Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus
Rīgā +17 °C
Smidzinošs lietus
Piektdiena, 30. jūlijs
Valters, Renārs, Regnārs

Intervija ar dramaturgu Marju Ivaškeviču. Cilvēkā pamostas zvērs

Lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs stāsta par lugu Tuvā pilsēta un provokācijām uz skatuves.

Kad Marjus Ivaškevičs, sniedzot interviju krievu valodā, saka "sjur", sākumā apmulstu, bet tad apjaušu, ka viņš tā īsina vārdu "sirreālisms". Latviski skan ne mazāk neparasti – "sirrs". Taču tieši tas piesaista ārēji klusajā, pieklājīgajā lietuvietī – ka no ārējām izpausmēm nebūt nevar pateikt, kādus paradoksus viņš piedāvā skatītājiem.

Marjus Ivaškeviča lugas Tuvā pilsēta iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī turpina izraisīt diskusijas. Kirila Serebreņņikova provokatīvais skatījums uz cilvēku ēnas pusēm, ko dramaturgs pilnībā akceptē, uzvilnījis pat jautājumu, vai spīdzināšanai ir vieta uz šī teātra skatuves, un šāds jautājums nonāca uz Latvijas Avīzes vāka. Brīdī, kad runāju ar dramaturgu, aktieri posās ģenerālmēģinājumam un nekādas konkrēti taustāmas skandāla vēsmas gaisā vēl nevirmoja.

Jūs savu 2005. gada lugu pārrakstījāt īpaši Latvijas Nacionālā teātra iestudējumam. Kāds bija šis jau gatavās, daudzviet iestudētās un pazīstamās lugas pārtapšanas process?

Es kaut ko tādu darīju pirmo reizi dzīvē. Tas bija interesanti, bet sarežģīti, jo es to sarakstīju 2004. gadā, pārveidoju 2016. gadā, – 12 gados cilvēks mainās, atgriezties tajā pašsajūtā nebija viegli.

Tas, ko mainīt, bija Kirila Serebreņņikova idejas?

Jā, viņš mīl ekskluzīvu, ko pirms viņa neviens nav iestudējis. Šī luga viņam sen jau bija patikusi, viņš plānoja to iestudēt Maskavā, bet latviešu aktrise, kurai tajā bija jāspēlē, atteicās. Lugā ir divas sižeta līnijas, un otrā līdz šim bija, teiksim, pasakaini mitoloģiska.

Karlsons ar Nāriņu.

Viņš palūdza padarīt šo līniju reālistiskāku, konkrētāku, un pašreiz es uzskatu, ka tā ir pareiza prasība, un, ja lugu rakstītu tagad, droši vien pats uzreiz rakstītu kaut ko līdzīgu.

Lugas pirmajā variantā jūs rakstījāt par divām reālām pilsētām – Malmi un Kopenhāgenu, tilta atklāšanas ainā bija Dānijas karaliene ar Zviedrijas karali. Kāpēc jūs toreiz pievērsāties tieši šīm pilsētām?

Lugu izprovocēja projekts Seas/Jūras. Kāds zviedru producents uzaicināja daudzus teātra darbiniekus no Baltijas un Adrijas jūras valstīm. Tā bija savā ziņā spēle, tika veidoti radošie pāri, un piedāvāts braukt uz šo jūru ostas pilsētām. Es nonācu pārī ar itāļiem, kuri gribēja uz Kopenhāgenu, man nekas nebija pretī. Man, godīgi sakot, bija vienalga. Mēs atbraucām uz Kopenhāgenu meklēt nezin ko, kādu materiālu, šie meklējumi bija iedvesmojoši.

Es skatījos lietuviešu aktualitātes, tajā laikā bija skaļa lieta par prostitūtu, kura izdarīja pašnāvību, nolecot no tilta. Itāļi staigāja pa picērijām, meklēja itāļu emigrantus. Vienu dienu laikrakstā The Copenhagen Post, kas iznāk angļu valodā, es izlasīju rakstu par atrastu kailas sievietes līķi. Policija nevarēja viņu identificēt, bet vēlāk atrada viņas dienasgrāmatu, no kuras uzzināja, kas viņa ir un ka viņai bijusi radikāli atšķirīga dubultā dzīve. Malmē viņa dzīvojusi priekšzīmīgu ģimenes dzīvi respektablā ģimenē ar bērniem, bet brīvdienās braukusi uz Kopenhāgenu, kur strādājusi par prostitūtu un lietojusi narkotikas. Tas bija grūdiens domāt par cilvēka divējādo dabu, par viņa tiekšanos, no vienas puses, pēc siltuma un miera, no otras, – meklēt tumšo pusi. Tas ir mūsdienu cilvēkam raksturīgi, ka viņu rauj uz pusēm šīs divas vēlmes, turklāt man bija interesanti, ka tas ir stāsts par sievieti.

