Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Intervija ar aktrisi un modeli Liliju Rozu Depu. Manām draudzenēm nav plakātu ar Džoniju Depu

Kā dzīvot, ja esi Džonija Depa meita un spiesta ģērbties tikai Chanel drēbēs? Aktrise un modele Lilija Roza Depa Parīzē atbild uz KDi jautājumiem

Lilijai Rozai Depai ir viņas mātes seja un tēva acis, tāpēc meitenes vaibsti mums šķiet labi pazīstami. Viņas māte ir franču dziedātāja un aktrise Vanesa Paradī, tēvs – amerikāņu aktieris Džonijs Deps. Iespējams, esat redzējuši Lilijas Rozas Depas fotogrāfijas skatlogos un žurnālos – viņa ir reklamējusi modes nama Chanel saulesbrilles, smaržas un skaistumkopšanas līniju. Kā modele viņa piedalās Chanel skatēs. Pērn viņa sevi spilgti pieteica ar divām kinolomām. Zīmīgi, ka Lilija Roza Depa nofilmējusies divu jaunu franču režisoru sieviešu filmās, tāpēc var runāt par viegli feministisku ievirzi viņas daiļradē.

Par Aisedoras Dunkanes lomu režisores Stefānijas Didžusto biogrāfiskajā kostīmdrāmā Dejotāja/La danseuse Lilija Roza Depa kā labākā jaunā aktrise tika nominēta Francijā strādājošo ārzemju kritiķu piešķirtajai Limjēru balvai un Francijas augstākajam kino apbalvojumam Cēzars. Filmas pirmizrāde notika 2016. gada Kannu kinofestivāla konkursa sadaļā Īpašais skatiens/Un certain regard. Jāpiebilst, ka drāmas titulvarone ir nevis Lilijas Rozas Depas atveidotā Aisedora Dunkane (tā ir otrā plāna loma), bet XIX–XX gadsimta mijas modernās dejas pamatlicēja un skatuves tehnoloģiju novatore Loī Fulere, kuru tēlo Stefānija Sokolinska jeb Soko. Savukārt 2016. gada Venēcijas kinofestivālā tika demonstrēta režisores Rebekas Zlotovskas fantāzijas filma Planetārijs/Planetarium. Tajā Lilija Roza Depa un Natālija Portmena spēlē māsas, kuras ir apveltītas ar pārdabiskām spējām un komunicē ar spokiem.

KDi intervijai ar Liliju Rozu Depu atvēlēta pusstunda Parīzes pieczvaigžņu viesnīcā. Lilija Roza pārsteidz ar atvērtību un reakcijas ātrumu, viņa neatklāj daudz, taču pārliecinoši rada pieejamības un viesmīlības ilūziju. Aktrise ir gatava atbildēt uz jautājumiem par vecākiem (Vanesa Paradī un Džonijs Deps izšķīrās 2012. gadā pēc četrpadsmit kopā pavadītiem gadiem) un neslēpj savas dzīves sāpīgās epizodes, kas, piemēram, ir saistītas ar piedzīvoto anoreksiju. Tāpēc Lilija Roza vairāk līdzinās Eiropas zvaigznēm, nevis amerikāņu kino slavenībām, kuras vienmēr stingri ierobežo un nosaka tēmas, kurām drīkst pieskarties intervijā. Parasti atļauts jautāt tikai par darbu – konkrēto filmu. Lilija Roza ir gatava runāt gandrīz par visu. Var just, ka viņa ir neatkarīga un aiz trauslās ārienes ir spēcīgs raksturs.

Parīzē un Losandželosā dzīvojošā Lilija Roza un viņas jaunākais brālis Džeks visu dzīvi pavadījuši plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā – tā ir nodeva, kuru nākas maksāt slavenību bērniem. Lilija Roza nestrādā tikai par "Džonija Depa meitu" un smalko aprindu zvaigzni, kura ir gaidīta uz katra sarkanā paklāja un katrā ballītē. Savā publiskajā tēlā viņai izdodas gaumīgi savienot meitenes zeltenes glamūru un aktrises profesionālos pienākumus.

Pagājušajā nedēļā viņa bija viena no galvenajām Kannu kinofestivāla atklāšanas ceremonijas varonēm – tur Lilija Roza Depa ieradās kopā ar divkārtējo Oskara laureātu Irānas režisoru Asgaru Farhadi un piedalījās viņa godināšanā. Kannās režisoram tika nodots Oskars, kuru šogad Labākās ārzemju filmas kategorijā saņēma viņa drāma Komivojažieris/The Salesman. Februārī Losandželosā notikušo ceremoniju irāņu mākslinieks boikotēja politisku un ideoloģisku apsvērumu dēļ: galvenais iemesls – ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojums, saskaņā ar kuru daudzu islāma valstu pilsoņiem un bēgļiem tika liegta iespēja ieceļot ASV.   

Sestdien, 27. maijā, Lilija Roza Depa svinēs 18. dzimšanas dienu. Intervijā KDi aktrise atzīst, ka ar nepacietību gaida pilngadības sasniegšanas brīdi.  
 
Vai līdz šim neesat jutusies pieaugusi?

Jūtos pieaugusi, kad strādāju. Mājās – ne tik daudz, kaut gan neteiktu, ka vecāki mani kontrolē. Jūtos brīva. Es vairs nemācos skolā, es strādāju, pelnu, ceļoju viena pati. Taču 18 gadu robežas sasniegšana pat simboliski ir būtisks notikums dzīvē, neviens vairs nevarēs teikt, kas man būtu jādara. Vecāki pret mani sen izturas kā pret pieaugušu cilvēku. Esmu laimīga, ka viņi man uzticas, ļauj būt neatkarīgai un pieņemt lēmumus. Es priecājos, ka man būs astoņpadsmit. Tas izklausās labāk nekā septiņpadsmit.

Esat teikusi, ka labāk saprotaties ar vecākiem cilvēkiem nekā ar vienaudžiem.

Jā, taču trīs manas labākās draudzenes ir meitenes, ar kurām kopā mācījos skolā. Es viņas pazīstu visu mūžu. Es draudzējos ar vienaudžiem, kurus pazinu, pirms vēl sāku strādāt un darīt kaut ko pamanāmu, tāpēc šīs attiecības ir patiesas, maniem draugiem ir pilnīgi vienalga, ko es daru, – esmu tāda pati kā pārējie klasesbiedri. Ar viņiem es vēlos saglabāt visciešākās attiecības. Taču man ir parādījušies arī jauni draugi, ar kuriem iepazinos darbā. Par vienu no manām tuvākajām draudzenēm ir kļuvusi filmas Planetārijs režisore Rebeka Zlotovska.       

Jūs esat modele un aktrise. Vai jums bija cita izvēle?

Katram no mums ir izvēle. Es būtu varējusi darīt jebko citu, piemēram, kļūt par skolotāju, dakteri vai juristi, taču, godīgi sakot, nekad neesmu domājusi izpausties ārpus kultūras un mākslas. Vienmēr esmu vēlējusies strādāt kopā ar radošiem cilvēkiem. Es nespētu sevi iedomāties sēžam birojā.

Kopš bērnības zinājāt, ka jums būs grūti nosargāt privātumu, lai ko jūs arī darītu?

Jā, es pie tā esmu pieradusi. Esmu augusi plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, taču profesionālajā dzīvē es varēju izvēlēties jebkuru ceļu. Neviens man neliegtu to darīt tikai tāpēc, ka mani vecāki ir aktieri. Es nekad neesmu domājusi, ko es varētu un nevarētu darīt tikai tāpēc, ka mans vārds piesaista uzmanību. Allaž esmu bijusi pārliecināta, ka darbošos mākslā.       

Vai izjūtat nepieciešamību kaut ko pierādīt sev un apkārtējiem? Vai jūtaties brīva un vienkārši izbaudāt savas aktivitātes modes un kino pasaulē?

Ja es par to sāktu domāt, tas kļūtu nepanesami un es pati uzveltu uz saviem pleciem pārāk lielu atbildības nastu. Tas būtu nevajadzīgs spiediens. Es apzinos, ka no manis kaut ko gaida un man būtu jāattaisno kaut kādas cerības, jo mani vecāki ir sasnieguši tik daudz un ir apbrīnojami savā jomā. Tiklīdz es sāku par to domāt, tas mani iedzen stresā! Es nekad nespētu līdzināties vecākiem, un es arī necenšos. Man nepatīk sevi ar viņiem salīdzināt. Es daru savas lietas – tik labi, cik vien spēju. Konkurēt un sacensties ar kādu – tas nav manā raksturā. Būt labākai vai vismaz tikpat labai – nē, es par to nedomāju un neko necenšos pierādīt.  

Šķiet, ka esat pietiekami pārliecināta par savām spējām un izturaties godam.  

Ziniet, filmēties man patīk labāk nekā sniegt intervijas. To jums pateiks jebkurš aktieris: šajā profesijā mēs visvairāk izbaudām tos maģiskos brīžus, kad tiek ieslēgta kamera. Šo brīžu ir maz, un tie ir īsi salīdzinājumā ar visu pārējo, kas ir saistīts ar filmas ražošanu un popularizēšanu. Sagatavošanās process, ilga gaidīšana uzņemšanas laukumā, pēcapstrāde, ieskaņošana – tik daudz visa kā, kam nav tieša sakara ar tēlošanu kameras priekšā. Tāpēc mirkļi, kad mēs spēlējam un iemiesojamies savos varoņos, kļūst arvien vērtīgāki. Tikai šo mirkļu dēļ esmu izvēlējusies aktrises profesiju.   

Man, tāpat kā visiem, ir savas bailes un šaubas, taču es zinu – ja vēlies kaut ko sasniegt šajā industrijā, visas bailes, šaubas, nervozēšana un nepārliecinātība ir jāliek malā. Citādi tas jūs apturēs un neļaus neko paveikt. Neviens nav teicis: "Esmu laimīgs, ka turējos pie savām bailēm, jo tās man dzīvē ļoti palīdz." Tās nekad nepalīdz!

Vai jūsu vecāki ir izteikuši viedokli par filmām Planetārijs un Dejotāja? Vai viņi tās ir noskatījušies?

Mamma tās ir redzējusi pirmizrādē. Vecāki mani atbalsta, taču neizsaka komentārus un nesniedz padomus. Viņi nav no tiem cilvēkiem, kuri censtos iejaukties manās darīšanās. Viņi paiet malā un ļauj man darīt, ko es vēlos. Viņi zina, ka man ir sava galva uz pleciem un laba intuīcija. Viņi ar mani lepojas, viņi man uzticas un ļauj pieņemt lēmumus.

Filmā Dejotāja jūs atveidojat Aisedoru Dunkani. Kā gatavojāties šai lomai?   

Esmu noskatījusies dokumentālo filmu par viņu un izlasījusi daudz rakstu, kuri tapuši Aisedoras Dunkanes dzīves laikā. Vēlējos uzzināt, kā šo personību raksturo cilvēki, kuri viņu pazina. Man gribējās atveidot viņu tādu, kāda viņa bija – vismaz tuvu tam. Man iepatikās filmas scenārijs un tas, kā tajā ir atspoguļotas Aisedoras Dunkanes un Loī Fuleres attiecības. Aisedora Dunkane ir ikona un revolucionāra māksliniece. Es jutos pagodināta, kad man tika izteikts piedāvājums nospēlēt viņu.

Cik daudz esat uzzinājusi par dejas mākslu? Kuri ir jūsu iecienītākie XX gadsimta dejotāji?

Atzīšos, ka nezinu pārāk daudz par XX gadsimta dejotājiem. Domāju, ka manas favorītes ir Aisedora Dunkane un Loī Fulere, kura ir filmas Dejotāja galvenā varone. Apbrīnoju viņas raksturu un mākslu. Kad ieraudzīju, kā mana partnere Soko iemiesojas Loī Fuleres tēlā un izpilda viņas radīto unikālo deju, es biju ar to absolūti pārņemta. Tā bija neiedomājamākā deja, kādu jebkad biju redzējusi. Tā ir deja, kurā autore izpildītāja pārvēršas par tauriņu, par puķi, kas atveras un uzzied.

Man ir nedaudz skumji, ka Loī Fuleres dzīvesstāsts ir piemirsts. Cilvēki vairāk zina par Aisedoru Dunkani nekā par viņu. Apsveicami, ka režisore Stefānija Didžusto ir uzņēmusi filmu un atgādinājusi par Loī Fuleres nozīmi XX gadsimta dejas vēsturē. Daudziem Dejotāja atklās šo vārdu – Loī Fulere ir pelnījusi, ka viņu atceras.

Kuras aktrises jūs iedvesmo?

Es dievinu Merilu Strīpu, Izabellu Ipēru, Džūlianu Mūru, Emmu Stounu, Lupitu Njongo, savu mammu – saraksts ir bezgalīgs.   

Jums ir skaista, dziļa balss. Varbūt sekosiet Vanesas Paradī pēdās un dziedāsiet? Ierakstīsiet albumu?  

Ha-ha-ha! Nē! Es šaubos, vai jūs joprojām domātu, ka man ir skaista balss, ja es tagad sāktu dziedāt. Bērnībā es sapņoju kļūt par dziedātāju – droši vien tāpēc, ka apbrīnoju mammu un vēlējos darīt visu, ko dara viņa. Gribēju būt kā viņa! Pašlaik apzinos, ka dziedāšana nav mana stiprā puse, un es labāk pievērsīšos kino.

Vai ir lietas, kuras jums ir nepieņemamas un kuras jūs neatļausieties lomas dēļ?

Man būtu grūti pakļaut sevi fiziskām pārmaiņām. Esmu pārvarējusi veselības problēmas, kuras bija saistītas ar ķermeņa svaru, tāpēc es nedrīkstu ar to eksperimentēt – novājēt vai pieņemties svarā lomas dēļ. Daudzi aktieri to dara, turklāt īsā laikā un pēc tam saslimst. Tas nav veselīgi.

Vai jums ir svarīgi būt atklātai par savām veselības problēmām, par anoreksiju, ar kuru esat cīnījusies?

Es neesmu ideāla un necenšos kļūt par paraugu, kam sekot. Tomēr, ja jūsu viedoklī ieklausās, ir nepieciešams rādīt pozitīvu piemēru. Man ir nepilnības, par kurām publiski neizteikšos, taču par piedzīvotajām veselības grūtībām esmu pietiekami atklāta. Es joprojām esmu ļoti tieva un internetā saskaros ar komentāriem par savu izskatu. Savā Instagram kontā redzu piezīmes, kurās man pārmet, ka esmu briesmīgs piemērs jaunām meitenēm, jo es badojoties, lai izskatītos tieva. Šādi komentāri man liek justies briesmīgi, jo tā nav patiesība. Tas ir vienīgais, kas mani patiešām aizskar un apbēdina.

Man bija nopietnas veselības problēmas, ar kurām esmu tikusi galā, un man sāp sirds, ja iedomājos, ka kāda maza meitene, ieraugot manu fotogrāfiju, nolems, ka viņa neēdīs, lai izskatītos kā es. Tāpēc uzskatu, ka man ir jābūt atklātai un jāsaka – jā, esmu to piedzīvojusi un izārstējusies, esmu veselīga, es labi ēdu, ar mani viss ir kārtībā. Cilvēkiem tas ir jāzina. Mums ir jāpieņem savs ķermenis tāds, kāds tas ir. Katram ir savs ķermeņa tips un forma, un katrs cilvēks ir skaists. Man ir šāds ķermeņa tips – tā es dabiski izskatos, esmu tieva. Nevēlos, lai kāds domā, ka esmu neveselīga.       

Jūs esat pa pusei francūziete, pa pusei amerikāniete. Kā jūs izjūtat savu identitāti? Kurā valstī jūtaties ērtāk?

Jūtos francūziete, man ir franču raksturs un mentalitāte. Es vairāk identificējos ar franču, nevis amerikāņu sievietēm – visticamāk, tāpēc, ka mana mamma ir francūziete un mūsu ģimenē ir daudz sieviešu. Taču es jūtos ērti abās valstīs, manas mājas ir gan Parīze, gan Losandželosa.

Esmu dzimusi Parīzē, franču valoda ir mana pirmā valoda. Visu mūžu esmu pavadījusi starp Franciju un ASV: viens gads šeit, pēc tam seši mēneši Amerikā, pēc tam atkal šeit. Pirms kāda laika man šķita, ka angliski runāju labāk nekā franciski, taču pēdējos divos gados es vairāk uzturos Francijā, man šeit ir vairāk darba, un abas valodas pārvaldu vienādā līmenī.

Nespēju iedomāties sevi bez Parīzes, bez pastaigām Tilerī dārzā. Lai kur jūs arī dotos, šeit visur ir skaisti. Monmartrai ir sava pievilcība, Marē – sava. Ja novērsīsiet skatu no dažām modernajām būvēm, jūs sajutīsieties Parīzē kā pirms gadsimta vai diviem – šķiet, esat citā laikmetā. Tā ir unikāla sajūta, kuru var baudīt Eiropā.

Es ļoti mīlu arī Losandželosu – tur var atrast daudz lietu, kuras man ir tuvas un kuru nav šeit, Eiropā. Es regulāri braucu uz ASV. Kad pabeidzu kādu projektu šeit, atgriežos Amerikā – tur ir mājas. Pēc tam lidoju uz Parīzi – šeit arī ir mājas. Jūtos priecīga, ka esmu augusi divās vietās, iepazinusi divas kultūras un esmu bilingvāla. Abas valodas man palīdz gan darbā, gan dzīvē.

Jūs esat modes nama Chanel dizainera Karla Lāgerfelda mūza. Vai valkājat arī citu zīmolu drēbes?

Man nemaz negribas neko citu! Man ir paveicies, ka visu laiku varu valkāt Chanel. Tas ir katras meitenes sapnis. Esmu pateicīga Karlam Lāgerfeldam par visu, ko viņš manā labā ir izdarījis. Iepazināmies, kad man bija astoņi gadi. Es piedalījos Chanel kampaņā, kad man bija piecpadsmit, – tā bija mana pirmā profesionālā fotosesija.

Man patīk vintage drēbes, un es nepārtraukti zogu visādas lietas no mammas garderobes. Mēs ar viņu neko nemetam ārā, un mamma man atdod kastes ar savām vecajām drēbēm. Es par to esmu sajūsmā – es to visu gribu valkāt! Es arī saglabāšu apģērbu saviem bērniem, bet līdz tam vēl jānodzīvo. Ikdienā, kad nestrādāju, izvēlos vienkāršu stilu – džinsi, T krekls, sporta apavi vai zābaki.

Es neizmantoju stilistu pakalpojumus, visas kleitas, kuras man piedāvā Chanel un kurās es parādos uz sarkanā paklāja, izvēlos pati. Vienmēr esmu interesējusies par modi, man patīk saposties. Tas ir jautri. Man visu gribas darīt pašai.

Daudzas meitenes visā pasaulē pielūdz jūsu tēvu – plakāti ar Džoniju Depu rotā viņu istabu sienas. Vai esat redzējusi šādu plakātu pie kādas draudzenes?

Nē, manām draudzenēm šādu plakātu nav.

Kuru slavenību plakāti rotāja jūsu istabas sienas?

Kad man bija četri pieci gadi, fanoju par bērnu mūzikas grupu The Wiggles, taču neesmu pārliecināta, ka man bija tās plakāts.

Kura ir jūsu iemīļotākā filma ar Džoniju Depu?

Nezinu. Man patīk visas viņa filmas, katrai no tām ir savs šarms. Būtu dīvaini izcelt vienu.

Kura ir jūsu labsajūtas filma, ko esat gatava skatīties atkal un atkal?

Seriāls Draugi! Varēju to skatīties nepārtraukti. Ja gribēju aizmigt, mēdzu ieslēgt Draugus. Tas ir kaut kas nomierinošs un nostalģisks. No kinofilmām es dodu priekšroku Luija de Finesa darbiem.

Vai ir lietas, kuras jūs vēlētos iemācīties?

Es vēlos turpināt dejot, apgūt dažādus dejas stilus – tas attīsta gan ķermeni, gan prātu. Tas palīdz paplašināt apziņu, tu neesi tik ļoti ieciklējies uz sevi. Es gribu mācīties – vienalga, ko! Valodas! Esmu atvērta. Mums ir privilēģija, ka varam izvēlēties, ko gribam mācīties, kādas filmas skatīties, kādas grāmatas lasīt. Esmu aizrautīga grāmatu mīlētāja. Pašlaik lasu Džeroma Deivida Selindžera romānu Uz kraujas rudzu laukā.

Esmu pateicīga skolotājiem, kuri mums lika daudz lasīt, – tā esmu atklājusi daudzas grāmatas, par kurām nekad nevarēju iedomāties, ka tās man patiks, taču galu galā tās ir kļuvušas par manām iecienītākajām grāmatām. Piemēram, vasaras brīvdienās mums bija jāizlasa Džona Steinbeka Austrumos no Ēdenes, es par šo grāmatu esmu sajūsmā. Mans iemīļotākais rakstnieks ir Haruki Murakami. Esmu izlasījusi Kafku liedagā un Norvēģu koku, drīz ķeršos klāt viņa triloģijai 1Q84.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai mūsdienās bez pieejas internetam ir iespējams pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā?

Kopā nobalsojuši: 634

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

"Tajā brīdī viss aiziet malā"

"Zied pļavas, zied labība, zied kartupeļi, zirņi un pupas, un klāt ir Jāņi – lielais ziedēšanas laiks, jo Jānis katru gadu atved ziedu vezumu – pa saujai katram, lai zied visa pasaule. Šogad...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja