Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Galvenajā lomā – režisors. Viktora Freiberga grāmatas Kinomāna slimības vēsture recenzija

Kad lasām Viktora Freiberga grāmatu, nepamet sajūta, ka studējam talantīgi, kadru pa kadram atstāstītu un vismaz daļēji sirreālu filmu varbūt Bergmana, varbūt Džārmuša, varbūt Tarkovska garā.

Vispirms jāatzīstas, ka atšķirībā no daudziem simtiem agrāk recenzētu grāmatu Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsturi paņēmu rokās galvenokārt personisku iemeslu dēļ. Vairākus gadus gan maģistra, gan doktora studijās man bijis tas gods klausīties profesora lekcijas par kinomākslu Svešvalodu (tagad Humanitārajā) fakultātē. Šīs lekcijas no simtiem citu atšķīrās ne tikai ar profesora izcilo erudīciju un smalko humoru, kas allaž caurauda stāstījumu, – daudz nozīmīgāka (īpaši pēc dabas biklākiem klausītājiem) bija attieksme, kurā vienkop savijās gan intelektuālais, gan cilvēcīgais, spoži demonstrējot diemžēl dzīvē ne tik bieži sastopamo aksiomu, ka neatkarīgi no akadēmiskiem tituliem patiesa inteliģence nekad pašapliecināšanās vārdā necentīsies pakāpties uz savu tuvāko galvām.

Varbūt tieši šīs cilvēcības dēļ arī pēc studiju beigām – kaut pagājis jau pārāk ilgs laiks, lai šo skaitli vispār pieminētu pieklājīgā sabiedrībā, – Viktora Freiberga lekciju pastāvīgie klausītāji joprojām mēdz sazināties ar tādām kodētām frāzēm kā par tuvu radinieku: "Vai dzirdēji, ko V. F....", "Vai lasīji, ko V. F....?" Un diemžēl dažos pēdējos gados arī ar sāpīgu šoku: "Vai zini, ka..."

Jā, zinājām nelāgos jaunumus, visi līdz pēdējam zinājām. Un tad, kad vēl vēlāk šīs intonācijas atkal nomainīja cerīgākas, piezvanījām cits citam gandrīz vai tikai tādēļ, lai to pateiktu. Tāpēc tikko izdotā grāmata lielai daļai Viktora studentu būs teju obligātā literatūra. Arī man.

 

Kadra montāžas veids

Mazā, gandrīz vai miniatūrā grāmata daļēji patiešām ir "slimības vēsture", jo šo dienasgrāmatas tipa piezīmju rašanos pats autors (gan jau uzreiz aizbildinoties, ka tās ir daļēji fiktīvas) skaidro ar nepieciešamību nodarbināt prātu laikā, kad tiek diagnosticēta un vēlāk ārstēta (turklāt vairākkārt) slimība, ko, mazliet pasmaidot par latviešu ieradumu nesaukt šo tabuēto kaiti vārdā, viņš tiešām vismaz teksta sākumā apiet ar līkumu. Tam, bez šaubām, nav nozīmes, jo visi tāpat saprot, par ko ir runa. Taču šī nav sistemātiska ārstēšanās vēsture, bet gan tāda cilvēka pašrefleksija, kurš, sastapies ar negaidīto un, kā šķiet, neizbēgamo, rakstīšanu uztver kā sava veida terapiju.

Kinomāna slimības vēsture nestāsta cilvēka, vārdā Viktors Freibergs, biogrāfiju, nedokumentē slimību, neatskatās uz ceļojumiem un nepārskata autora redzētās un analizētās kinofilmas, kaut gan grāmatas simt lappuses ietver kaut ko no tā visa. Pārsteidzoši gleznainā, plūstošā stāstījumā autors brīvi pārvietojas starp realitātēm – no pagātnes uz tagadni, no Madonā pavadītās bērnības "dzelteno ķieģeļu ceļa" un saldējuma kioska uz datortomogrāfijas aparāta kosmiskajām šausmām, no Londonas muzeja, kurp kaislīgais kinomāns dodas aplūkot Linča Ziloņcilvēka prototipa relikvijas, līdz pārlaicīgām apjausmām kādā Grieķijas svētnīcā, no vismaz nosacīti reālā uz sapņa un vīzijas dimensiju – un šādi savdabīgā veidā pārklāj reāla cilvēka dzīvei kinomākslas filtru.