Par ko, jūsuprāt, ir luga?

Par Mēness tumšo pusi. Tikai tas nav Mēness, bet cilvēks. Tas, kas paslēpts katrā no mums lielākā vai mazākā mērā, ir baudu pasaule, saldkaisle.

Vai skatītājs ir gatavs ielūkoties savā tumšajā pusē, vai tas nevar beigties ar noliegumu pret to, ko redz uz skatuves?

Aizsargreakcija būs, bet, kad cilvēks atgriezīsies mājās, tas griezīsies galvā un emocijās. Es neesmu par tādu teātri, kas var tikai izklaidēt un ko uzreiz aizmirst. Man gribas, lai izrāde dzīvotu skatītājā ilgāk un kaut ko mainītu viņā.

Latviešu skatītājs jūs vislabāk pazīst pēc izrādes Izraidītie Dailes teātrī, un, iespējams, daļa publikas gaida, ka Nacionālā teātra jauniestudējuma pamatā būs kas līdzīgs.

Kaut kāda līdzība ir, no nedaudz publicistiska materiāla ir izveidotas kaut kādas metafiziskas lietas. Taču tā ir pilnīgi atšķirīga luga. Es nemīlu tos, kas sevi atdarina. Man patīk kardināli mainīt tēmas un formas.

Pēc kāda principa jūs strādājat – ir tēmas pasūtījums, vai arī ideja nāk no jums un to kādam piedāvājat?

Ir bijis visādi. Es mēģinu atrast iedvesmu kādai tēmai, pārbaudu to, staigāju kādu gadu un, kad saprotu, ka tas ir tas, sāku skatīties, kuram teātrim, kuram režisoram tas būtu piemērots. Vienojos ar teātri, saņemu pasūtījumu un rakstu.

Man līdz šim nav izdevies īsti saprast, kas notika ar sezonas sākumā Latvijas Nacionālā teātra pieteikto jūsu lugu Guļošie, kas tā arī netika iestudēta.

Es stipri atpaliku ar rakstīšanu, es rakstu ļoti ilgi. Iestudējums bija noteikts konkrētā termiņā, un uz iestudēšanas sākumu materiāls bija ļoti zaļš. Kirils nolēma neriskēt, negaidīt galīgo variantu, bet ņemt lugu, kuru viņš zina jau sen. Tā luga joprojām tiek rakstīta, man ir plāni martā no tās šķirties. Es to rakstīju, skatoties uz Nacionālā teātra aktieriem un izmantojot viņu vārdus. Vārdi ir palikuši. Tuvajā pilsētā spēlē Maija (Doveika – A. R.), Marija (Bērziņa – A. R.) un Dita (Lūriņa – A. R.), un manā jaunajā lugā tā sauc galvenās varones.

Kas jūs fascinē Kirila Serebreņņikova interpretācijā?

Mani satriec viņa fantāzija, un ir patīkami redzēt, ka luga, kas ir nedaudz sirreāla, ir izprovocējusi negaidītus, skaistus risinājumus. Ir patīkami, ka tavam "sirram" kāds cilvēks pieliek klāt savu "sirru", izaudzē to dubultā.

Paga, "sirrs" ir no vārda "sirreālisms"?

Jā.

Kad mēs runājām ar Kirilu Serebreņņikovu, viņš teica, ka sen gribējis ar jums strādāt, bet Maskavā jūs esat aizņemts, jo strādājat ar Mindaugu Karbauski viņa vadītajā Majakovska teātrī. Kā vērtējat šo sadarbību?

Esmu pateicīgs Mindaugam – ja nebūtu viņa, manis Maskavā nebūtu. Tas bija sarežģīti, jo trāpījās politiski sarežģītā laikā, taču pieredze ir ārkārtīgi noderīga – tavus darbus iestudē megapolē. Cita uzmanība, cita atsaucība, savā mazajā valstī tu nesaņem ne desmit procentus no tā, ko iegūsti no Maskavas skatītājiem un kritiķiem. Maskava nekad nav bijusi mans mērķis atšķirībā no tiem mūsu režisoriem, kas Maskavā ir izauguši, mācījušies Maskavā. Man bija aizraujoši nonākt dialogā ar Maskavas skatītājiem. Domāju, ka šobrīd šī sadarbība ir beigusies, uzvestas trīs izrādes, un pietiek, taču, ja kaut kas interesants uzradīsies, skatīšos.

Mums, kas zina jūsu lugu Izraidītie, ir interesanti, kā šo materiālu uztver Maskavā. Viļņā, Rīgā un Tallinā, kur luga ir iestudēta, tas ir darbs par mūsu cilvēkiem, kuri brauc strādāt uz Londonu, bet kā ir maskaviešiem, kam faktiski tas ir skats no malas?

Man bija mazliet bail, ka būs distance starp to, kas notiek uz skatuves, un skatītāju. Mindaugs arī baidījās, tāpēc neiestudēja izrādi Majakovska teātra Lielajā zālē, bet filiālē Sretenkā. Taču Maskavas skatītājs paņēma vispārcilvēciskās lietas. Maskava kaut kādā ziņā ir tik līdzīga Londonai, ka saproti – mehānisms ir tas pats, vienīgi atbraucēji nav no Austrumeiropas, bet Vidusāzijas. Majakovska teātra aktieri, kas šajā izrādē spēlē, atskrēja pēc izrādes un teica: Marjus, es te dzīvoju, bet esmu no provinces un esmu visu to pašu piedzīvojis, mani sita un meta laukā uz ielas. Nav jābūt ārzemniekam, ir iespējams būt imigrantam, ierodoties savas milzīgās valsts galvaspilsētā. Maskava ir pilna ar cilvēkiem, kuri ieradušies to iekarot, tāpat kā manas lugas varoņi Londonu.

Jūs pievēršaties arī vēsturiskām tēmām. Savulaik mēs esam redzējuši izrādi Madagaskara, Maskavā jums ir iestudētas lugas par Tolstoju un Kantu. Kāda ir jūsu pieeja darbā ar vēsturisku materiālu?

Mani pirmām kārtām interesē, kā kāds punktiņš pagātnē atspoguļojas šodienā. Vienkārši strādāt ar biogrāfiju ir neinteresanti. Es cenšos caur pagātni runāt par tagadni. Kad es šo leņķi redzu, mani tas spēcīgi piesaista, un tad man patīk iegremdēties sev nezināmā laikā, iztaustīt tur visu līdz sīkumiem un detaļām, dzīvot kādu gadu vai pusotru XVIII vai XIX gadsimtā konkrētā pilsētā – Parīzē vai Kēnigsbergā –, konkrētā mājā, un tas ir kaifs. Agrāk es brīvi traktēju vēsturiskus faktus un varēju sasaistīt kopā cilvēkus, kuri dzīvē nekad nav viens par otru dzirdējuši. Tagad saprotu, ka šajos materiālos var atrast tik daudz, ka tavas izdomātās neticamās lietas nav vajadzīgas – tur jau tāpat ir tik daudz neticamā.

Neesmu redzējis izrādi Lielais ļaunums, kuru Lietuvas Nacionālajā teātrī iestudējis ungāru režisors Ārpāds Šilings, taču esmu dzirdējis atsauksmes, ka tā ir ļoti iedarbīga. Jautājums līdzīgs – kā strādāt ar materiālu par karu, lai tā nebūtu tikai publicistika?

Šis darbs tiks iestudēts Maskavas teātrī Teatr.doc, tā laikam ir mana pirmā politiskā luga. Kāds arī Izraidītos sauc par politisku lugu, bet tā ir tikai atblāzma. Es sapratu, ka brīdī, kad pasaule iegājusi šajā fāzē, nav iespējams uz to nereaģēt. Ir nepieciešams ar teātra instrumentiem runāt par aktuālo. Kā izvairīties no publicistikas? No tās vienkārši jāizvairās! Tā nedrīkst būt avīze, lai arī materiāls balstās faktos. Šajā lugā man gribējās pameklēt, kur atrodas ļaunums, tas ļaunums, kas sēž mūsos un gaida pavēli izlaist to laukā. Briesmīgākais nav tas, ka mūs var okupēt, bet tas, kā mēs varam mainīties. Tagad mēs mierīgi sēžam un runājam, bet pēc mēneša varam šaut viens uz otru. Ir grūti izskaidrot, kā cilvēkā pamostas zvērs.

Kad rakstīju šo lugu, es biju Ukrainā, bet ir iespējams vērot karu, arī neizejot no mājas. Tas ir šausmīgi ciniski, bet visi filmē. Tā ir vēl viena mūsdienu kara šķautne – nepietiek cilvēku pazemot un nogalināt, bet vajag to arī uzfilmēt un parādīt. Jau pēc tam, kad luga bija gatava, es vēl pabraukāju pa Donbasu, pa neokupēto daļu. Mēs dzīvojam propagandas laikā. Maidana beigās es aizbraucu uz Kijevu un sapratu, ka man jābūt tur klāt, citādi kāds pateiks – tevi apmājuši ar propagandu. Mana pozīcija ir rietumnieciska, un Ukrainas konflikta gadījumā man nav šaubu, ka tā bija Krievijas agresija, un es par to runāju, būdams Krievijā. Es redzu, kā propaganda maina cilvēkus Krievijā. Sākumā viņi saprata, kurā pusē ir patiesība, divus gadus vēlāk viņi saka – tas nav tik viennozīmīgi. Propagandas mērķis arī ir izļodzīt robežas starp taisnību un meliem, likt aizmirst, ar ko tas sākās.

Un šādu lugu iestudēs Maskavā?

Mēs mazliet mainīsim. Lugā ir provokatīvs moments, kas mērķēts uz lietuviešu publiku. Tur ir aktieris, kurš aptur izrādi, sāk runāt šausmīgas ksenofobiskas lietas, un pamazām viņš noskaņo daļu zāles savā pusē, un ir interesanti vērot, kā cilvēkos atraisās kaut kādas lietas, kuras viņiem ikdienā neļauj izteikt politkorektums. Sanāca sabiedrības testēšana. Krievijas izrādei dažas lietas vajag pārrakstīt, jo tas, kas tur ir, neaizķers Krievijas skatītāju.

Kad jūs rakstāt, jūs paļaujaties, ka režisoram ir brīvība iestudēt tā, kā viņš vēlas?

Neesmu no tiem, kurš pārbauda, cik režisors ir saīsinājis, es reizēm piedāvāju īsināt vēl radikālāk, taču tas nāk ar gadiem. Pirmais manas lugas iestudējums 2000. gadā savulaik noveda mani šokā – kā, es uzrakstīju tik filosofisku darbu, un aktieri tik sadzīviski nospēlēja! Kad es sapratu, kāds ir teātra mehānisms, sapratu, ka izrāde nekad nebūs tāda, kā tu, lugu rakstot, iedomājies, bet ir svarīgi, lai pieliktu klāt, nevis noņemtu nost.

Kas šobrīd rosina jūs lugas sacerēšanai?

Nevaru aiziet no tā, kas notiek pasaulē, ir jūtams mēģinājums veikt padomju revanšu, tas mani satrauc, un nevaru ar to samierināties. Šī tēma mani kādu brīdi nodarbinās, esmu gatavs to aplūkot gan no vēstures, gan mūsdienu perspektīvas.

Top komentāri

visādi
v
Varbūt vajadzētu rakstīt par cēloņiem, ne faktu, kas jau notiek. MĒS viens otram sevi neatdodam, bet pieprasām, rodas pārpalikums, neapmierinātība, tāpēc tikai pateikšu, kas mani pārsteidz- ne jau jau sīki pidari trako, bet dažkārt pēkšņi visstiprākie veči sāk meklēt neordinārus pielietojumus, vai tā ir saldkaisle, šaubos.
pieklājīgs cilvēks
p
Mariuss nesaprot vai nevēlas runāt par vienu lietu- kāds sīkpirdis ir Serebrjaņņikovs salīdzinājumā ar pašu autoru. Kirils uz ekstrām, iestudē to, ko vēl neviens... Lai slēptu pats savas ambīcijas un gara trulumu. Tipisks HOMO kopā ar Rubeni+ un izpalīdzi Struku.
Nacionālā teātra meklētājs
N
Par ko, jūsuprāt, ir luga? Par Mēness tumšo pusi. Tikai tas nav Mēness, bet cilvēks. Tas, kas paslēpts katrā no mums lielākā vai mazākā mērā, ir baudu pasaule, saldkaisle. Nav nekāda skandāla. jautājums ir par to, ka latviešu teātrī nav ne saules, ne krēslas, ne jaukumu, ne naivumu, tikai ĒNAS- zaņķa puses, kas it kā vienīgās mājo cilvēka dvēselē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja