts Hābsburgu galmā, Francijas karaļu aprindās un Krievijas caru galmā.
Tokajas reģions Ungārijā XVIII gadsimtā kļuva par vienu no pasaulē pirmajiem, kur tika noteikti precīzi vīna ražošanas noteikumi, aizsargāta izcelsmes vieta. Tas ir būtisks solis mūsdienu "apellācijas" sistēmu (DOC, AOC u. c.) attīstībā.
Savukārt XIX un XX gadsimts Tokajas vīnu reputācijai bija izaicinoši. To ietekmēja filokseras sērga Eiropā XIX gadsimtā, politiskās izmaiņas Austroungārijas impērijas sabrukuma laikā, sociālisma periodā – kvalitātes kritums masveida ražošanas dēļ.
Tokajas vīnu atdzimšanas sākās tikai pēc padomju režīma un Dzelzs priekškara krišanas pagājušā gadsimta 90. gados. Pēc politiskajām pārmaiņām sākās straujš kvalitātes uzlabojums – tika modernizētas vīna darītavas, notika atgriešanās pie tradicionālām metodēm, kļuva pieejamas starptautiskas investīcijas ražošanas attīstībā. Tokaji atkal kļuva par premium segmenta vīnu.
Vīnogu šķirnes un gatavošana
Tokajas reģiona vīni tiek gatavoti no vietējām un tradicionālām šķirnēm. Galvenā šķirne ir ‘Furmint’ – ar augstu skābumu un lielu cukura uzkrāšanas spēju. Vēl tiek izmantota arī ‘Hárslevelű’ – aromātiska, ar ziedu un medus notīm. ‘Sárgamuskotály’ (jeb ‘Muscat Blanc’) – piešķir smaržu un vieglu saldumu. Dažos gadījumos tiek izmantota arī ‘Zéta’ – jauna, izturīga šķirne. Šīs vīnogas labi reaģē uz mitro rudens klimatu, kas ir būtisks Tokajas vīnu raksturam.
Rudens miglas un mitrums veicina pelēkās puves sēnītes attīstību vīnogām, izžāvējot ogas līdz rozīnēm līdzīgai tekstūrai, koncentrējot cukuru un aromātus.
Tokaji Aszú ražošanā izmanto ar rokām atlasītas, izkaltušas ogas, ko pievieno bāzes vīnam vai misai, vairākas stundas vai dienas mērcējot tajā. Pēc tam notiek lēna fermentācija. Visbeidzot vīns tiek nogatavināts ozolkoka mucās vairākus gadus.
Tokaji vīniem aromātā raksturīgs medus un akāciju ziedi, žāvētas aprikozes un rozīnes, apelsīnu miziņa, vieglas cēlās puves notis. Garša ir bagātīga un salda, bet ar augstu skābumu, tāpēc līdzsvarota, ne smagnēja, ar izteiktu augļu un medus dziļumu.
Pēcgarša ir ļoti ilga un silta, ar citrusaugļu un medus noturību, dažkārt ar vieglu minerālu piesitienu no vulkāniskās augsnes.