Tuksnesis vienā, tropi – otrā stūrī

Vērtīgā siena

Beatas Bērziņas astoņpadsmit gadu vecās meitas Bonetas istabā gar vienu sienu iekārtoti terāriji: "Šo sienu es nemainītu ne pret ko. Man patīk terāriji, man patīk, ka vienā istabas stūrī ir tuksnesis, otrā – tropi, patīk vērot tajos ritošo dzīvi."

Pirmajā brīdī šķiet, ka stikla zvērnīcās ir tikai koki, akmeņi, augi. Taču Boneta atver kāda terārija durvis, un no tā iznāk zaļā iguāna,  vārdā Bērniņš, kurš bija pamucis uz ielas. Boneta smej: "Nebija jau tik traki. Vasaras saulainās dienās bieži ejam ar Bērniņu staigāt. Viņš kā sunītis visur man līdzi – liftā, pa kāpnēm, zālītē. Kad pārtūka saite, Bērniņš uzskrēja kokā. Izsaucu glābējus, bet Bērniņš rāpjas arvien augstāk. Nolēmām viņu nokratīt uz deķa."

Bonetas pārliecība balstās uz zināšanām un pieredzi. Krievijā un Amerikā iguānas kā kaķi brīvi staigājot pa māju, bet Boneta nedod Bērniņam tādu vaļu, jo šis visur rāpjas, nostumj uz grīdas traucējošos puķu podus. Viņam gari asi nagi, ar tiem var iešķelt ne pa jokam, ar astes sitienu var nosist kaķi, tāpēc ne Bērziņu suns Cara, ne kaķi Murmurs, Feja un Tince šim netuvojas. Citādi iguānas esot mīlīgi radījumi.

Beata paņem rokā gadu vecu pitoniņu. Kāda meitene to nopirkusi eksotisko dzīvnieku tirgū Polijā, bet pitons atteicies ēst.  Īpašniece zvanījusi Beatai – vai nu viņa rāpuli paņems, vai tas tiks izsviests miskastē! Jāglābj taču! 

Beatas draugs Guntars iemācījās atvērt pitonam žokli un sākumā piespiedu kārtā to pabaroja. Drīz rāpulis sāka patstāvīgi ēst, tagad ir smuks, veselīgs, taču "nepilsonis". Boneta nesaprot: "Dokumentu kārtošana gandrīz gadu rit pinķerīgā birokrātiskā procedūrā. Pie mums bija pārbaudes no Pārtikas un veterinārā dienesta, no Dabas aizsardzības pārvaldes, no Rīgas zoo. Visi vienbalsīgi atzina, ka dzīvnieki ir veseli, ka apstākļi viņiem labi, barības bāze laba, taču dokumentu joprojām nedod."

Boneta no terārija paņem tarantulu – smuka gan, līdzīga piespraudei pie kleitas, taču manī vieš piesardzību: "Šis ir mīļākais dzīvnieks no mūsu kolekcijas. Agrāk šausmīgi baidījos no  zirnekļiem, tārpiem un prusakiem, bet tagad varu paņemt rokās jebkuru kukaini."

Cik garš ceļš ejams līdz spējai tik ļoti pieķerties eksotiskajiem dzīvniekiem?  Bonetai tas ildzis tikai divus gadus: "Aizbraucām pie eksotisko dzīvnieku kolekcionāra Egona Tones Apguldes Briežos. Kaut kas mani tur piesaistīja. Tajā vasarā strādāju zoodārzā. Reiz mammai pavaicāju – vai varu ieviest mājās divus leoparda gekonus? Mamma neliedza, tikai noteica, lai pērku par savu naudu un lai pati rūpējos. Tā tas viss sākās – ūdens agāmas, bazilisks un citi ar laiku atrada vietu mūsu mājās. Kalnu iguānu pāri nopirkām Polijā. Eiropā šiem dzīvnieciņiem nevajag dokumentus, bet Latvijā par to izcelsmi vajag dokumentus. Atbildīgās institūcijas nenāk pretī ar padomu, saka – nevajadzēja pirkt!"