Lasot nepamet sajūta, ka studējam talantīgi, kadru pa kadram atstāstītu un vismaz daļēji sirreālu filmu varbūt Bergmana, varbūt Džārmuša, varbūt Tarkovska garā. Autors šo paņēmienu nemaz neslēpj, jo ikdienas ainas visa teksta garumā punktē asociatīvas atsauces uz filmām: "…katru komisku vai mokošo notikumu var uztvert kā epizodi no filmas – tad redzam sevi no malas, un liekas, ka tas viss nenotiek ar mums pašiem. Bailes atsvešinās, ciešanas un sāpes iegūst jēgu, un egocentriska koncentrēšanās uz sevi mazinās." (52. lpp.) Taču, tieši tāpat kā profesora lekcijās, šīs refleksijas caurvij tekstu tik organiski un eleganti, ka arī kino mazpazinējam tās rada nevis apkaunojošu apziņu, ka vismaz trešo daļu no tekstā minētajām filmām viņš nav redzējis, bet tieši pretēji – dedzīgu vēlmi tās noskatīties. Tomēr refleksijas par kino grāmatā ir tikai paņēmiens, plīvurs, ja gribam – kadra montāžas veids.

 

Inteliģenti un drosmīgi

Līdz sīkumam precīzi, jūtīgi tvertas dabas ainas, mazliet lirisku skumju, brīvs atmiņu plūdums no visdažādākajiem dzīves posmiem, ko pēkšņi pārcērt nežēlīgās īstenības apjausma – ka visa tava rūpīgi krātā emocionālā un intelektuālā bagāža šobrīd balansē uz sasodīti neprognozējamas fizioloģijas naža asmens, ka šūnu līmenī tu tagad esi tikai tik-un-tik kilogramu smags audu sakopojums, ko slimnīcas personāls lietišķi baksta kārtējā aparātā, ratiņkrēslā, gultā, – un apbrīnojama spēja ar smalku pašironiju palūkoties uz šī kontrasta rezultātā dzimušo absurdu.

Tas viss lasīšanas laikā rada praktiski neformulējamu apjausmu, ka stāsts – iespējams, tajā līmenī, kādā rakstītājs to nemaz nebija iecerējis paust, – dziļākajā būtībā nav ne par vēzi, ne arī par kino. Ņemot šo vēstījumu par pamatu, netalantīgs režisors uz ekrāna uzburtu sentimentālu raudamgabalu, talantīgs – iemeslu reflektēt par eksistenciālām tēmām. Viktors Freibergs, ainu pa ainai izspēlēdams atpakaļejošu scenāriju pats savas dzīves posmam (jā, neaizmirsīsim arī piesaukto fiktivitāti, kas jauc lasītājam galvu – vai varbūt tomēr primāri domāta autora jūtu saudzēšanai?), kā talantīgs režisors pastāsta par cilvēciska gara stiprumu.

Nu kāds tur stiprums, pats autors strīdētos pretī, ne jau tikai miesas vainas urda stāstītāju – tekstā bieži atkārtojas arī ar trauksmi un depresiju saistītu un jebkuram šo kaišu pazinējam līdz mielēm pazīstamu izjūtu apraksti, kas daudzkārt ir pat mokošāki par fiziskās slimības izpausmēm. Taču veidu, kādā teksts glezno šo ainu, ar pašcieņu izvairoties gan no eksaltācijas, gan naturālisma, gribas saukt par vienlaikus inteliģentu un drosmīgu. Un tāpēc Kinomāna slimības vēsture būtu lasāma ne tikai kinomākslas un profesora Freiberga erudīcijas cienītājiem, bet katram, kuru interesē – ak, lai nu beigās būtu viena atsauce apskatāmā teksta garā – stāsts par īstu cilvēku.

Noslēgumā lai ļauts atstāstīt, kā gribas cerēt, mazliet kinematogrāfisku un mazliet simbolisku epizodi iz dzīves, kas profesora Freiberga studentu vidū jau vairākus gadus cirkulē kā viens no valodnieciski kurioziem "pasniedzēju stāstiņiem". Fakultāte. Laiks pirms sesijas. Pie katedras durvīm spieto studentu bari cerībā notvert kādu pasniedzēju, lai nokārtotu visa semestra parādus uzreiz. Katedrā iespraucas kārtējās neapmierinātās jaunietes galviņa, un bez kāda ievada atskan padusmīgs jautājums: "Freibergs ir vai nav?" No studentu darbiem galvu paceļ izcilā valodas vēstures profesore M. T., un atskan tikpat ģeniāla atbilde: "Jā."

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja